Mary Alayne Thomas

Mary Alayne Thomas

“Kā augsta kalna virsotnē stāvot, paceļu seju pret vēja brāzmām un jūtu aizejošo, piepildīto laiku. Tas bijis tik dažāds, tik nevienāds – ar nemieru, izmisumu, cerībām un ilgām piepildīts. Lūk, izplešu rokas, un mēģinu sataustīt nākotni, kura nāk pretim soli pa solim. Vispirms būs aukstums, drēgns aukstums, kura vienīgais mierinājums ir baltā sniega solījums, lai varētu saredzēt zaķa cilpas un zīlīšu pēdiņas, kas vēsta – vēl joprojām viss notiek, pasaule rosās. Kādā brīdī sasals upes un ezeri, kāda zivs noslāps zem ledus ciešā vāka un vārgāks dzīvnieks atstieps kājas; cilvēki savilks ciešāk šalles ap kaklu, iemēģinās slidas un slēpes, bet vislabāk jutīsies mājas siltumā, nesteidzīgi vērojot sniegpārslu deju mijkrēšļa zilgmē. Tai brīdī, kad šķitīs, ka tumsa nav pārvarama, pēkšņa vēsma liks ievilkt dziļāk gaisu nāsīs, lai saprastu, ka kustību gaisā ir izraisījis kūstošais sniegs un plānā, baltā zemes sega nemierīgi kustas, it kā viņai kniestu tramīgi asni.  Svaigie dzinumi augs, un reizē ar tiem pieaugs arī gaisma – beidzot, beidzot tuvosies brīdis, kad varēs mosties kopā ar sauli. Cilvēka dvēsele priecīgi tieksies pret gaišumu, pukstot aši kā maza putna sirsniņa: dabas kustībā, plaukstošajos pumpuros un  sasilstošajā augsnē ir cerība, tāda cerība, kuru gribas pieņemt arī par savu atdzimšanu citādai, labākai dzīvei.

Kad zaļais vilnis pieņemsies spēkā, visa pasaule pacels galvu un izvēlēsies apreibt pati no sava skaistuma. Sākumā bailīgi iezvanīsies sniegpulkstenītes, tad dzidri piesitīs zilactiņas, majestātiski izsliesies tulpes, savas kleitiņas izpletīs gaiļbiksītes un prīmulas. Pirmais lietus un pirmais pērkons ieducinās spēku dzīvajā radībā, un suns draiskosies pa peļķēm kā apdullis nejēga. Pavasarī ir tik viegli būt laimīgam! Nomesties zālītē, kaimiņos pienenei, izjust uz ādas saules pieskārienu, vienkārši ļaut ādas porām uzsūkt apkārtējo rosīgo labsajūtu, lai kādā mirklī pats slietos kājās un sāktu piedalīties notiekošajā. Iestādīt savu prieku, iesēt savas vēlmes, drudžaini meklēt laimi ceriņu mākonī, apskurbt ievu smeldzē un iet aizvien tuvāk saules pilnbriedam. Ko gan nesīs tas brīdis, kad gaisma ir beidzot uzvarējusi tumsu? Melnā nakts, kurā jāmeklē papardes zieds, ir tik īsa, bet rasa nes veldzi sakarsušajam ķermenim. Ugunskurs sprakšķoši liesmos, rādot ceļu vasarai, kura dāsni atvērs savas durvis.

Laiks ritēs, nekas to nespēs apstādināt, pa minūtei vien sāks sarukt diena, tomēr aizvien spilgtākas kļūs krāsas: sarkani vizēs zemenes, mēļi pamās mellenes, balti ziedēs kartupeļu lauks, bet rudzu druvas plašumi zeltaini čabēs. Zilpelēki viļņi ritmiski iešūpos gada karstāko laiku, sāļa brīze iešalks sejā ūdenszāļu dvaku un priežu adatu sadurstīto gaisu. Saule vizmos pār ūdens slacītiem akmeņiem, aiztraucot selgā, spalgi iekliegsies kaija. Pasaulē būs iestājies rāms un darbīgs miers, jo svarīgāk par visu būs augt, stiepties garumā un briest platumā; tā ir zemes dzīvība, kurai vajadzīgs svētīgs, netraucēts gatavošanās laiks. Rosīgas dienas nomainīs ilgi, gausi vakari un siltas naktis, kurās skaidri būs dzirdams, kā klusi paukšķēdami zālē krīt āboli, rimti ūjinot mežā atskan putna balss, bet cilvēka acis vērsies augšup, tumšajās debesīs, meklējot krītošas zvaigznes un alkaini vēloties, vēloties, vēloties…

Dabas smaržas gausi pierietēs pilnas un sāks rūgteni ziedēt virši, aicinot ielūkoties meža sūnās krāsainu sēņu galviņu meklējumos. Uz rudens sliekšņa stāvot, tā vien gribēsies sagrābt pilnas rokas ar aizejošiem mirkļiem un saglabāt tos cukurā, spirtā un etiķī, paturēt ilūziju par saules pārpildītu laimes izjūtu. Jo atnāks lieti, sākumā smalki rasinot pār krāšņām asteru galvām un gladiolu smailēm, tad pārvēršoties par lielām lāsēm, steidzinot novākt ražu, pirms iestājas salnas. Putni kārtosies rindās, zvēriņi audzēs biezākus kažokus, bet koki piepildīs kvēlākās mākslinieku vēlmes. Rudens krāsainās dzīres palīdzēs samierināties ar aizejošajām siltajām dienām. Tad vēl tikai pēdējais, rūgteni sūrais sveiciens no mārtiņpuķēm, un kļavas dzeltenā lapa jau nesteidzīgi virpuļos pār pirmo sasalušo peļķi.

Tumsa lēnām apēdīs gaismu, un salta pelēcība pārņems gan zemi, gan debesis. Kāda vēlēšanās sadegs pēdējā šī gada ugunskurā un no tās paliks tikai skaistas atmiņas kā ķiršu baltās putas pavasarī, kādas lūpas paglābs no dzedrajiem vējiem, kādas gādīgas rokas ietīs lakatā. Es palikšu atkal tikai ar sevi vien un kāpšu augšup tai kalnā, lai lūgtu piedošanu aizejošam un žēlsirdību nākamībai, lūgtu tam laikam, kuru nekas nespēj apstādināt.”

Advertisements