Mani lasīšanas ceļi gan stūrē visādos virzienos, tomēr agri vai vēlu tie atkal nonāk pie gotikas. Un viens no gotikas literatūras stūrakmeņiem ir darbības vieta – tumša, mistikas apvīta ēka, vislabāk – sena pils vai muiža. Bet noder arī vienkāršākas celtnes, galvenais, lai tām būtu savs spoks  vai vismaz tajās notiek kaut kas paranormāls. Tādēļ īstenībā var ņemt jebkuru gotikai veltīto romānu sarakstu un teikt, ka tajā noteikti būs atrodamas “apsēstās” mājas.

Kayceeus (from deviantart.com). Ready or not.

Kayceeus (from deviantart.com). Ready or not

Es prātoju, vai māja ir vainīga pie savas “apsēstības”? Reiz lasīju par pamestu māju kādā Krievijas nostūrī. Visādi citādi patīkamā ciemā viena māja jau gadu desmitiem stāvēja ar aizsistiem logiem un durvīm. Tās pēdējie saimnieki jau sen bija miruši, bet daudzkārtējie mēģinājumi māju apdzīvot bija beigušies nesekmīgi – īrniekiem uzbruka viena nelaime pēc otras, neviens nespēja izturēt ilgāk par gadu, bet pēdējie vasarnieki noslīka netālajā, seklajā ezerā, kurā neviens nekad vēl nebija gājis bojā. Naktīs māja dunēja un čabēja – vienvārdsakot, tā bija ideāla vieta spoku medniekiem. Tāds puisis arī uzradās, bet liels gan bija viņa izbrīns, kad viņš neatklāja šajā mājā neko neparastu – tā bija “tīra” no spokiem un arī atradās dzīvošanai labvēlīgā vietā. Kad aptaujāti vietējie sirmgalvji, atklājies, ka vēl viņu vecāki par šo māju runājuši ar baisām, jo tajā dzīvojis kāds ļauns, Sibīrijas katorgu izgājis vecis, kura meita apprecējās ar tādu pašu nelieti, tēva drauģeli, kurš savu sievu beigās nositis ar nagaiku. Viņu bērni bija iedzimuši tēvā un māju pārvērta par pritonu. Pēdējais saimnieks, veča mazmazdēls visu savu ģimeni nogalināja ar cirvi un pēc šīs traģēdijas māja gadus trīsdesmit stāvēja tukša. Kad jautāts garīdzniekam, vai var māju atkal attīrīt dzīvošanai, viņš atteicis, ka vislabāk būtu to nodedzināt. Senāk bijušas tādas mājas, kuras zemnieku sapulce nolēmusi nodedzināt, bet vietu uzart, apsēt ar nezālēm un neaiztikt gadu desmitiem. Stāsta morāle slēpjas tajā, ka ne jau māja ir vainojama pie ļaunajām lietām, kas tajā notiek, bet gan pašu cilvēku ļaunums to padara “apsēstu”.

Bet nu pie sarakstiem. Nesen atradu spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona izvēlētos 20. gadsimta desmit labākos gotikas romānus:

1. Shirley Jackson. The Haunting of Hill House (1959)

2. Joyce Carol Oates. Mysteries of Winterthurn (1984)

3. William Folkner. Sanctuary (1931)

4. James M. Cain Double Indemnity (1985)

5. William Hjortsberg Falling Angel (1978)

6. Mervyn Peake. Gormenghast (1950)

7. China Mieville. Perdicto Street Station (2003)

8. Angela Carter. Burning Your Boats (1997)

9. Stephen King. Pet Sematary (1983)

10. John Ajvide Lingqvist Let The Right One In (2004)

Neteiksim, ka visi desmit no Safona izvēlētajiem romāniem būtu klasiski gotikas paraugi, tomēr, iespējams, autors ir vadījies pēc noskaņas, kuri tie raisa. Pēdējos divus es esmu lasījusi, un tie man patika.

LibraryThing lasītāju balsojums grāmatas ar atslēgvārdu “haunted houses” ierindojis sekojoši: 1. Shirley Jackson “The Haunting of Hill House” ; 2. Sarah Waters “The Little Stranger”; 3. Richard Matheson “Hell House”; 4. Mark Z. Danielewski “House of Leaves”; 5. Nathaniel Hawthorne “The House of the Seven Gables”; 6. Jay Anson “The Amityville Horror”; 7. Stephen King “The Shining“; 8. Mary Downing Hahn “All The Lovely Bad Ones”; 9. Anne Rivers Sidons “The House Next Door”; 10. Susan Hill “Woman in Black”.

Vērts ir ielūkoties arī Goodreads veidotajos sarakstos Haunted houses un Hounted House Books, kuros abos līderis ir Stīvena Kinga “Shining“.

Interesanti ir arī LiveLib lasītāju veidotie saraksti Старинные замки и особняки  unТакие разные дома, kuri gan tēmu paver daudz plašāk un iepazīstina ar grāmatām, kurās māja ir viena no sižeta neatņemamām sastāvdaļām.

Advertisements