Ar joni tuvojas slavenais 21. decembris, un man vajadzētu beidzot noformulēt savu antiutopiju izaicinājumu. Vispār jau ar sarakstu vajadzēja sākt, tomēr man ir attaisnojošs iemesls – antiutopiju izrādījās negaidīti daudz. Es biju iedomājusies, ka tādā kā vieglā pastaigā veikli uzčubināšu jauku listīti, bet atlika tikai paraut maisam galu vaļā un – reku, šeku – antiutopiju birums!

Tradicionāli antiutopijas uzskata par zinātniskās fantastikas atzaru, tomēr ir kritiķi, kas sliecas tās drīzāk uzskatīt par patstāvīgu literatūras novirzienu, kuru izmanto ne tikai zinātniskās fantastikas rakstnieki. Antiutopijas definīcija saka, ka tas ir daiļliteratūras novirziens, kurš attēlo sabiedrību, kas nepareizi pieņemtu lēmumu rezultātā ir nonākusi attīstības strupceļā. Šaurā nozīmē ar antiutopiju saprot totalitāras valsts aprakstu, plašā – jebkuru sabiedrību, kurā virsroku ņēmušas negatīvas tendences. Vispirms gan radās ‘utopijas’ – stāsti par perfektu valsti un ideālu sabiedrību, kurā dzīvo tikai absolūti laimīgi cilvēki. Pirmā bija Tomasa Mora “Utopija” (1516), tam sekoja Kampanellas “Saules pilsēta” (1602), un Bēkona “Jaunā Atlantīda” (1626), bet utopiskas noskaņas esot arī Voltēra, Ruso un Svifta darbos. Protams, arī antiutopiskas tendences literatūrā ir sameklējamas jau antīkajos darbos, tomēr īsteni žanrs uzplauka pēc Pirmā pasaules kara, kad totalitārā valsts pasaulē kļuva par realitāti.

Michael Cheval_Zenith of Time_2009

Michael Cheval. Zenith of Time (2009)

Antiutopija nav vienkārši sinonīms kādai tumšai un nejaukai nākotnei, tās būtiska sastāvdaļa ir sabiedrības un indivīda nepārvarāmas pretrunas. Galvenā varoņa mērķiem un cerībām pretī tiek liktas totalitāras vai autoritāras valsts veiktās represijas, kuru rezultātā sarūk pilsoņu tiesības un pasliktinās dzīves apstākļi. Bieži antiutopijas uztver kā brīdinošus daiļdarbus, tomēr labākie darbi noteikti nav didaktiski un norādoši, tie vienkārši modelē iespējamos nākotnes variantus un tikai lasītāja ziņā ir nākotnes vērtējums.

Tas ir īsumā viss, ko es gribēju atstāt sev par palīgu antiutopiju jeb distopiju definēšanā. Sarakstu meklēšanā es, protams, pievērsos gan Goodreads Best Dystopian and Post-Apocalyptic Fiction, gan Livelib.ru grāmatas ar atslēgvārdu ‘antiutopija’. Sastopami arī atsevišķu interesentu veidotie saraksti, piemēram, forum.cyberclock.net  Книги Антиутопия vai scififanletter.blogspot.com Dystopian Reading List. Var secināt, ka grāmatu ir bezgala daudz un katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Tādēļ es tikai piemēra pēc ielikšu divus sarakstus – vienu no angļu un otru no krievu puses.

.

OrwellThe 13 Best Dystopian Novels (www.ranker.com)

1. The Time Machine by H.G. Wells (1895)

2. 1984 by George Orwell (1949)

3. The Handmaid’s Tale by Margaret Atwood (1985)

4. Brave New World by Aldous Huxley (1932)

5. The Passion of New Eve by Angela Carter (1977)

6. Fahrenheit 451 by Ray Bradbury (1953)

7. The Hunger Games by Suzanne Collins (2008)

8. The Giver by Lois Lowry (1993)

9. Lord of the Flies by William Golding (1954)

Wells10. V For Vendetta by Alan Moore (1982-1989)

11. The Road by Cormac McCarthy (2006)

12. Cat’s Cradle by Kurt Vonnegut (1963)

13. Logan’s Run by William F. Nolan and George Clayton Johnson (1967)

.

1. Этот идеальный день, Айра Левин

2. Заводной апельсин, Э. Бёрджесс

3. О, этот дивный, новый мир, О. Хаксли

4. 1984, Дж. Оруэлл

bradbury5. Метро 2033, Д. Глуховский

6. Обитаемый остров, Стругацкие

7. Мы, Е. Замятин

8. 451 по Фаренгейту, Р. Бредбери

9. Скотный двор, Дж. Оруэлл

10. Котлован, А. Платонов