Novembra drēgnā, pelēkā migla ir nolaidusies pār dienām, laikam kāds debesīs ir nolēmis ietaupīt uz spuldzītēm.  Tikai dažreiz lēnām pavelkas vaļā krēslas aizkari, lai pasaulē ielaistu kādu nomaldījušos saules blāzmu, bet citādi – ideāls laiks grāmatām un filmām, kuras šobrīd nespēj izkonkurēt reālā dzīve.

Grāmatu zīmes (autors: DMfoto, no fotokonkursa “Rudens-2009”)

Rudenī domāju par viedokli, ko izteicis  šī gada Bukera balvas žūrijas priekšsēdētājs Peter Stothard. Viņaprāt, pieaugošais grāmatu blogeru skaits negatīvi ietekmē tradicionālo kritiku un liek tai atkāpties masveida viedokļa priekšā. Tas kaitēšot literatūrai kopumā un sabojāšot lasītāju gaumi. Zināma mērā es saprotu godājamā rakstnieka bažas un piekrītu, ka “…to be a critic is to be importantly different than those sharing their own taste… Not everyone’s opinion is worth the same.” Kritiķis un grāmatu blogeris tiešām ir divas atšķirīgas rakstītāju pasugas, tikai dažreiz man šķiet, ka grāmatu blogeris pašu būtiskāko – grāmatas – mīl vairāk. Cilvēkam, kurš ir izvēlējies savā brīvā laikā ne tikai aizrautīgi lasīt grāmatas, bet arī rakstīt par tām, būtu diezgan dīvaini pārmest apzinātu negatīvo kaitniecību un citu gaumes bojāšanu, jo vispār jau blogus gan raksta, gan arī apmeklē brīvprātīgi. Nav brīnums, ka angliski rakstošajā blogeru pasaulē pēc šī viedokļa izlasīšanas notika viļņošanās, jo daļa jutās personiski aizskarti. Man tomēr šķiet, ka grāmatu blogeri piedāvā to, ko oficiālā kritika vairs nespēj – subjektīvu, bet patiesu viedokli par grāmatu, kurā nebūtu slēptas mārketinga intereses.

Nelasu sistemātiski grāmatu kritikas angļu valodā, nevaru salīdzināt ar blogeru rakstīto, tomēr latviešu kritikas man ārkārtīgi reti ir raisījušas interesi par grāmatu (ja vien neesmu jau pazīstama ar citiem rakstnieka darbiem). Lai arī ir sajūta, ka grāmata publiskā telpā parādās regulāri, tomēr tās kvalitatīvā klātbūtne ir nepietiekama. Pirmkārt, grāmatu kritiku vispār ir maz, otrkārt, tās bieži ir uzrakstītas nevajadzīgi sarežģīti (lai recenzents varētu paspīdēt ar savu erudīciju) vai arī apzināti nekādi, ar ko es domāju recenzenta nespēju skaidri pateikt, vai viņam konkrētā grāmata ir patikusi. Brīžiem šķiet, ka mūsu mazajā literārajā telpā, kur kritiķis gandrīz vienmēr ir arī literāts, nemaz nav iespējama profesionāla analīze, jo “es par Jāni slikti nerakstīšu, man taču nākamgad arī iznāks grāmatiņa, un tad Jānis par mani slikti uzrakstīs.” Daudzi gadiem pa malām runā par tulkojumu slikto kvalitāti, tomēr es nekad neesmu lasījusi nevienu kritiku, kura analizētu kādu nekvalitatīvu tulkojumu. Kvalitatīvas, dziļas kritikas trūkums vispirms jau bremzē pašas literatūras attīstību, jo neļauj autoriem apzināt un izvērtēt savas kļūdas. Tādēļ mans ierosinājums Peter Stothard līdziniekiem (gan vairāk Latvijas kontekstā) būtu domāt par kritikas uzlabošanu, bet neaiztikt cilvēkus, kuriem grāmatas nav maizes darbs.

Es domāju, ka gan grāmatu kritiķi, gan grāmatu izdevēji var tikai priecāties, ka latviešu grāmatmīļi aizvien vairāk grib draudzīgi čupoties un vairoties. Tam apliecinājums ir nesen radītais literatūras blogu apkopojums Feisbukā (paldies veidotajiem!), kas palīdzēs regulāri sekot līdzi visiem blogeriem, kā arī nesenā Goodreads latviešu grupas aktivizēšanās, kurā šobrīd aktīvi norisinās kopīgās lasīšanas projekts. Decembrī notiks Dikensa “Ziemassvētku dziesmas”, Leimanes “Vilkaču mantinieces” un Tolkīna “Hobita” lasīšana. Pievienojies!

Man pašai pa šo laiku ar lasīšanu ir veicies visādi. Diezgan sparīgi uzsāku septembri, uztaisīju plānoto grāmatu nedēļu (lai gan viena grāmata man joprojām nepadevās lasīšanai) un pēc tam pievērsos gados vecāku kundžu sarakstītajam. Oktobris gan neizdevās tik ražens, cik bija plānots, jo uzrakstīju tikai par četrām grāmatām. Toties ieskaitiet manā kontā izņemtu gudrības zobu, kurš beidzot mani noveda tiktāl, ka notiesāju to uz nāvi. Bet tas process nebija produktīvs lasīšanai, tikai dīkai seriālu blenšanai. Novembrī es esmu atjaunojusies dzīvei un nosvinējusi sava emuāra divu gadu jubileju. Šobrīd cenšos saprast, kā es varētu sekmīgi pabeigt savus šī gada izaicinājumus, bet droša es esmu vienīgi par Goodreads 2012. gada apņemšanos izlasīt 80 grāmatas, pārējos – laiks rādīs.

Nākamajās nedēļās palasīšu drusku par aizkapa dzīvi, īpaši pievēršoties tēmai „Apsēstās mājas”, tad man līdz 21. decembrim vajadzētu savilkt galus distopiju izaicinājumam. Ziemassvētku lasīšana nebūs nekāda lielā, padomā vien pāris grāmatas. Un tad jau atkal laiks jauniem plāniem 🙂

Advertisements