Rūta Mežavilka. Dzimuši Latvijai. – Rīga: Dienas Grāmata, 2012.

Šogad nedaudz lasīju Rūtas Mežavilkas dzeju – man patika, šķita saprātīga un nesamākslota. Tādēļ nupat iznākusī Mežavilkas grāmata – debija prozā – izraisīja interesi. Pārmaiņas pēc taču es arī varētu izlasīt kaut ko pavisam svaigu.

Mežavilkas romāna galvenās varones Annas dzīve tiek rādīta divos laika nogriežņos – 80-to gadu beigās un 2005. gada martā. Jaunākajos laikos Anna ir trīsdesmitgadniece, bagāta šķirtene, kuras dzīve tobrīd nav sakārtota. Īstenībā, viņa izskatās diezgan izmisusi un, kā jau tas pienākas krīzes brīžos, pārdomā pagātni. Anna atceras savu vidusskolas laiku, kas sakrīt ar Trešo atmodu, un vēsta par savām jaunietes sajūtām mājās un skolā, par pirmo mīlestību, par toreizējo Rīgu un apkārtējo noskaņojumu.

Debijas romānam rakstniece ir gājusi pašsaprotamu ceļu – viņas varone ir viena gadagājuma ar pašu autori, man pat palika iespaids, ka daļa pagātnes varētu būt ņemtas no jaunības dienasgrāmatām, jo parasti jau tik smalkas detaļas neatceras. Vispār es nezinu, kā es varētu vertēt romānu kaut cik objektīvi, jo pārāk labi varu identificēties gan ar Annas dzīves notikumiem, gan ar toreizējo laiku. Lasīju un domāju – vai man notikumi liktos tikpat interesanti, ja tie nebūtu arī manī pašā? Mana jaunība gan netrāpīja uz padomju gadiem, tomēr noskaņu no tā laika es vēl paspēju saķert. Kādreiz man bija žēl, ka es neesmu dzimusi vēlāk, jo trāpīju uz riktīgiem juku laikiem, tomēr šobrīd man nelielā padomju gadu izjušana šķiet vērtīga. Mežavilkas romānā es atradu toreizējo gaisotni – tā pelēcības, miglas izjūta, nospiedoša nomāktība, kuru īstenībā saprot tikai tagad, ar laika distanci – jo cilvēki taču arī toreiz dzīvoja, dziedāja un rosolu grieza un nemaz tik slikti nejutās, jo citu dzīvi vienkārši nezināja. Dīvainā kārtā man no padomju gadiem ir fiziskas neērtibas sajūta – biezas, neglītas zeķubikses, ar skolas smaku pievilkusies forma, neērtas “Pirmā maija” kurpes – un tāds nereāls prieks par mandarīnu un importa maisiņu. Toreiz laime bija vienkārša.

Ja skatās no sociālo notikumu skatupunkta, varbūt man gribētos, lai grāmata ir vairāk par toreizējo sistēmu, kāds krāšņāks konflikts, izvērsta pretruna. Tomēr – no otras puses – kad man pašai bija pirmās mīlas agonija, manis pēc tur varēja kaut vai piecas neatkarības pasludināt, pašas dzīve bija daudz svarīgāka. Tādēļ man ir saprotama autores izvēle koncentrēties uz Annas izjūtām, lai arī rādīt tās uz vēsturisku notikumu fona. Otro Annu, vecāko, es sapratu daudz mazāk, lai gan sajutu viņu kā cilvēku, kuram nav noslēgti rēķini ar pagātni un vecas lietas traucē būvēt nākotni. Arī pazīstamas izjūtas.

Vienīgais, kas man īsti nepatika, ir romāna nosaukums. “Dzimuši Latvijai” ir diezgan ambiciozs un drīzāk raisa asociācijas par kādiem brīvības cīnītājiem. Te taču ir vienas meitenes stāsts, diezgan intīms un klusināts, par savas dzīves krustcelēm. Tas varētu maldināt potenciālo lasītāju, citādi jau nekas.

Romāns ir skumjš un drēgns, gandrīz kā novembris, raisa nostaļģiskas izjūtas. Anna paliek ar cerībām, kas tomēr ir ārējas, citu radītas. Jācer, ka viņai veiksies. Tomēr vecāku paaudzi gan ir žēl – dzīvot pasaulē, kurā bija paredzēts, ka cenas nemainīsies nākamos 20 gadus, sniegs sāks snigt pēc plāna, bet “peršingi” jau ir notēmēti, bija diezgan nomācoši.

Interesanti būtu uzzināt kāda tagadējā jaunieša (-tes) domas par Annu un viņas pārdzīvojumiem. Mainās jau tikai laiki, bet diez vai cilvēka jaunības izjūtas.

Advertisements