Trīs filmas, kuras apvieno stāsts par māju, kurā skan klavieru skaņas un bērnu smiekli – reāli vai iedomāti, bet tie joprojām atbalsojas istabās un gaiteņos. Mājas, kuras ieelpojušas cilvēku ciešanas un sāpes un tagad izelpo pārdzīvotās šausmas. Te nav asiņu vai gļotu vai kādu mītisku briesmoņu, te ir vienīgi pašu cilvēku bailes, kuras, laikam ejot, uzpūtušās kā milzīgs, draudošs burbulis. Un jābūt kādam, kuru izmisums ir padarījis tik drosmīgu, ka tas spēj pieņemt mājas mesto izaicinājumu.

The Changeling (1980)

kinopoisk.ruKomponists Džons Rasels autokatastrofā ir zaudējis sievu un meitu, un viņam jāsāk sava dzīve lasīt kopā pa gabaliņiem. Iespējams, pārcelšanās uz citu pilsētu un ievākšanās vecā, senatnīgā mājā varētu kļūt par jaunas dzīves sākumu. Šķiet, ka sākumā māja it kā ieklausās Džonā un piemērojas tam, lai kādā brīdī sāktu ar to runāt – dīvaini un neizskaidrojami trokšņo caurules, līst ūdens, pārvietojas priekšmeti. Džons sāk pārmeklēt māju un augštāvā atrod noslēptu istabu, kurā reiz, ļoti sen, dzīvojis bērns, kurš pārvietojies ratiņkrēslā. Vai tas ir bērna gars, kurš pēc ilgiem gadiem pamodinājis māju un vēlas kaut ko pateikt? Džons sāk meklēt liecības par iepriekšējiem mājas saimniekiem, bet izrādās, ka kādai ietekmīgai personai tas nepatīk.

Režisoram Pīteram Medakam ir izdevies radīt filmu, kura vēlāk ir iedvesmojusi nākamos trilleru un šausmu kino veidotājus. Sākotnējais mājas miers un senlaicīgais skaistums lēnām un nepārvarāmi pielīst ar netveramu baiļu atmosfēru. Iespējams, jau pārdzīvotais sievas un bērna zaudējums ir notrulinājis galvenā varoņa šausmu izjūtu, jo ātri kļūst skaidrs, ka agrāk mājā dzīvojošais bērns ir miris vardarbīgā nāvē un šobrīd vēlas kādu sodīt un atjaunot taisnīgumu. Lai arī izpaliek mūsdienu specefekti, spoka manifestācijas ir tiešām biedējošas – dīvaini, cik ļoti var nobīties no lēkājošas bumbiņas un maza ratiņkrēsla.

.

The Others (2001)

Visticamāk, šī ir viena no populārākajām spoku filmām, jo tajā galvenajā lomā spēlē Nikola Kidmena. Es neesmu Kidmenas fane, bet jāatzīst, ka Greisas Stjuartes loma viņai ārkārtīgi piestāv –  ārēji vēsa un augstprātīga ģimenes māte, aiz kuras ledainās kārtiņas jaušama izmisīga vēlme par katru cenu saglabāt stāju un neļaut kādam nojaust savas bailes un iekšējo haosu. Filmas darbība norisinās Džersijas salā, Otrā pasaules kara beigās. Tobrīd salu bija okupējuši vācieši, un kara beigās tā bija praktiski nogriezta no ārējās pasaules. Greisa un viņas divi bērni – Anna un Nikolass dzīvo noslēgtā vidē, gaidot parnākam no kara ģimenes tēvu, bez tam bērniem ir reta slimība – gaismas nepanesamība. Filmas sākumā mājā ierodas noslēpumaina kalpu trijotne, kuras palīdzība Greisai nāk tieši laikā – pārējie kalpi ir māju negaidīti pametuši.

othersPār salu ir sabiezējusi bieza, balta migla, tāda ir arī filmas darbība – lēnais stāsts par mājas dzīvi pāraug aizvien tramīgākā un nervus kutinošākā vēstījumā. Greisas vēlme aizsargāt bērnus no nezināmā mijas ar paniskām bailēm, un viņa nēsājas pa māju ar vīra bisi rokās, atslēdzot un aizslēdzot neskaitāmas durvis un meklējot neredzamos iebrucējus. Šajā mājā tumsa ir daudz drošāka par gaismu.

Varētu teikt, ka The Others vairāk ir drāma un trilleris, bet mazāk šausmu kino, tomēr uz ekrāna notiekošais rada tirpas arī filmu skatoties otro un trešo reizi, kad lielākā mistērija jau ir zināma. Spāņu režisors un scenārija autors Alehandro Amenabars līdztekus šausmām ir radījis arī ļoti skatāmu dramatisko kino, kurš atklāj kādas ģimenes traģēdiju.

.

The Orphanage (2007)

Laikam jau spāņiem ar šausmām ir īpašas attiecības, jo nebūt nav vajadzīgas Holivudas megazvaigznes, lai radītu labu un biedējošu kino. Vēl viens spāņu režisors Juan Antonio Bayona nu jau ar spāņu aktieriem galvenajās lomās un Giljermo del Toro kā producentu rāda stāstu par kādu nomaļu, pamestu bāreņu patversmi, kura tiek atjaunota darbībai pēc ilgāka pamestības perioda – Laura un viņas vīrs Karloss ir nolēmuši te izveidot ģimenes bērnu namu īpašiem bērniem. Senatnīgā māja, plašais dārzs un tuvīnā jūra ir kā radīta laimīgai dzīvei. Lauras dēls Simons iejūtas jaunajā vietā un drīz vien atrod sev draugus, kuri, tiesa, ir iedomāti, bet vecāki nolemj, ka tas viņa vecumā ir normāli. Simons ir labdabīgs, kustīgs bērns, bet patversmes atklāšanas svētkos nokaitina savu māti, viņi sastrīdas, bet pēc tam Simons vairs nav atrodams – viņu meklē gan mājā, gan dārzā, gan jūrā. Laura nozvēr, ka savu dēlu viņa atradīs – dzīvu vai mirušu.

No visām trim filmām The Orphanage ir visbiedējošākā un savā ziņā vistraģiskākā, jo tagadnē atbalsojas briesmīgs noziegums, kurš apkārtējo gļēvuma dēļ palicis nesodīts. Beleda Rueda ir lieliska Lauras lomā un būtībā tā ir viņas filma – traģiskais zaudējums Lauru pamudina pārvarēt jebkuras bailes un saprast māju, kura apēdusi viņas karsti mīļoto dēlu. Neļaujiet filmas treilerim jūs nobiedēt – tā drīzāk ir traģiska melodrāma ar spocīgu piedevu, bet ne klasiska šausmene.

Varbūt dīvaini, bet visām šīm filmām ir laimīgas beigas. Savā īpašā veidā laimīgas.

 

Advertisements