Edvarts Virza. Straumēni: vecā Zemgales māja gada gaitās: poēma. – Rīga: Liesma, 1990. (Pirmizdevums 1933. gadā)

Skaidri zinu, ka fragmentus no “Straumēniem” es esmu gan lasījusi, gan klausījusies, kā arī manai latviešu valodas skolotājai patika poēmas tekstu izmantot diktātiem. Tomēr tādu lasīšanu no vāka līdz vākam gan es neatceros, tādēļ Virzas “Straumēni” līdz šim bija pieskaitāmi pie manām Kauna staba grāmatām. Tā kā Goodreads latviešu grupa to izvēlējās pār novembra mēneša latviešu grāmatu, izmantoju iespēju un ķēros pie lasīšanas.

Jāsaka, vienreiz ir grāmata, par kuru es nenožēloju, ka lasu to kā pieaudzis cilvēks. Vidusskolā es noteikti nebūtu novērtējusi garos, bagātīgos teikumus, kas pārpludināti ar metaforām, epitetiem, alegorijām u.c. mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Daudzas rindkopas ir veidotas kā nelielas, bet krāšņas gleznas, un teikumus gribas pārlasīt atkal no jauna, lai labāk uzburtu domās autora iedomāto ainavu vai darbību. Skaisti! – daudzas reizes man gribējās izsaukties, var just, ka grāmatu rakstījis dzejnieks.

Edvards Virza ir rakstījis, ka „dainas ir savāda, sastingusi pasaule, kurā mēs neredzam nekādas evolūcijas”, un līdzīgi tām veidojis „Straumēnos” attēloto dzīvi, kura ir dīvaini stabila, ārējiem notikumiem neskarta, savā veidā mūžīgā un ideālā pasaule. Šeit cilvēki ir atraduši sev Mājas un spējuši samierināties ar nerimtīgo laika tecējumu, ritmiskajā gadalaiku maiņā rodot sev savdabīgu mieru. Nemitīgie lauku darbi, kurus secīgi pieprasa pati daba, it kā norāda uz visu lietu sakārtotību – vispirms mēs uzaram zemi, tad sējam, tad pļaujam, tad kuļam un maļam, un pavasarī iesētais grauds rudenī ir pārtapis smaržīgā maizes klaipā. Viss ir harmonijā, tāda ir lietu kārtībā.

Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā.

Kārlis Miesnieks. Dienišķā maize (1929)

Virzas skatījumā laika ritējums cilvēkus izveido viedākus: „Dzīves kāpieni ir gara kāpieni, un, uz tiem nosēdies, cilvēks tālāki redz.” Viens no poēmas spilgtākajiem tēliem ir Vectēvs – mierīgs, dzīvesgudrs sirmgalvis, kurš koka klucīti pārvērš klausīgā darbarīkā, bet bites savalda ar rāmu garu un laipnu valodu. Savukārt, čaklajai saimniecei veltītas šādas rindas: „Skaistums viņas sejā ir atstājis tik dziļas pēdas, ka to nav paspējis aiznest sev līdzi laiks.” Tā jau ir, ka patieso skaistumu nebojā nekādas grumbas, un mūsu mīļie cilvēki staro no iekšienes.

Lai no manis nenāktu viena vienīga jūsma, varu teikt, ka grāmatu piesēst un pāris rāvienos izlasīt es nevarētu – pārāk daudz poētikas un patētikas, arī pats teksts prasa lēnu apiešanos. Bet terapeitiskās devās – no rīta un vakarā pa 20 minūtēm – tas bija pat ļoti baudāmi un skaisti. Bez estētiskās baudas es ieguvu arī nelielu ieskatu lauku dzīves teorijā, jo man kā pilsētas bērnam ir diezgan aptuvena nojausma par labības pārtapšanu par maizi vai lina pārtapšanu par audumu. Briesmīgi smagi jau viņiem bija jāstrādā, baidos, ka manis ilgam laikam nepietiktu. Kā arī tā ēšana – Vectēva medusmaize, slavenās Zemgales desas un skurstenī kūpināta gaļa, kāpostu skābēšana, pīrāgu un maizes cepšana, zivju zupa pieguļā, grūdeņa strēbšana uz lauka, sviesta kulšana, cūku bēres un bagātīgie svētku galdi ar paštaisītu aliņu un ogu šņabīti. Ek, strādāja cilvēki, bet paēst arī mīlēja!

Dziesmas bija locījušas šo ļaužu garu, pasakas viņiem bija devušas gudrību, bet darbs bija viņus skolojis, un viņi bija to pēcnācēji, ko likteņi iemeta šīs zemes lielajā sietā un vētīja Zemgales lielajos vējos paaudzi pēc paaudzes, līdz viņi bija izsijājušies savās mājās, un kādreizējo mežu šņākšana un druvu zuzēšana drebēja viņu balsos un valodā.

Es tiešām iesaku grāmatu izlasīt visiem pieaugušajiem grāmatmīļiem, kuri to līdz šim ir apgājuši ar līkumu – iespējams, ka jūs sagaida patīkams pārsteigums. Kādēļ gan lai latviešiem arī nebūtu pašiem sava pastorālā utopija?

Advertisements