Aira Levins. Rozmarijas bērns / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Ira Levin. Rosemary’s Baby. 1967.)

Levins_Rozmarijas bernsDažreiz gadās, ka kāds radošais veikums mums šķiet bezgala vienkāršs un viegli padarīts, jo tajā nav ne miņas no grūta un sviedraina darba. Bet zinātāji teic, ka tieši smags darbs veido patiesu eleganci. Airas Levina romānā “Rozmarijas bērns” šķietami nesteidzīgais stāstījums tiek meistarīgi kāpināts, lai lasītājs nespētu rimties, līdz tikts līdz pēdējai lappusei.

Levina romāna galvenie varoņi ir Rozmarija un Gajs Vudhauzi, kuri noīrē dzīvokli Bremfordā, prestižā neogotikas stila daudzdzīvokļu mājā Manhetenā. Gajs ir ļoti godkārīgs, salīdzinoši jauns aktieris, bet Rozmarija visvairāk kāro būt gādīga sieva un māte. Bremforda ir māja ar šaubīgu, nelabu slavu, tomēr jaunajam pārim tas viss šķiet tenkas un blēņas, viņi daudz neklausās arī sava labā drauga Hača brīdinājumos. Vudhauzi iepazīstas ar kaimiņiem Kastevī, kuri drīz vien tiek uztverti kā labdabīgi, bet mazliet apnicīgi vecvecāki. Rozmarija dzīvo patīkamā jutoņā un, iespējams, jūtas laimīga, ka varējusi aizmukt no dzimtā miesta un tik labi iekārtoties lielpilsētā. Savādās zīmes un dīvainie notikumi viņu gan satrauc, bet beidzot sagaidītā grūtniecība liek sevi saudzēt un laist gar ausīm nepatīkamo. Līdz no tā izvairīties vairs nav iespējams…

Levina romāns ir labs trilleris, kuru cītīgāks lasītājs izraus cauri vienā vakarā. Sižets risinās raiti, notikums klājas uz notikuma un kļūst aizvien neomulīgāk. Levina trumpis ir šausmu radīšana it kā no nekurienes; tās īstenībā rodas no nepateiktā, noslēptā, un lasītāja aktīvā iztēle palīdz autoram radīt noslēpumainu atmosfēru. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama arī salīdzinoši vienkāršajā fabulā, jo Levins nav centies radīt kādu izsmalcinātu, samezglotu tumsas spēku apvienību, bet palicis pie vienkāršākā ļaunuma, t.i. Sātana.

Tradicionāli Rozmarija tiek traktēta kā upuris, bez vainas vainīgais sātanistu ierocis, tomēr manā skatījumā viņa pati kādā brīdi ir nostājusies uz ceļa, kas līdz tam ir novedis. Godkārības dzinulis ir viņu aizvedis no dzimtās Omahas uz Ņujorku, licis apprecēt vēl godkārīgāku vīru un ievākties prestižā Manhetenas mājā. Interesanti, vai beigās viņa izvēlas palikt kopā ar savu bērnu tikai dēļ izslavētās mātes mīlestības vai arī tur tomēr ņem virsroku vēlme būt The Mother. Jo daudzas sievietes mestos prom no šīs nolādētās mājas un ģimenes, krustus mezdamas.

Tiem, kuriem nav laika vai vēlēšanās lasīt grāmatu, pilnīgi mierīgi varētu pietikt ar režisora Romāna Polaņska 1968. gada ekranizāciju, jo tā ir viena no precīzākajām, ko esmu redzējusi – praktiski nav mainīta neviena situācija, tēls vai dialogs, kā arī patīkamā kārtā nav ieviesti nekādi pārspīlēti specefekti – notiekošais ir aizraujošs pats par sevi. 2012. gada rudens sezonā sāka rādīt seriālu „666 Park Avenue”, kurā notiekošais ir ārkārtīgi līdzīgs „Rozmarijas bērnam” – jauns pāris ievācas prestižā, senā mājā un komunicē ar vecāku, dīvainu pāri, kurā kungs gan nepārprotami tiek rādīts kā tumsas spēku pārstāvis. Diemžēl izskatās, ka seriālam būs tikai viena sezona, bet tas tiešām nebija slikts – sākotnēji lēnā notikumu gaita uz beigām ir savērpusies diezgan saistoša, katrā ziņā finālu gaidu ar interesi.

Advertisements