Diane Mannion. Canoe Number Two (2011)

Šodien ir pienākusi tā jaukā svētku diena, kad mans emuārs kļūst divus gadus vecs. Divgadnieks parasti jau stingri stāv uz kājām, vēl tikai atliek cerēt, ka mani nepiemeklēs niķīgā divgadnieka krīze, kad visam gribas teikt “nē!” un karot par savu viedokli ar vecākiem cilvēkiem 🙂

Lai gan es skaidri zinu, ka rakstu vispirms sev un vienkārši priecājos, ja vēl kādam manis rakstītais šķiet izlasīšanas vērts, tomēr vienmēr jau kaut kur aizmugurē sēž neredzamais lasītājs un ir zināma ziņkāre par pašas izveidoto tēlu. Kad nesen pāris meitenes mani uzrunāja uz “jūs”, es sabijos, ka laikam jau liekos varen nopietna un veca pieredzējusi, savukārt pirms kāda laika vienā blogā lasīju par Burtkokiem: “Cilvēks dalās ar saviem grāmatu lasīšanas iespaidiem. Turklāt nepretenciozi un nešķirojot, nenododoties šķietami teorētiskai spriedelēšanai, kas tad ir laba literatūra un, kas par tādu nebūtu dēvējama.” – es nodomāju, ka vārds ‘nepretenciozi’ skan ļoti piezemēti. Godātais kritiķis Berelis savā slavenajā rakstā par grāmatu blogeriem man veltīja labus vārdus, tomēr piezīmēja, ka mani raksti ir “pārmēru rimti un remdeni”. Kritika ir laba lieta, es to ņemu vērā, lai gan laika gaitā esmu nonākusi līdz tam, ka man vienkārši ir jābūt godīgai gan pret sevi, gan pret grāmatām, gan pret savu potenciālo lasītāju. Es netēlošu profesionālu grāmatu kritiķi (kas es neesmu), necentīšos izlikties gudrāka vai muļķāka, nelasīšu grāmatas, kuras mani konkrētā brīdī neinteresē, un savus lasīšanas plānus veidošu pati. Es rakstu to, ko es tiešām domāju.

Kā es sevi redzu? Kā mazu, ēdelīgu dzīvnieciņu, kurš ir badīgi sakampis aiz astes lielo literatūras zivi un tramīgi vaktē, vai kāds gadījumā netaisās to viņam nocelt no deguna (sk. bildi pa labi).  Mīļo draudziņ, tu taču pats saproti – ko nevar celt, to nevar nest – tu taču pārsprāgsi! Bet draudziņš ir diezgan spītīgs un turpina grauzties zivs miesā, cerot drīzumā tikt līdz asakai 🙂

 

Kad pirms diviem gadiem bija jāizdomā emuāra nosaukums un savs vārds, man tas nāca ļoti viegli, arī emuāra devīze “…šķirot lapas, lūkojos sevī…” pati iztecēja no pildspalvas. Tobrīd es īstenībā neapjautu, cik tas būs patiesi, jo emuāra rakstīšana man ir palīdzējusi vērīgāk lasīt grāmatas un caur literāriem notikumiem un varoņiem labāk izprast pašai sevi.

Esmu šeit sastapusi arī daudz jauku domubiedru un ceru, ka to pulks nākotnē vairosies. Imants Ziedonis ir rakstījis: “Un tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai tādas mazas laimītes.” Es nebūšu tik liela pesimiste un atļauju nākt tai lielai laimei arī, tomēr mums visiem ir liela iespēja katru dienu savā dzīvē ievest kādu mazu laimīti grāmatas izskatā.

Paldies visiem, kuri mani lasa un vēl lielāks paldies tiem, kuri uzraksta arī kādu komentāru! Tiksimies arī turpmāk!

 

 

Advertisements