Edvarts Virza. Straumēni: vecā Zemgales māja gada gaitās: poēma. – Rīga: Liesma, 1990. (Pirmizdevums 1933. gadā)
Skaidri zinu, ka fragmentus no “Straumēniem” es esmu gan lasījusi, gan klausījusies, kā arī manai latviešu valodas skolotājai patika poēmas tekstu izmantot diktātiem. Tomēr tādu lasīšanu no vāka līdz vākam gan es neatceros, tādēļ Virzas “Straumēni” līdz šim bija pieskaitāmi pie manām Kauna staba grāmatām. Tā kā Goodreads latviešu grupa to izvēlējās pār novembra mēneša latviešu grāmatu, izmantoju iespēju un ķēros pie lasīšanas.
Jāsaka, vienreiz ir grāmata, par kuru es nenožēloju, ka lasu to kā pieaudzis cilvēks. Vidusskolā es noteikti nebūtu novērtējusi garos, bagātīgos teikumus, kas pārpludināti ar metaforām, epitetiem, alegorijām u.c. mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Daudzas rindkopas ir veidotas kā nelielas, bet krāšņas gleznas, un teikumus gribas pārlasīt atkal no jauna, lai labāk uzburtu domās autora iedomāto ainavu vai darbību. Skaisti! – daudzas reizes man gribējās izsaukties, var just, ka grāmatu rakstījis dzejnieks.
Edvards Virza ir rakstījis, ka „dainas ir savāda, sastingusi pasaule, kurā mēs neredzam nekādas evolūcijas”, un līdzīgi tām veidojis „Straumēnos” attēloto dzīvi, kura ir dīvaini stabila, ārējiem notikumiem neskarta, savā veidā mūžīgā un ideālā pasaule. Šeit cilvēki ir atraduši sev Mājas un spējuši samierināties ar nerimtīgo laika tecējumu, ritmiskajā gadalaiku maiņā rodot sev savdabīgu mieru. Nemitīgie lauku darbi, kurus secīgi pieprasa pati daba, it kā norāda uz visu lietu sakārtotību – vispirms mēs uzaram zemi, tad sējam, tad pļaujam, tad kuļam un maļam, un pavasarī iesētais grauds rudenī ir pārtapis smaržīgā maizes klaipā. Viss ir harmonijā, tāda ir lietu kārtībā.
Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā.
Virzas skatījumā laika ritējums cilvēkus izveido viedākus: „Dzīves kāpieni ir gara kāpieni, un, uz tiem nosēdies, cilvēks tālāki redz.” Viens no poēmas spilgtākajiem tēliem ir Vectēvs – mierīgs, dzīvesgudrs sirmgalvis, kurš koka klucīti pārvērš klausīgā darbarīkā, bet bites savalda ar rāmu garu un laipnu valodu. Savukārt, čaklajai saimniecei veltītas šādas rindas: „Skaistums viņas sejā ir atstājis tik dziļas pēdas, ka to nav paspējis aiznest sev līdzi laiks.” Tā jau ir, ka patieso skaistumu nebojā nekādas grumbas, un mūsu mīļie cilvēki staro no iekšienes.
Lai no manis nenāktu viena vienīga jūsma, varu teikt, ka grāmatu piesēst un pāris rāvienos izlasīt es nevarētu – pārāk daudz poētikas un patētikas, arī pats teksts prasa lēnu apiešanos. Bet terapeitiskās devās – no rīta un vakarā pa 20 minūtēm – tas bija pat ļoti baudāmi un skaisti. Bez estētiskās baudas es ieguvu arī nelielu ieskatu lauku dzīves teorijā, jo man kā pilsētas bērnam ir diezgan aptuvena nojausma par labības pārtapšanu par maizi vai lina pārtapšanu par audumu. Briesmīgi smagi jau viņiem bija jāstrādā, baidos, ka manis ilgam laikam nepietiktu. Kā arī tā ēšana – Vectēva medusmaize, slavenās Zemgales desas un skurstenī kūpināta gaļa, kāpostu skābēšana, pīrāgu un maizes cepšana, zivju zupa pieguļā, grūdeņa strēbšana uz lauka, sviesta kulšana, cūku bēres un bagātīgie svētku galdi ar paštaisītu aliņu un ogu šņabīti. Ek, strādāja cilvēki, bet paēst arī mīlēja!
Dziesmas bija locījušas šo ļaužu garu, pasakas viņiem bija devušas gudrību, bet darbs bija viņus skolojis, un viņi bija to pēcnācēji, ko likteņi iemeta šīs zemes lielajā sietā un vētīja Zemgales lielajos vējos paaudzi pēc paaudzes, līdz viņi bija izsijājušies savās mājās, un kādreizējo mežu šņākšana un druvu zuzēšana drebēja viņu balsos un valodā.
Es tiešām iesaku grāmatu izlasīt visiem pieaugušajiem grāmatmīļiem, kuri to līdz šim ir apgājuši ar līkumu – iespējams, ka jūs sagaida patīkams pārsteigums. Kādēļ gan lai latviešiem arī nebūtu pašiem sava pastorālā utopija?
Nov 14, 2012 @ 17:43:49
Labs apraksts. Gandrīz vai sagribējās izlasīt. 😀
Maniem praktiskajiem un latviešu literatūru mīlošajiem senčiem arī ļoti patika “Straumēni”. Tā nu bērnībā nācās dzīvoties pa šāda nosaukuma lauku sētu. Man bezmaz ir pienākums to grāmatu kādreiz izlasīt pilnībā. 🙂
Nov 14, 2012 @ 19:15:59
Es domāju, ka tu ne vien spētu izlasīt, bet tev pat varētu patikt. Neesmu citējusi nevienu dabas procesa aprakstu, bet tie tiešām ir skaisti. Un par dzīvnieciņiem un kukainīšiem arī ir rakstīts 🙂
Nov 15, 2012 @ 19:01:11
Es arī izlasīju “Straumēnus” tieši dēļ Goodreads grupiņas. Tieši tāpat kā tu, biju lasījusi agrāk, bet ne no vāka līdz vākam. Man jau patika, ļoti skaists darbs. Priecājos, ka izlasīju un domāju, ka nākotnē pārlasīšu un iegūšu pavisam citus iespaidus nekā lasot to tagad. Starp citu, ļoti jauks un izsmeļošs apraksts, noderēs arī vidusskolniekiem. 😀
Nov 15, 2012 @ 20:29:27
Jā, nebija slikti. Es pat pamainīju domas par Virzu un sakāroju palasīt viņa dzejoļus.
Ceru, ka vidusskolniekam te īpaši daudz nebūs ko pasmelties, pēc citēšanas šai gadījumā galīgi nealkstu.
Nov 16, 2012 @ 09:32:15
Mana atsauksme:
http://klab.lv/users/ritvars/260584.html
Nov 16, 2012 @ 21:56:56
Ā, nu lasu, ka tev arī ir laba attieksme izveidojusies. Es gan Straumēnus neuztvēru tik reāli, vairāk kā tādu mītisku pili mākoņos.
Nov 18, 2012 @ 15:53:19
Man arī patika “Straumēni”, tieīs ar to mieru, ko šis darbs spēja iedvest. Skaisti, rāmi un latviskā garā. Mnauprāt, īsti labs gabals, ko palasīt tad, kad moka truaksme par kaut ko …
Dec 31, 2012 @ 00:20:10
Jan 04, 2018 @ 18:36:57
Ulmaņa galma dzejnieka patosīgs un pārskaistināts vāvuļojums. skolā (90. sākumā) pašķirstīju un skolotājai kaut kādus murgus norunāju, 8 vai 9 dabūju. pieskarties vēl – nekad mūžā. nevajag pārskaistināt to, kas nemaz tiks skaists nebija