Džons R. R. Tolkīns. Hobits jeb Turp un atpakaļ / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, [2002].

Tolkīns_HobitsVai kāds vēl uz pasaules nepazīst hobitu Bilbo? Nu to, kas rados Baginsiem, kuri dzīvojuši Pakalna apkaimē kopš neatminamiem laikiem un nekad nav darījuši neko negaidītu.  Zemeslodes iedzīvotājiem paliek aizvien mazāk iespēju nezināt, kas ir Bilbo Baginss, jo decembrī startēja režisora Pītera Džeksona filmu triloģijas pirmā daļa. Jā, es arī pabrīnījos, kā no vienas bērnu grāmatas var  uztaisīt 3 lielas filmas, bet acīmredzot hobits Bilbo (vai Tolkīns) ir to pelnījis.

Latviski “Hobits” pirmo reizi iznāca tai laikā, kad es jau aizrautīgi lasīju ļoti lielas un dziļdomīgas grāmatas un uz visādiem rūķu stāstiem snobiski skatījos no augšas. Nu bet ar vecumu jau tās domas mainās un nāk saprašana, ka ne vienmēr grāmatas vērtība jāmeklē tās biezumā vai nopietnībā. Reiz kādā maija dienā burvis Gandalfs ne saukts, ne gaidīts iegriezās ciemos pie sava paziņas Bilbo un teica, ka viņš meklē līdzdalībnieku dēkai. Hobits kategoriski atteicās, bet burvis nākamajā dienā ar viltību iesauca Bilbo mājīgajā pazemes alā trīspadsmit rūķus un, par pārsteigumu pašam sev, hobits tika ievilkts vienā ellīgi nedrošā pasākumā – tālā un bīstamā pārgājienā uz Vientuļo kalnu, lai atgūtu dārgumus, kurus senlaikos rūķiem ir atņēmis pūķis Smogs un joprojām tos sargā. Pasakā ir papilnam visādu teiksmainu radījumu un dzīvnieku – hobiti, rūķi, burvji, troļļi, goblini, elfi, nešķīsti vilki un zirnekļi, lāči un ērgļi, ā, nu cilvēki drusciņ arī. Man jau patīk viņi visi, pat tie nekrietnie, bet vislabāk es personificējos ar hobitu. Gluži labi spēju sevi iedomāties dzīvojam jaukā alā, kura piebāzta ar visādām ērtām lietām, tai skaitā lielu, mīkstu gultu, un ieturam regulāras bagātīgas maltītes. Spalvas uz pēdām man gan neaug, bet uz pārdrošām dēkām un varoņdarbiem arī mani izkustināt varētu vienīgi Gendalfa burvju spēks. Skan jau tas diezgan laiski, bet pat rūķu karalis Torins beigās hobitam teic atzinīgus vārdus: “Ja starp mums būtu vairāk tādu, kas labu ēdamo, jautrību un dziesmas vērtē augstāk par apslēptu zeltu, pasaulē būtu daudz vairāk prieka.” Varbūt mēs ar Bilbo sanāktu labs pārītis?

Protams, vispirms “Hobits” ir dēku stāsts sākumskolas vecumam, kuru labi lasīt vakaros priekšā jaunajai paaudzei. Teikšu godīgi – diezin vai tā mani toreiz būtu ļoti aizrāvusi, arī tagad es to vairāk novērtēju kā perfektu rakstnieka mākslu izveidot krāšņu, bagātīgu un, galvenais, ārkārtīgi ticamu fantāzijas pasauli. Tolkīns lasītāju ieved ļoti pārdomātā, līdz pat sīkumam skaidrā pasakā, kurā raits sižets tiek apvienots ar maigiem jokiem un saprotamiem varoņiem. Te nav ideālā varoņa, drīzāk varonis tiek cilvēciskots, un viņam jāpārvar savas vājības un bailes, lai atpakaļ atgrieztos jaunā, labākā kvalitātē. Bilbo Baginss ir krietns hobits, kurš stāstā sevi parāda no vislabākās puses, bet viņš ir arī nedrošs, pieticīgs, kautrīgs. Tās nav īpašības, kuras augsti vērtē slavas un varas kārie varoņi, tomēr tieši tās hobitu beigās padara par grāmatas nozīmīgāko tēlu. Varbūt tādēļ Bilbo tēls ir tik mīļs, ka tas savā ziņā mūs visus iedrošina būt par varoņiem? Arī tad, ja tā nav mūsu pašu izvēle, bet likteņa pagrieziens, arī tad, ja mēs esam par mazu, lai saprastu savu nozīmi plašajā pasaulē.

Jaunā gada pirmajā grāmatas aprakstā ar prieku atcerēšos vienu no mīļākajām “Gredzenu pavēlnieka” ainām, kas šķiet izaugusi no “Hobita” – cik gan reižu Bilbo gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet viņam nācās vien doties uz priekšu,visticamāk, neapzinoties, ka tā nav tikai vienkārša izdzīvošanas dēka:

“Folk in those stories had lots of chances of turning back, only they didn’t. They kept going. Because they were holding on to something.
Frodo: What are we holding onto, Sam?
Sam: That there’s some good in this world, Mr. Frodo… and it’s worth fighting for.”

Advertisements