Džons Ērvings. Sidra nama likumi / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Jumava, 2004. (John Irving. The Cider House Rules (1985)).

Kad meklēju sev rudenīgo noskaņu grāmatu, “Sidra nama likumi” man šķita ļoti atbilstoša izvēle: kaut kas par aromātiskiem āboliem un lielu ābeļdārzu, uz kuru fona norisinās dramatiski notikumi tradicionālā amerikāņu ģimenē. Pa ausu galam biju dzirdējusi par bāreņu namu, bet tā likās tāda blakustēma. Tas, ka es smagi ieberzīšos abortu tēmā, man galīgi nebija padomā. Un arī tie ābolu audzētaji bija tālu no idilliskas pilnības.

Ja romānu vajadzētu raksturot ar diviem vārdiem – tas ir par atbildību un izvēli. Galvenais varonis Homērs Velss ir piedzimis Menas štata Svētā Mākoņa bāreņu patversmes slimnīcā. Viņu vairākas reizes neizdodas nodot adopcijā, līdz ar to viņš kļūst par bāreņu nama sastāvdaļu un galvenā ārsta Vilbera Lārča labo roku. Svētais Mākonis ir cilvēku pamests miests, reiz neliels kokrūpniecības centrs. Šeit notiekošo gan tikai ar lielu piespiešanos var nosaukt par svētu – netālu esošajā dzelzceļa stacijā katru dienu izkāpj vairākas sievietes ar pilnām dzemdēm, kuras grūši dodas kalnup, lai dzemdētu un pamestu kārtējo bērnu vai taisītu abortu, kas ASV tobrīd (starpkaru periodā) vēl ir aizliegts. (Un tāds būs vēl ilgi – abortus legalizē 1973. gadā.) Slimnīcas ārsts Lārčs dažādu savas dzīves notikumu rezultātā (kuri tiek smalki izstāstīti) ir izvēlējies palīdzēt sievietēm, lai kāds nebūtu viņu lēmums – viņš palīdz dzemdēt bāreņus vai taisa abortu un nevienai dvēselē nelien, nenosoda, tikai sniedz kvalificētu medicīnisku palīdzību, jo redz, ka kādam tas jādara. Lārčs ir iemācījis savu amatu arī jaunajam Homēram, tomēr tas abortus taisīt nevēlas; Lārčs neiebilst: „Nosodi, cik uziet. Taču tu nedrīksti nezināt, skatīties uz citu pusi, nespēt to izdarīt – ja nu tu savas domas mainītu.” Ērvings atklāj toreizējā sabiedrībā valdošo liekulību abortu jautājumā – visi zina, ka masveidā tiek taisīti kaktu aborti un sievietes pēc tiem mirst, tomēr morāle stāv pāri visam. Dakteris Lārčs raksta vēstules prezidentiem un viņu sievām, kuras nekad nenosūta, un argumentē savu nostāju: „Ja tiek gaidīts, lai cilvēki pret saviem bērniem izturas ar atbildības sajūtu, viņiem jādod tiesības izvēlēties, vai viņiem bērnus radīt vai ne.” Slimnīcas medmāsa īsi un precīzi ir noformulējusi arī manu viedokli šajā sensitīvajā jautājumā: “Sabiedrība, kas atbalsta aborta aizliegšanu ar likumu, ir sabiedrība, kas atbalsta vardarbību pret sievietēm.” (Un tas ir arī viss, ko es par to vēlos teikt.)

H.H. La Thangue. Cider Apples (1899)

H.H. La Thangue. Cider Apples (1899)

Kad Homērs iepazīstas ar jaunu pāri (arī ar to pašu abortu starpniecību) un aizbrauc tiem līdzi stradāt ābeļdārzā, viņš nonāk pilnīgi citā pasaulē. Tā arī ir viņa vēlēšanās – aiziet no bāreņu nama ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ilgus gadus Homērs paliek pie ābelēm, augļkopības, sidra gatavošanas, par spīti daktera Lārča uzstājīgiem aicinājumiem viņš negrib būt ārsts, bet iedomājas apmānīt likteni. Viņš izvēlas dzīvot īpatnējā mīlas trijstūrī, kurā trīs cilvēki ir varbūt pat pārāk atbildīgi – viņi labāk ir trīs pa pusei laimīgi mīļākie, bet ne divi laimīgi un viens nelaimīgs.

Ir gluži dabīgi gribēt, lai cilvēks, kuru mīli, darītu to, ko tu gribi vai kas, tavuprāt, viņam nāktu par labu, taču tev jāļauj notikt, kam jānotiek. Tu nedrīksti iejaukties to cilvēku dzīvē, kurus mīli, vairāk nekā to, kurus nepazīsti

Grāmata ir bieza un par visu tiek izstāstīts smalki (es nezināju, ka somaiņu mātītēm ir divas vagīnas un grāvenšteini vislabāk der ābolu pīrāgiem, nemaz nerunājot par ginekoloģiskiem smalkumiem, kurus labāk nemaz nezināt). Te ir daudz smalku un piņķerīgu notikumu, kuri kopā veido unikālo dzīves mozaīku un pamatīgi izskaidro, kāpēc varoņi pieņem tieši tādus lēmumus un dzīvo tieši tādas dzīves. Varbūt tādēļ mīlas trijstūris garu gadu garumā liekas neizbēgama simbioze, bet daktera Lārča ikdienas atslodze ar ētera masku uz sejas – cilvēciska izdzīvošanas sastāvdaļa. Starp citu, šī ir kārtējā grāmata, kurā tiek lasīts priekšā Dikenss – dakteris Lārčs, savdabīga humora iedvesmots, ir izvēlējies zēniem katru vakaru lasīt nodaļu no “Dāvida Koperfīlda”, bet meiteņu guļamistabā tiek lasīta Brontē “Džeina Eira”. Vismaz beigas šīm grāmatām ir laimīgas, dažiem bāreņiem arī.

„Sidra nama likumi”ir romāns ar daudziem jautājumiem, uz kuriem būtībā nav viennozīmīgu atbilžu. Lai arī cilvēki izdod likumu krājumus un izveido tiesas, tomēr dzīves likumi ir jārada katram pašam – nav svarīgi noteikumi, kas tiek piesprausti sidra namā pie sienas, jo īstos noteikumus nosaka tie, kas dzīvo šajā sidra namā. Katram pašam ir sava dzīve, sava izvēle, sava atbildība un sirdsapziņa.

Advertisements