Sākums

Izkāpjam! Sestā pietura – 2012

Komentēt

Hei! Gads jau atkal sarucis līdz vienai vienīgai kalendāra lapiņai… kā gan tas noticis tik ātri?

Consolation (2009) by gobugipaper

Consolation (2009) by gobugipaper

Ja pamanījāt, tad gada sākumā man parādījās jaunievedums – mēneša meitene, kura klusi atsēdusies uz mana emuāra malas un lasa grāmatu. Šis jaunievedums manam emuāram piesaistīja arī tādus apmeklētājus, kas visticamāk cerēja sagaidīt cita žanra bildīti, savukārt man pašai deva ieganstu izjusti rakņāties pa interneta gleznu kolekcijām – kas to būtu domājis, ka ir tik daudz gleznu ar lasošām meitenēm! Izvēle bija nejauša, bet šogad visām manām meitenēm bija baltas kleitas un – jauši vai nejauši – tāds ir bijis arī mans gads – balts un patīkami mierīgs, bez nepatīkamiem pārsteigumiem. Tomēr nupat es jūtos atpūtusies un gatava jauniem varoņdarbiem, tādēļ nākamgad meitenēm kleitas būs visos varavīksnes toņos – jo košāk, jo labāk!

Tradicionāli vajadzētu atskatīties uz gada labākajām grāmatām un te nu man palīdzēs mana Goodreads statistika, es vienkārši nosaukšu visas tās grāmatas, kurām es esmu piešķirusi piecas zvaigznītes:

1) skaistas pasakas – Evita Sniedze “Leģendas par ilgām” (2011);

2) norvēģu ģimenes sāga – Anne Ragde “Berlīnes papeles” (2007);

3) par mīlestību un karu – Ians Makjuans “Piedošana” (2004);

4) sieviete distopijā – Mārgareta Atvuda “Kalpones stāsts” (1985);

5) ko bērniem pabaidīties – Nīls Geimans “Koralīna” (2009);

6) grāmatu distopija – Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita” (1975);

7) latviešu likteņu krājums – Personiskā Latvija (2011);

8) sievišķīgi stipri – Наталия Соколовская. Литературная рабыня (2011);

9) karalienes ceļš – Stefans Cveigs “Marija Antuanete” (2010);

10) Jāņu pasaka bērniem – Tūve Jansone “Bīstamā vasara” (2009);

11) pasaules pārlādēšana – Mārgareta Atvuda “Oriksa un Kreiks” (2003);

12) elfu apokalipse – Silvana de Mari “Pēdējais elfs” (2006);

13) paralēlās pasaules fantāzija – Nīls Geimans “Nekadiene” (2005);

14) skaista smeldze – Иван Бунин. “Тёмные аллеи” (2002);

15) latviešu pastorāla utopija – Eduards Virza “Straumēni”.

Kā redziet, no manām šogad izlasītajām 80 grāmatām es veselām 15 esmu piešķīrusi piecas zvaigznītes, lai gan uz zvaigznīšu dāļāšanu neesmu nemaz tik dāsna. Varbūt tas tiešām nozīmē, ka manai blogošanai ir kāda jēga, un es esmu sākusi labāk izvēlēties lasāmo. Nekādas prioritātes kādam žanram es gan joprojām nedodu – diezgan dažādas man tās grāmatas. Tomēr šogad nolēmu, ka vairs nemēģināšu izklaidēties ar paviegliem chik-lit romāniņiem, bet lasīšu tos tikai mazohisma nolūkos.

Atsevišķa kategorija ir grāmatas, kurām pēc plāna man vajadzēja patikt, bet mūsu mīlestība nenotika – tās ir Duglasa Adamsa grāmatas un Klārkas “Norels un Streindžs”. Tā gadās. Savukārt, tādu īsti sliktu grāmatu šogad nemaz nebija, es vienkārši nebiju tām nosacīti sliktajām īstā mērķauditorija. Drīzāk es varētu pasūkstīties par pāris noliktām grāmatām, kuru tulkojums ir bijis tāds, ka man tās būs jāmeklē citā valodā, jo izlasīt ļoti gribas. Tā arī gadās.

Kā man veicās ar šī gada izaicinājumiem, uzrakstīšu nākamgad, kad formulēšu savas jaunās grāmatu kalnu virsotnes (jā, jā, es joprojām kā mazais ezītis spītīgi graužu kaktusu 🙂 ). Bet vispar es ar paveikto esmu gandrīz apmierināta, ja tikai neņem vērā manu vēlmi mūždien aizrauties ar jaunām tēmām – tā man jūnijā gadījās ar Franču revolūciju, galīgi neplānotu, bet toties es izlasīju tikpat neplānoti Dikensu un Fransu un arī negaidīti labo Stefanu Cveigu. Tādēļ jau tie plāni ir domāti, lai tos mainītu 🙂

Nākamgada sākumā vēl uzrakstīšu par pāris 2012. gada grāmatām, tad noformulēšu 2013. gada plānus un izaicinājumus, un tad jau – aidā, jaunos lasījumos! Šobrīd janvāris zīmējas tāds izteikti skandināvisks.

Nobeigumā mana mīļākā aina no ļoti labas filmas “Shame“. Tā nu mēs skrienam cauri laikam un notikumiem, kaut ko meklējot, kaut kur mērķējot…   Laimīgu jauno gadu!

 

Fannie Flagg “A Redbird Christmas” (2005)

Komentēt

Fannie Flagg. A Redbird Christmas. – London: Vintage Books, 2005.

Flagg_Redbird ChristmasFanijas Flegas grāmatas man gaida rindā jau kādu laiciņu, jo es ļoti bieži viņas vārdu manu krievu lasītāju ieteikumos, ja kāds vēlas lasīt kaut ko gaišu, dzīvespriecīgu, dzīvi apliecinošu utt. Ziemassvētki ir īstais brīdis visam iepriekšminētajam, un arī grāmata aptver notikumus, kuri sākas vienā pelēcīgā novembra dienā, pāraug jaukos, siltos Ziemassvētkos, turpinās gada garumā, lai brīnumaini kulminētu nākamā gada Ziemassvētku dienā.

Osvalds Kembels ir 52 gadus vecs, vientuļš vīrietis, kuram ārsts paziņo, ka viņa hroniskā plaušu emfizēma ir kļuvusi pavisam nelāga, un Osvaldam nav atlicis dzīvot ilgāk par gadu. Ārsta mudināts, Osvalds pamet mitro un auksto Čikāgu un pārceļas dzīvot uz Alabamas dienvidiem, jo viņam tāpat jau nav vairs ko zaudēt. Osvalds nokļūst nelielā komūnā Lost River, kas atrodas lēnas, līkumotas upes krastā, un tā ir sirsnīgu, bet neuzbāzīgu cilvēku sabiedrība, kura atsaucīgi uzņem svešinieku. Viens no stāsta galvenajiem varoņiem ir Džeks – redbird jeb sarkanais kardināls, ārkārtīgi skaists, koši sarkans dziedātajputniņš. Džeku no drošas nāves izgāba un uzaudzināja vietējā veikala īpašnieks, putns nav spējīgs tālu lidot, bet viņš dzīvo veikalā un ir visu pircēju mīlulis. Vēl viena varone ir Patsija – kropla meitenīte, kura no visas sirds pieķeras putnam. Tā nu mums kopā ir trīs dzīves nesaudzēti varoņi – Osvalds, Patsija un Džeks un labvēlīga, dāsna vide, kura vēlas tiem palīdzēt.

Stāsts par Osvaldu būtībā ir vecais labais stāsts par pieaugšanu, t.s. coming-of-age story, tikai šoreiz tas nenotiek ar pusaudzi, bet ar pieaugušo, kuru dzīve nekad nav mīlējusi. Osvalds ir atradenis, jau bērnu namā saslimis ar tuberkulozi, ar kuras sekām cīnījies visu dzīvi, viņa laulība neizdevās, un bēdas ir ierasts slīcināt pudelē. Lost River Osvalds nonākt pilnīgi citā vidē un it kā no jauna ierauga pasauli – skaistuma piepildītu, siltu un atvērtu, pilnīgi atšķirīgu no vecās Čikāgas. Kādā brīdī viņš sēž upes krastā un saprot, ka pasaule skatās uz viņu, un viņš – neticami, bet iederas šajā pasaulē, beidzot kaut kur viņš iederas! Siltais klimats, labā ēdināšana, garas pastaigas dabā, sirsnīgie kaimiņi un – visbeidzot – dzīves īstā aicinājuma atrašana Osvalda dzīvi ievirza pilnīgi citās sliedēs. Kā lai te neatceras Ziedoņa pasaku par pogu, kura visu mūžu baidījās, ka to nepiešuj, bet beigās saprata, ka būt piešūtai nozīmē – derēt.

At least he knew what he was, and it amused him to no end. He was a rare bird, after all.

Dīvainā kārtā grāmata mani virzīja uz pārdomām par ASV sociālo politiku. Es īsti nesaprotu, kā tik daudzi tik ātri tiek pensijā un var harmoniski tusēt pa dārziņiem un nodoties labdarībai. Bet īsti mani izbrīnīja attieksme pret sešgadīgu, vecāku mocītu bērnu – neviens par viņu neziņo sociālajam dienestam (varbūt nav jēgas?), bet vēlme bērnu aizvest uz veikalu pēc drēbēm tiek apturēta, jo iespējama apsūdzība bērna nolaupīšanā. Arī līdzekļi vēlākajai bērna operācijai (100 000 dolāru par vairākām gūžas operācijām bez ķirurga honorāra) tiek vākti pa visu štatu, te nav ne valsts, ne kādu fondu atbalsta. OK, tam visam nav nekādā saistība ar romānu kā tādu.

Grāmatas beigās notiek milzīgs Ziemassvētku brīnums, kuram ārkārtīgi gribas ticēt (lai gan bez liela mutautiņa tas nekādi nav iespējams), kā arī visi ir tik veseli un laimīgi un piepildīti, ka tas šķiet neticami. Bet  – lai nu vienreiz gadā notiek tie brīnumi! Grāmatas beigās nemaz negribas pamest šo jauko mazpilsētu, kurā novembrī krūmi vēl ir pilni ziediem, īsts aukstums sākas februārī, bet beidzas martā, lēnā upe ir pilna ar zivīm, bet koki ar krāšņiem un dziedošiem putniem. Tas bija jauks lasāmais – dažreiz jautrs, dažreiz aizkustinošs, kuru varētu ieteikt arī tiem, kas parasti izvairās no salda sentimenta. Ziemassvētku eglītei piestāv piparkūku sirsniņa ar cukura glazūru!

MsMarii atsauksme šeit.

Walt Curlee. Christmas Sleigh Ride

Walt Curlee. Christmas Sleigh Ride

Māra Svīre “No sākuma līdz Ziemassvētkiem” (2011)

Komentēt

Svīre_No sākumaMāra Svīre. No sākuma līdz Ziemassvētkiem. – Zvaigzne, 2011.

Māras Svīres stāstu krājumu izvēlējos nosaukuma vadīta, jo nav jau mums daudz Ziemassvētku tematikai atbilstoša lasāmā. Nosaukums atstāj pozitīvas un raitas grāmatas iespaidu, un tādā tā arī izrādījās. Krājumu veido vienpadsmit stāsti, kurus viegli var iedomāties publicētus kāda žurnāla vai laikraksta literārajā sadaļā – tie izklaidē, bet sižetos ietvertā nelielā mistikas piedeva rada svētkiem piederošu noskaņu.

Krājums sākas ar stāstu “Mezgls”, kurā notiekošo lasītājs vēro ar čūskas acīm, savukārt stāstā “Blandonis… mīļais” rakstniece atļauj lasītājam pašam minēt, kam veltīta nosaukumā minētā uzruna. Stāstos “Pa ķieģelim” un “Trešais brālis” galvenā tēma ir atriebība, kas, kā zināms, vissaldākā ir labi nostāvējusies. Katrā stāstā ir ietverts kāds negaidīts, brīžiem pat mistisks pavērsiens, kas notiekošajam piešķir kādu īpašu noti – spilgti tas jūtams stāstos “Zaļais jātnieks”(man patika visvairāk), “Elpa” un “Egļu katedrāle”, kuros notikumi skaidrojami tikai ar spocīgu citas pasaules klātbūtni. Iespējams, visneskaidrākā ideja man šķita stāstos “Brīvais cilvēks” un “Uz rītiem no Ēdenes”, kur pirmajam noderētu vēl papildu slīpējums, bet otra klātbūtne šajā krājumā man nešķiet īsti iederīga. Ziemassvētku garam visatbilstošākais ir stāsts “Trīs asaru lāses”, kurā brīnumainā kārtā iegūta kaklarota iegūst asiņainu tonējumu, lai beigās baznīcā nogultu uz Dievmātes kakla.

Egļu galotnes pēkšņi sakustējās, pavisam bez vēja, dīvainas varas sapurinātas. No katedrāles griestiem sāka birt spožās zvaigznītes. Tūkstoši, miljoni, mirādes. Planēja, lidoja, zvārojās. Gaiss mirguļoja, žilbināja. Silvija nodomāja, ka tiek aprakta, bet nejuta ne baiļu, ne nožēlu. Viņa padevīgi aizvēra acis. Vieglās sniegpārslas kusa uz sejas un ritēja pār vaidiem kā asaras. Varbūt tās patiešām bija asaras, jo vēsā vakara gaisā plaksti tā nespētu kaist, lai ledus kristāliņus vienā brīdī pārvērstu lāsēs.

Negaidiet no stāstiem pārāk daudz – tā ir viegls, nesarežģīts lasāmais, kas pirmssvētku gaisotnē neuzbāzīgi atgādinās par vērtībām, kuras visvairāk tiek akcentētas tieši šajā laikā. Tomēr ierasti nervozajās dienās tas varētu palīdzēt iegūt kādu mieram un pārdomām veltītu minūti.

Dāvaniņas!

14 komentāri

Makoto Muramatsu_kakis_3

Makoto Muramatsu

Cerams, ka visi esam pie laba garastāvokļa un jau vakar no Ziemassvētku vecīša saņēmuši kaut ko sen kārotu (es saņēmu, uzminiet ko 🙂 ). Bet dāvanu laiks turpinās, un es atsaucos Lasītājas uzaicinājumam virtuāli apdāvināt grāmatu blogerus. Tas nemaz nebija tik viegls uzdevums – izdomāt, kas nu kuram varētu patikt.

Vispirms, Lasītāja. Viņa varētu būt viena no retajām, ar kuru es varētu dalīties interesē par mūsdienu krievu rakstniecēm, tādēļ nedaudz savtīgos nolūkos es novēlu viņai Annas Korosteļevas grāmatu “Цветы корицы, аромат сливы“. Savtīgos tādēļ, ka gribu uzzināt, vai to ir vērts lasīt. Ja nu tā ir galīgs fui un nelasāma, tad Dinas Rubinas stāsts “Когда же пойдет снег“.

Asmo ir vienīgais, kura lasītāja kapacitāte ir tik liela, ka es ar vieglu sirdi varu novēlēt biezu grāmatu – Noa Gordons “Dziednieks“. Ņēmu vērā, ka Asmo patika “Ziedu asinis”, un tā ir viena no retajām biezajām grāmatām, kuru pati gribētu pārlasīt. Ja nu gadījumā tā ir lasīta, tad varbūt nav lasīti tās divi turpinājumi (otrais ir latviski).

MsMarii es novēlu vienu kārtīgu ģimenes sāgu “Kameroni” (ir Valmieras bibliotēkā), kura kādreiz man ļoti patika.

Sibillas lasīto grāmatu sarakstu es nezinu, bet man ir izveidojies priekšstats, ka mums varētu būt līdzīgas gaumes. Lai par to pārliecinātos – atkal savtīgos nolūkos –  Mjūrielas Barberī  “Eža elegance”, kura ir šogad pārtulkota latviski un vismaz Rīgas bibliotēkās dabūjama (čur, manu atsauksmi neskatīties 😉 ). Ja nu ar Barberī neveicas, tad ieteikšu Dinas Rubīnas “На солнечной стороне улицы” (varētu būt līdzīga “Maņuņai”).

Evijai es novēlu vienu mazu, jautru grāmatiņu – Vizma Belševica “Nelaime mājās“, kas ir izdota pasen, bet Belšvevicas Rakstu 3. sējumā arī ir daļa no stāstiem.

Es ļoti labprāt apdāvinātu arī Sisyphus, bet galīgi nezinu, kas viņam varētu patikt, tādēļ labāk neriskēšu.

No tiem, kas neatsaucās Lasītajas uzaicinājumam, bet varbūt tomēr vēlas paspēlēties:

Dainis reiz savā blogā publicēja romānu turpinājumos. Kā topošam rakstniekam gribu viņam novēlēt izlasīt kādus no 19. gadsimta krievu rakstnieku stāstiem – varbūt Čehovs vai Puškins vai Turgeņevs (izvēlies vienu), cik nu daudz pats grib izlasīt. Visi viņi ir tulkoti latviski.

Aigai novēlu Šērlijas Džeksones īso stāstu “The Lottery“.

Lai nu nākamgad veiksmīga lasīšana!

Ziemassvētki klāt

Komentēt

Eva Melhuish

Eva Melhuish

viegli liegi sniegpārsliņas dejo

vējā virpuļo

Ziemassvētki jau pie mums ir ceļā

ledus vizuļo

*

pāri kalniem pāri kalniem lejām

baltum balts ir viss

durvis veras svētkiem pretim ejam

prieks ir atnācis

*

eglītes mirdz skaisti izgreznotas,

Ziemassvētki, jums!

tomēr skaistāks ir par citām rotām

zvaigžņots debesjums

.

no Pētera Brūvera dzejoļu krājuma “Raibajā pasaulē” (2010)

.

Ja Ziemassvētku naktī redz ļoti nozvaigžņojušos debesi, tad būšot auglīgs gads. Lai izdodas šonakt ieraudzīt simtiem zvaigžņu! Priecīgus svētkus mums visiem!

Mārgareta Atvuda “Oriksa un Kreiks” (2003)

7 komentāri

Mārgareta Atvuda. Oriksa un Kreiks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2003. – (Atēnas bibliotēka; III). (Margaret Atwood. Oryx and Crake (2003)).

Viegli ir rakstīt gan par labām, gan sliktām grāmatām, bet par izcilām grāmatām rakstīt ir grūti. Atvudas distopiju es izlasīju vēl vasarā, bet mana sākotnējā atsauksme draudēja izplūst jūsmīgos, bet diezgan nesakarīgos ditirambos. Šķiet, ka ziemas saltumā un pasaules gala draudu ēnā es varētu rezervētāk un izsvērtāk rakstīt par Atvudas grāmatu.

Atvuda_OriksaSniegavīrs ir novecojošs, skumjš vientuļnieks, kurš dzīvo okeāna krastā. Pasaule, kādu mēs to pazinām, ir beigusies – visa apkārtne ir pilna ar atlūzām, izskalām un visādām lietām, kurām vairs nav nekāda nozīme vai jēga. Sniegavīram nav neviena, kas viņu saprastu, tukšajā pludmalē skan tikai bijušās dzīves atbalsis.

Nav pat saprotams, kas ir sliktāks: pagātne, kuru viņš nespēj atgūt, vai tagadne, kas viņu iznīcinās, ja viņš paraudzīsies uz to pārāk skaidri. Un vēl ir nākotne. Pilnīgi galva reibst.

Kādreiz Sniegavīrs bija Džimijs, lāga puisis, kurš nebija stiprs zinātnē, viņš bija “vārdu cilvēks”. No zinātnes un cipariem Džimijam gan būtu daudz lielāks labums, jo 21. gadsimta beigās tas nozīmēja pelnīt vairāk un dzīvot labāk – tehnokrātu pasaulē, kas līdz bezjēgai attīstījusi biotehnoloģijas. Džimijs ir vientuļš, vecāku pamests novārtā pusaudzis, kad iepazīstas ar Kreiku – gudru, bet emocionāli vēsu vienaudzi, un viņus abus turpmāk saista dīvaina draudzība. Pēc skolas abu ceļi šķiras, Kreiks iekļūst prestižā augstskolā, lai apgūtu gēnu transformāciju. Džimijs brauc pie viņa ciemos un uzzina, ka Kreiks katru nakti pa sapņiem kliedz. Šobrīd, lūžņu pilnajā, vientulīgajā pludmalē Sniegavīrs saprot, ka “katru mirkli, ko viņš nodzīvojis pēdējos pāris mēnešos, vispirms ir nosapņojis Kreiks. Kāds tur brīnums, ka Kreiks tik bieži kliedza.” Sniegavīra vienīgie sarunu biedri ir Kreika “bērni”, kuriem ir zaļas acis un ideāls augums,viņi ātri aug, lai arī ēd tikai zāli, smaržo pēc citrusiem, slimības ārstē ar kaķim līdzīgu murrāšanu, savu dzīves teritoriju iezīmē ar čurām, reti, bet ļoti interesanti kopojas. Dabas bērni, kreikeri, nākotnes ideālie cilvēki, Kreika mūža darbs.

“Nevajag neko vairāk,” Kreiks sacīja, “kā vien iznīcināt vienu paaudzi. Vienu paaudzi jebkam. Kukaiņiem, kokiem, mikrobiem, zinātniekiem, franciski runājošiem, jebkam. Jā pārrauj laika saiti starp divām blakusesošām paaudzēm, spēle ir beigusies uz mūžiem.

Kreiks atjaunoja savas attiecības ar Džimiju, lai viņam būtu kāds, ar ko parunāt. Sniegavīrs nespēja teikt patiesību kreikeriem, jo vēlējās, lai viņu uzklausa, lai sadzird. “Nepieciešama vismaz ilūzija par to, ka viņš tiek saprasts.” Ja abi pusaudži reiz tiktu sadzirdēti, uzklausīti, saprasti, vai viņi nonāktu līdz vēlmei nojaukt pasauli līdz pamatiem un uzbūvēt jaunu, perversi ideālu? Ja cilvēki kopumā viens otru sadzirdētu, vai viņi spētu nepārvērst pasauli par karikatūru?

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Sargies no mākslas, mēdz sacīt Kreiks. Līdzko viņi sāks nodarboties ar mākslu, mums būs nepatikšanas. Pēc Kreika domā, jebkura veida iztēles simboli signalizētu par pagrimumu. Pēc tam viņi izgudrotu elkus, bēres, kapa ziedojumus, pēcnāves dzīvi, grēku, rakstību, karaļus, tad verdzību un karu.

Atvudas romāns pārsteidz ar savu izstrādāto pasaules ainu, kura vienlaikus aizrauj un baida.  Lasīju Pētera Kļavas teikto, ka “lai to govi, kas ir cilvēce, varētu kārtīgi slaukt, viņai ir jāiestāsta, ka tā ir govs, tai ir daudz jāēd un nav jādomā, un vēl nepārtraukti izmisīgi jāskrien pēc kaut kā…” Atvudas izveidotajā realitātē cilvēce 21. gadsimta beigās ir sasniegusi galējo slieksni alkatībā, liekulībā un varaskārē; viss, kas kādreiz šķita nevainīga rotaļāšanās, ir vērties drūmā strupceļā, kuru gan neviens par tādu nevēlas atzīt. Ja kādreiz pienāks pasaules gals, tad, visticamāk, jebkurā attīstības variantā tas būs cilvēka prāta un roku radīts, ko izraisījusi nebeidzamā un nepārvarāmā patērētāja instinkta palaišana savvaļā. “Es gribu, man pienākas, man vajag kā visiem…” Nākotne mums tuvojas straujiem soļiem, esam sagaidījuši Bredberija solītos baltos vadus, kas tiepjas no ausīm, un sienas kā TV ekrānus – tas nav nemaz tik briesmīgi. Tomēr Atvudas apsolītā pasaule ir briesmīga un, pilnīgi iespējams, cilvēce  tādu ir pelnījusi.

Iesaku lasīt visiem – gudra, daudzslāņaina un aizraujoša grāmata.

Antiutopiju grāmatliste

9 komentāri

Ar joni tuvojas slavenais 21. decembris, un man vajadzētu beidzot noformulēt savu antiutopiju izaicinājumu. Vispār jau ar sarakstu vajadzēja sākt, tomēr man ir attaisnojošs iemesls – antiutopiju izrādījās negaidīti daudz. Es biju iedomājusies, ka tādā kā vieglā pastaigā veikli uzčubināšu jauku listīti, bet atlika tikai paraut maisam galu vaļā un – reku, šeku – antiutopiju birums!

Tradicionāli antiutopijas uzskata par zinātniskās fantastikas atzaru, tomēr ir kritiķi, kas sliecas tās drīzāk uzskatīt par patstāvīgu literatūras novirzienu, kuru izmanto ne tikai zinātniskās fantastikas rakstnieki. Antiutopijas definīcija saka, ka tas ir daiļliteratūras novirziens, kurš attēlo sabiedrību, kas nepareizi pieņemtu lēmumu rezultātā ir nonākusi attīstības strupceļā. Šaurā nozīmē ar antiutopiju saprot totalitāras valsts aprakstu, plašā – jebkuru sabiedrību, kurā virsroku ņēmušas negatīvas tendences. Vispirms gan radās ‘utopijas’ – stāsti par perfektu valsti un ideālu sabiedrību, kurā dzīvo tikai absolūti laimīgi cilvēki. Pirmā bija Tomasa Mora “Utopija” (1516), tam sekoja Kampanellas “Saules pilsēta” (1602), un Bēkona “Jaunā Atlantīda” (1626), bet utopiskas noskaņas esot arī Voltēra, Ruso un Svifta darbos. Protams, arī antiutopiskas tendences literatūrā ir sameklējamas jau antīkajos darbos, tomēr īsteni žanrs uzplauka pēc Pirmā pasaules kara, kad totalitārā valsts pasaulē kļuva par realitāti.

Michael Cheval_Zenith of Time_2009

Michael Cheval. Zenith of Time (2009)

Antiutopija nav vienkārši sinonīms kādai tumšai un nejaukai nākotnei, tās būtiska sastāvdaļa ir sabiedrības un indivīda nepārvarāmas pretrunas. Galvenā varoņa mērķiem un cerībām pretī tiek liktas totalitāras vai autoritāras valsts veiktās represijas, kuru rezultātā sarūk pilsoņu tiesības un pasliktinās dzīves apstākļi. Bieži antiutopijas uztver kā brīdinošus daiļdarbus, tomēr labākie darbi noteikti nav didaktiski un norādoši, tie vienkārši modelē iespējamos nākotnes variantus un tikai lasītāja ziņā ir nākotnes vērtējums.

Tas ir īsumā viss, ko es gribēju atstāt sev par palīgu antiutopiju jeb distopiju definēšanā. Sarakstu meklēšanā es, protams, pievērsos gan Goodreads Best Dystopian and Post-Apocalyptic Fiction, gan Livelib.ru grāmatas ar atslēgvārdu ‘antiutopija’. Sastopami arī atsevišķu interesentu veidotie saraksti, piemēram, forum.cyberclock.net  Книги Антиутопия vai scififanletter.blogspot.com Dystopian Reading List. Var secināt, ka grāmatu ir bezgala daudz un katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Tādēļ es tikai piemēra pēc ielikšu divus sarakstus – vienu no angļu un otru no krievu puses.

.

OrwellThe 13 Best Dystopian Novels (www.ranker.com)

1. The Time Machine by H.G. Wells (1895)

2. 1984 by George Orwell (1949)

3. The Handmaid’s Tale by Margaret Atwood (1985)

4. Brave New World by Aldous Huxley (1932)

5. The Passion of New Eve by Angela Carter (1977)

6. Fahrenheit 451 by Ray Bradbury (1953)

7. The Hunger Games by Suzanne Collins (2008)

8. The Giver by Lois Lowry (1993)

9. Lord of the Flies by William Golding (1954)

Wells10. V For Vendetta by Alan Moore (1982-1989)

11. The Road by Cormac McCarthy (2006)

12. Cat’s Cradle by Kurt Vonnegut (1963)

13. Logan’s Run by William F. Nolan and George Clayton Johnson (1967)

.

1. Этот идеальный день, Айра Левин

2. Заводной апельсин, Э. Бёрджесс

3. О, этот дивный, новый мир, О. Хаксли

4. 1984, Дж. Оруэлл

bradbury5. Метро 2033, Д. Глуховский

6. Обитаемый остров, Стругацкие

7. Мы, Е. Замятин

8. 451 по Фаренгейту, Р. Бредбери

9. Скотный двор, Дж. Оруэлл

10. Котлован, А. Платонов

Shirley Jackson “The Haunting of Hill House”(1959)

4 komentāri

Shirley Jackson. The Haunting of Hill House. – London: Penguin Books, 2006. – (Penguin Classics).

Jackson_HauntingŠērlijai Džeksonei izdevās mani nolikt uz pauzes, jo es jau ceturto dienu gudroju, ko īsti varētu uzrakstīt par viņas romānu. “The Haunting of Hill House” atrodas visu šausmu romānu un īpaši apsēsto māju sarakstu galvgalī kā neapstrīdams līderis, tomēr problēmas būtība ir tajā, ka man tas īsti nemaz nešķiet šausmu romāns, bet gan psiholoģiska melodrāma ar mistikas piesitienu.

Kāds doktors Montegjū, kurš ir aizrāvies ar parapsiholoģiskiem pētījumiem, ir nolēmis veikt eksperimentu, kuram vajadzīgi: a) apsēsta māja; b) dalībnieki ar ekstrasensorām spējām. Apsēstā māja atrodas kādā nomaļā vietā, ieslēpusies starp kalniem; tā pat īsti nav māja, bet kārtīga, 80 gadus veca pils, kura celta pēc pirmā īpašnieka Kreina projekta. Dalībnieki ir 2  jaunas sievietes – Eleonora, bikla un nepārliecināta savas nu jau mirušās mātes kopēja 10 gadu garumā, un atraktīva mākslinieciska veikaliņa īpašniece Teodora, kā arī mājas īpašnieku pārstāvis – dīkdienis Luks Sandersons. Visi četri ierodas mājā un sāk to pētīt – māja, protams, vilties neliek: aiztaisa attaisītās durvis, dīvaini čīkst un klaudz un naktīs pat trako, uz sienām parādās mistiski uzraksti. Tomēr pretēji gaidītajam nekas no tā nerada nekādus īpašos drebuļus vai pat vēlēšanos nomest grāmatu, kā tas varētu gadīties ar šausmu meistara E.A.Po rakstīto.

Helen Sear 3

Foto: Helen Sear

Romāna centrālais tēls ir Eleonora, no kuras skatu punkta tiek vēstīta daļa notikumu. Mātes nāve viņu ir atbrīvojusi pēc ilgajiem kalpības gadiem, kad viņa ir bjusi ļoti ierobežota savā rīcībā un faktiski pilnībā pakļauta cita cilvēka vēlmēm. Līdz ar to Eleonorā plosās pretrunīgas sajūtas – viņa grib būt gan brīva, nesasaistīta personība, gan arī izmisīgi iepatikties apkārtējiem un iegūt draugus. Nevar teikt, ka pagātne nav atstājusi sekas uz viņas psihi, līdz ar to viņu varētu diagnosticēt kā šizotipālu personību, kura vēl bagātināta ar hiperjūtīgumu. Tas, protams, ne pie kā laba nenoved, lai arī doktoram Montegjū viņa izrādās ideāls izmēģinājumu trusītis.

Šad un tad gadās satikt romānus ar atvērtām beigām, kad lasītājam ir ļauts pašam izdomāt beigas. Džeksones romānā ir tāda sajūta, ka viss teksts ir atvērts interpetācijām un pat notikumus ir iespējams traktēt gan kā reāli notikušus, gan iedomātus. Vismaz sajūtu ziņā ļoti atgādina Džeimsa “Skrūves pagriezienu”, kurā arī ir iespējami visdažādākie varianti, par to, kas notika patiesībā. Katrā ziņā šāda nenoteiktība ir izraisījusi nepatiku zināmā daļā lasītāju, īpaši tajos, kas ir sagatavojušies baidīties. Šausmu daļa man arī sagādāja vilšanos, jo visu laiku gaidīju, kad nu beidzot vajadzēs baidīties, bet tā arī nesagaidīju. Tomēr kā daudzslāņains psiholoģiskais romāns tas ir lielisks, īpaši, kad pierod pie Džeksones savdabīgā stila. Es neieteiktu grāmatu tiem, kam patīk, ka viss tiek izskaidrots līdz sīkākai detaļai, savukārt lasītājiem, kuriem patīk minēt mīklas, te varētu būt daudz darba smadzenēm.

Kalnumāju projektēja dīvains cilvēks, un tā jau piedzimstot bija citāda, atšķirīga.Iespējams, ka man pieņemamākais būtu izskaidrojums, ka māja ir katalizators visām tām iekšējām cilvēka sajūtām, kuras parasti tiek nobāztas zemapziņā un tiek kontrolētas. Tādēļ agrāk vai vēlāk mājas iemītnieki ir spiesti satikties ar savu patieso “es”, un tas var kļūt par vienu no briesmīgākajiem dzīves randiņiem.

Kino: trīs apsēstas mājas, klavieres un bērns

2 komentāri

Trīs filmas, kuras apvieno stāsts par māju, kurā skan klavieru skaņas un bērnu smiekli – reāli vai iedomāti, bet tie joprojām atbalsojas istabās un gaiteņos. Mājas, kuras ieelpojušas cilvēku ciešanas un sāpes un tagad izelpo pārdzīvotās šausmas. Te nav asiņu vai gļotu vai kādu mītisku briesmoņu, te ir vienīgi pašu cilvēku bailes, kuras, laikam ejot, uzpūtušās kā milzīgs, draudošs burbulis. Un jābūt kādam, kuru izmisums ir padarījis tik drosmīgu, ka tas spēj pieņemt mājas mesto izaicinājumu.

The Changeling (1980)

kinopoisk.ruKomponists Džons Rasels autokatastrofā ir zaudējis sievu un meitu, un viņam jāsāk sava dzīve lasīt kopā pa gabaliņiem. Iespējams, pārcelšanās uz citu pilsētu un ievākšanās vecā, senatnīgā mājā varētu kļūt par jaunas dzīves sākumu. Šķiet, ka sākumā māja it kā ieklausās Džonā un piemērojas tam, lai kādā brīdī sāktu ar to runāt – dīvaini un neizskaidrojami trokšņo caurules, līst ūdens, pārvietojas priekšmeti. Džons sāk pārmeklēt māju un augštāvā atrod noslēptu istabu, kurā reiz, ļoti sen, dzīvojis bērns, kurš pārvietojies ratiņkrēslā. Vai tas ir bērna gars, kurš pēc ilgiem gadiem pamodinājis māju un vēlas kaut ko pateikt? Džons sāk meklēt liecības par iepriekšējiem mājas saimniekiem, bet izrādās, ka kādai ietekmīgai personai tas nepatīk.

Režisoram Pīteram Medakam ir izdevies radīt filmu, kura vēlāk ir iedvesmojusi nākamos trilleru un šausmu kino veidotājus. Sākotnējais mājas miers un senlaicīgais skaistums lēnām un nepārvarāmi pielīst ar netveramu baiļu atmosfēru. Iespējams, jau pārdzīvotais sievas un bērna zaudējums ir notrulinājis galvenā varoņa šausmu izjūtu, jo ātri kļūst skaidrs, ka agrāk mājā dzīvojošais bērns ir miris vardarbīgā nāvē un šobrīd vēlas kādu sodīt un atjaunot taisnīgumu. Lai arī izpaliek mūsdienu specefekti, spoka manifestācijas ir tiešām biedējošas – dīvaini, cik ļoti var nobīties no lēkājošas bumbiņas un maza ratiņkrēsla.

.

The Others (2001)

Visticamāk, šī ir viena no populārākajām spoku filmām, jo tajā galvenajā lomā spēlē Nikola Kidmena. Es neesmu Kidmenas fane, bet jāatzīst, ka Greisas Stjuartes loma viņai ārkārtīgi piestāv –  ārēji vēsa un augstprātīga ģimenes māte, aiz kuras ledainās kārtiņas jaušama izmisīga vēlme par katru cenu saglabāt stāju un neļaut kādam nojaust savas bailes un iekšējo haosu. Filmas darbība norisinās Džersijas salā, Otrā pasaules kara beigās. Tobrīd salu bija okupējuši vācieši, un kara beigās tā bija praktiski nogriezta no ārējās pasaules. Greisa un viņas divi bērni – Anna un Nikolass dzīvo noslēgtā vidē, gaidot parnākam no kara ģimenes tēvu, bez tam bērniem ir reta slimība – gaismas nepanesamība. Filmas sākumā mājā ierodas noslēpumaina kalpu trijotne, kuras palīdzība Greisai nāk tieši laikā – pārējie kalpi ir māju negaidīti pametuši.

othersPār salu ir sabiezējusi bieza, balta migla, tāda ir arī filmas darbība – lēnais stāsts par mājas dzīvi pāraug aizvien tramīgākā un nervus kutinošākā vēstījumā. Greisas vēlme aizsargāt bērnus no nezināmā mijas ar paniskām bailēm, un viņa nēsājas pa māju ar vīra bisi rokās, atslēdzot un aizslēdzot neskaitāmas durvis un meklējot neredzamos iebrucējus. Šajā mājā tumsa ir daudz drošāka par gaismu.

Varētu teikt, ka The Others vairāk ir drāma un trilleris, bet mazāk šausmu kino, tomēr uz ekrāna notiekošais rada tirpas arī filmu skatoties otro un trešo reizi, kad lielākā mistērija jau ir zināma. Spāņu režisors un scenārija autors Alehandro Amenabars līdztekus šausmām ir radījis arī ļoti skatāmu dramatisko kino, kurš atklāj kādas ģimenes traģēdiju.

.

The Orphanage (2007)

Laikam jau spāņiem ar šausmām ir īpašas attiecības, jo nebūt nav vajadzīgas Holivudas megazvaigznes, lai radītu labu un biedējošu kino. Vēl viens spāņu režisors Juan Antonio Bayona nu jau ar spāņu aktieriem galvenajās lomās un Giljermo del Toro kā producentu rāda stāstu par kādu nomaļu, pamestu bāreņu patversmi, kura tiek atjaunota darbībai pēc ilgāka pamestības perioda – Laura un viņas vīrs Karloss ir nolēmuši te izveidot ģimenes bērnu namu īpašiem bērniem. Senatnīgā māja, plašais dārzs un tuvīnā jūra ir kā radīta laimīgai dzīvei. Lauras dēls Simons iejūtas jaunajā vietā un drīz vien atrod sev draugus, kuri, tiesa, ir iedomāti, bet vecāki nolemj, ka tas viņa vecumā ir normāli. Simons ir labdabīgs, kustīgs bērns, bet patversmes atklāšanas svētkos nokaitina savu māti, viņi sastrīdas, bet pēc tam Simons vairs nav atrodams – viņu meklē gan mājā, gan dārzā, gan jūrā. Laura nozvēr, ka savu dēlu viņa atradīs – dzīvu vai mirušu.

No visām trim filmām The Orphanage ir visbiedējošākā un savā ziņā vistraģiskākā, jo tagadnē atbalsojas briesmīgs noziegums, kurš apkārtējo gļēvuma dēļ palicis nesodīts. Beleda Rueda ir lieliska Lauras lomā un būtībā tā ir viņas filma – traģiskais zaudējums Lauru pamudina pārvarēt jebkuras bailes un saprast māju, kura apēdusi viņas karsti mīļoto dēlu. Neļaujiet filmas treilerim jūs nobiedēt – tā drīzāk ir traģiska melodrāma ar spocīgu piedevu, bet ne klasiska šausmene.

Varbūt dīvaini, bet visām šīm filmām ir laimīgas beigas. Savā īpašā veidā laimīgas.

 

Aira Levins “Rozmarijas bērns” (2009)

5 komentāri

Aira Levins. Rozmarijas bērns / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Ira Levin. Rosemary’s Baby. 1967.)

Levins_Rozmarijas bernsDažreiz gadās, ka kāds radošais veikums mums šķiet bezgala vienkāršs un viegli padarīts, jo tajā nav ne miņas no grūta un sviedraina darba. Bet zinātāji teic, ka tieši smags darbs veido patiesu eleganci. Airas Levina romānā “Rozmarijas bērns” šķietami nesteidzīgais stāstījums tiek meistarīgi kāpināts, lai lasītājs nespētu rimties, līdz tikts līdz pēdējai lappusei.

Levina romāna galvenie varoņi ir Rozmarija un Gajs Vudhauzi, kuri noīrē dzīvokli Bremfordā, prestižā neogotikas stila daudzdzīvokļu mājā Manhetenā. Gajs ir ļoti godkārīgs, salīdzinoši jauns aktieris, bet Rozmarija visvairāk kāro būt gādīga sieva un māte. Bremforda ir māja ar šaubīgu, nelabu slavu, tomēr jaunajam pārim tas viss šķiet tenkas un blēņas, viņi daudz neklausās arī sava labā drauga Hača brīdinājumos. Vudhauzi iepazīstas ar kaimiņiem Kastevī, kuri drīz vien tiek uztverti kā labdabīgi, bet mazliet apnicīgi vecvecāki. Rozmarija dzīvo patīkamā jutoņā un, iespējams, jūtas laimīga, ka varējusi aizmukt no dzimtā miesta un tik labi iekārtoties lielpilsētā. Savādās zīmes un dīvainie notikumi viņu gan satrauc, bet beidzot sagaidītā grūtniecība liek sevi saudzēt un laist gar ausīm nepatīkamo. Līdz no tā izvairīties vairs nav iespējams…

Levina romāns ir labs trilleris, kuru cītīgāks lasītājs izraus cauri vienā vakarā. Sižets risinās raiti, notikums klājas uz notikuma un kļūst aizvien neomulīgāk. Levina trumpis ir šausmu radīšana it kā no nekurienes; tās īstenībā rodas no nepateiktā, noslēptā, un lasītāja aktīvā iztēle palīdz autoram radīt noslēpumainu atmosfēru. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama arī salīdzinoši vienkāršajā fabulā, jo Levins nav centies radīt kādu izsmalcinātu, samezglotu tumsas spēku apvienību, bet palicis pie vienkāršākā ļaunuma, t.i. Sātana.

Tradicionāli Rozmarija tiek traktēta kā upuris, bez vainas vainīgais sātanistu ierocis, tomēr manā skatījumā viņa pati kādā brīdi ir nostājusies uz ceļa, kas līdz tam ir novedis. Godkārības dzinulis ir viņu aizvedis no dzimtās Omahas uz Ņujorku, licis apprecēt vēl godkārīgāku vīru un ievākties prestižā Manhetenas mājā. Interesanti, vai beigās viņa izvēlas palikt kopā ar savu bērnu tikai dēļ izslavētās mātes mīlestības vai arī tur tomēr ņem virsroku vēlme būt The Mother. Jo daudzas sievietes mestos prom no šīs nolādētās mājas un ģimenes, krustus mezdamas.

Tiem, kuriem nav laika vai vēlēšanās lasīt grāmatu, pilnīgi mierīgi varētu pietikt ar režisora Romāna Polaņska 1968. gada ekranizāciju, jo tā ir viena no precīzākajām, ko esmu redzējusi – praktiski nav mainīta neviena situācija, tēls vai dialogs, kā arī patīkamā kārtā nav ieviesti nekādi pārspīlēti specefekti – notiekošais ir aizraujošs pats par sevi. 2012. gada rudens sezonā sāka rādīt seriālu „666 Park Avenue”, kurā notiekošais ir ārkārtīgi līdzīgs „Rozmarijas bērnam” – jauns pāris ievācas prestižā, senā mājā un komunicē ar vecāku, dīvainu pāri, kurā kungs gan nepārprotami tiek rādīts kā tumsas spēku pārstāvis. Diemžēl izskatās, ka seriālam būs tikai viena sezona, bet tas tiešām nebija slikts – sākotnēji lēnā notikumu gaita uz beigām ir savērpusies diezgan saistoša, katrā ziņā finālu gaidu ar interesi.

Older Entries