Tev ir astoņpadsmit gadu un tava dzīve ir sačakarēta. Pagātnē – pamesta koledža un nikna māmiņa, kura no rīta norauj tev segu un liek iet strādāt. Un tagad tu pirmo dienu strādā kādā kantorī, dziļi sirdī vēloties pasūtīt visus un visu… ļoti tālu. Pusdienlaikā tu dodies pēc dienišķā sendviča un tev uz galvas uzkrīt tualetes poda vāks no kosmosa stacijas “Mir”.  Protams, tu esi pagalam… bet tava dzīve turpinās. Life sucks, and then you die. And then it still sucks.

Seriāla radītājs Braians Fullers ir izveidojis pasauli, kurā bez dzīvajiem un mirušajiem ir vieta arī pļāvējiem (grim reapers) jeb dvēseļu vācējiem. Pļāvēji ir miruši cilvēki, kuru liktenis nav ļāvis tiem pēc nāves ieiet gaismā, bet gan nolēmis nezināmu, diezgan ilgu laiku kalpot par vidutājiem starp nāvi un cilvēkiem. Pļāvēji nenogalina, viņi vienkārši īsu brīdi pirms cilvēka nāves paņem cilvēka dvēseli, lai ķermenim būtu vieglāk nomirt. Tad viņi palīdz nelaiķim aptvert, ka tas ir miris un pavada to līdz gaismai. Izklausās viegli, tomēr darbs ir piedzīvojumiem bagāts un arī morāli nomācošs.

Džordžija Lasa (Ellen Muth) jeb Meitene, kuru nogalināja tualetes poda vāks, tiek iekļauta pļāvēju grupā, kuri vāc to cilvēku dvēseles, kas mirst dažādos negadījumos – nāves ir ātras un negaidītas, pārsvarā diezgan atraktīvas un pat komiskas. Tās izraisa greivelini – nelieli, nejauki mošķi. Grupas vadonis ir ironiskais Rūbs (Mandy Patinkin), bet viņas kolēģi – vējagalva Meisons (Callum Blue), ciniķe Roksija (Jasmine Guy), aušīgā Betija (Rebecca Gayheart), vēlāk – splīnīgā skaistule Deizija (Laura Harris). Pēc varoņu raksturojuma var saprast, ka tā nav nekāda sentimentālā balāde, bet īsta melnā komēdija, kuras galvenie varoņi ir spiesti skatīties uz nāvi distancēti un ironiski. Katru rītu pļāvēju grupa savācas kafejnīcā, Rūbs izsniedz stikeri ar nākamā miroņa vārdu, vietu un laiku, un tad pļāvējam ir jādara viss iespējamais, lai laikus paņemtu mirēja dvēseli. Tai pašā laikā pļāvējiem ir pašiem sev jānopelna nauda un jāatrod miteklis, nekādu bonusu un privilēģiju.

Ja viena seriāla daļa ir veltīta fantāzijas pasaulei, tad otra – skaudrai realitātei. Kas notiek ar ģimeni, kad nomirst bērns? Džordžijas pēkšņā nāve ir satricinājusi jau tā trauslo Lasu ģimenes mieru – māte, tēvs un jaunākā māsa katrs meklē veidu, kā samierināties un pieņemt notikušo. Daudz gan viņi atdotu, ja uzzinātu, ka Džordžija turpat pilsētā strādā kādā kantorī, lai nopelnītu iztiku. Džordžija arī pati ilgojas pēc savas ģimenes, kuru dzīves laikā nevarēja ciest, un laiku pa laikam atbrauc līdz mājām. Lai gan Rūbs viņai silti iesaka to nedarīt…

Dzīvajiem gan nav ļoti daudz tādu profesiju, kurā miršana un nāve būtu ikdiena, bet pļāvējiem nākas to vērot katru dienu. Dzīve ir īsa, visi mēs kādreiz mirsim, jābauda katrs mirklis utt. – tās visas ir jau dzirdētas prātulas, kuras viegli pārvērst klišejās, tomēr veselīgā ironijā ietīstītais, pozitīvais vēstījums neļauj seriālam noslīkt sentimentā. Sarkastiski, smieklīgi, dīvaini un samiernieciski.