Mārgareta Atvuda. Oriksa un Kreiks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2003. – (Atēnas bibliotēka; III). (Margaret Atwood. Oryx and Crake (2003)).

Viegli ir rakstīt gan par labām, gan sliktām grāmatām, bet par izcilām grāmatām rakstīt ir grūti. Atvudas distopiju es izlasīju vēl vasarā, bet mana sākotnējā atsauksme draudēja izplūst jūsmīgos, bet diezgan nesakarīgos ditirambos. Šķiet, ka ziemas saltumā un pasaules gala draudu ēnā es varētu rezervētāk un izsvērtāk rakstīt par Atvudas grāmatu.

Atvuda_OriksaSniegavīrs ir novecojošs, skumjš vientuļnieks, kurš dzīvo okeāna krastā. Pasaule, kādu mēs to pazinām, ir beigusies – visa apkārtne ir pilna ar atlūzām, izskalām un visādām lietām, kurām vairs nav nekāda nozīme vai jēga. Sniegavīram nav neviena, kas viņu saprastu, tukšajā pludmalē skan tikai bijušās dzīves atbalsis.

Nav pat saprotams, kas ir sliktāks: pagātne, kuru viņš nespēj atgūt, vai tagadne, kas viņu iznīcinās, ja viņš paraudzīsies uz to pārāk skaidri. Un vēl ir nākotne. Pilnīgi galva reibst.

Kādreiz Sniegavīrs bija Džimijs, lāga puisis, kurš nebija stiprs zinātnē, viņš bija “vārdu cilvēks”. No zinātnes un cipariem Džimijam gan būtu daudz lielāks labums, jo 21. gadsimta beigās tas nozīmēja pelnīt vairāk un dzīvot labāk – tehnokrātu pasaulē, kas līdz bezjēgai attīstījusi biotehnoloģijas. Džimijs ir vientuļš, vecāku pamests novārtā pusaudzis, kad iepazīstas ar Kreiku – gudru, bet emocionāli vēsu vienaudzi, un viņus abus turpmāk saista dīvaina draudzība. Pēc skolas abu ceļi šķiras, Kreiks iekļūst prestižā augstskolā, lai apgūtu gēnu transformāciju. Džimijs brauc pie viņa ciemos un uzzina, ka Kreiks katru nakti pa sapņiem kliedz. Šobrīd, lūžņu pilnajā, vientulīgajā pludmalē Sniegavīrs saprot, ka “katru mirkli, ko viņš nodzīvojis pēdējos pāris mēnešos, vispirms ir nosapņojis Kreiks. Kāds tur brīnums, ka Kreiks tik bieži kliedza.” Sniegavīra vienīgie sarunu biedri ir Kreika “bērni”, kuriem ir zaļas acis un ideāls augums,viņi ātri aug, lai arī ēd tikai zāli, smaržo pēc citrusiem, slimības ārstē ar kaķim līdzīgu murrāšanu, savu dzīves teritoriju iezīmē ar čurām, reti, bet ļoti interesanti kopojas. Dabas bērni, kreikeri, nākotnes ideālie cilvēki, Kreika mūža darbs.

“Nevajag neko vairāk,” Kreiks sacīja, “kā vien iznīcināt vienu paaudzi. Vienu paaudzi jebkam. Kukaiņiem, kokiem, mikrobiem, zinātniekiem, franciski runājošiem, jebkam. Jā pārrauj laika saiti starp divām blakusesošām paaudzēm, spēle ir beigusies uz mūžiem.

Kreiks atjaunoja savas attiecības ar Džimiju, lai viņam būtu kāds, ar ko parunāt. Sniegavīrs nespēja teikt patiesību kreikeriem, jo vēlējās, lai viņu uzklausa, lai sadzird. “Nepieciešama vismaz ilūzija par to, ka viņš tiek saprasts.” Ja abi pusaudži reiz tiktu sadzirdēti, uzklausīti, saprasti, vai viņi nonāktu līdz vēlmei nojaukt pasauli līdz pamatiem un uzbūvēt jaunu, perversi ideālu? Ja cilvēki kopumā viens otru sadzirdētu, vai viņi spētu nepārvērst pasauli par karikatūru?

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Hieronymus Bosch. The Garden of Earthly Delights (left panel)

Sargies no mākslas, mēdz sacīt Kreiks. Līdzko viņi sāks nodarboties ar mākslu, mums būs nepatikšanas. Pēc Kreika domā, jebkura veida iztēles simboli signalizētu par pagrimumu. Pēc tam viņi izgudrotu elkus, bēres, kapa ziedojumus, pēcnāves dzīvi, grēku, rakstību, karaļus, tad verdzību un karu.

Atvudas romāns pārsteidz ar savu izstrādāto pasaules ainu, kura vienlaikus aizrauj un baida.  Lasīju Pētera Kļavas teikto, ka “lai to govi, kas ir cilvēce, varētu kārtīgi slaukt, viņai ir jāiestāsta, ka tā ir govs, tai ir daudz jāēd un nav jādomā, un vēl nepārtraukti izmisīgi jāskrien pēc kaut kā…” Atvudas izveidotajā realitātē cilvēce 21. gadsimta beigās ir sasniegusi galējo slieksni alkatībā, liekulībā un varaskārē; viss, kas kādreiz šķita nevainīga rotaļāšanās, ir vērties drūmā strupceļā, kuru gan neviens par tādu nevēlas atzīt. Ja kādreiz pienāks pasaules gals, tad, visticamāk, jebkurā attīstības variantā tas būs cilvēka prāta un roku radīts, ko izraisījusi nebeidzamā un nepārvarāmā patērētāja instinkta palaišana savvaļā. “Es gribu, man pienākas, man vajag kā visiem…” Nākotne mums tuvojas straujiem soļiem, esam sagaidījuši Bredberija solītos baltos vadus, kas tiepjas no ausīm, un sienas kā TV ekrānus – tas nav nemaz tik briesmīgi. Tomēr Atvudas apsolītā pasaule ir briesmīga un, pilnīgi iespējams, cilvēce  tādu ir pelnījusi.

Iesaku lasīt visiem – gudra, daudzslāņaina un aizraujoša grāmata.

Advertisements