Jusi Adlers-Olsens. Sieviete būrī / no dāņu val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga, Zvaigzne, 2011. – (Nodaļa Q; 1)  (Jussi Adler-Olsen. Kvinden i buret. 2007)

Adlers-Olsens_Sieviete būrīTelpa. Tumsa. Sieviete rāpo pa telpu, pūloties aptvert, kur viņa atrodas. Satausta gludas sienas, loga rūtis, dzelzs durvis un līdz asinīm nodrāž pirkstus, plēšot vaļā visas atrastās spraugas. Viņa nespēj iedomāties, kādēļ atrodas šajā melnajā caurumā, un pamazām viņu sāk pārņem bezspēcība un izmisums. Laiks rit, un katras dienas galvenais uzdevums ir nesajukt prātā.

Dāņu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens romānus sāka rakstīt, kad viņam jau bija pēc četrdesmit: pirmie trīs romāni ir ierindojami politisko trilleru žanrā, bet ceturtais un tam sekojošie, nu jau četri, papildina krāšņo skandināvu detektīvromānu klāstu. “Sieviete būrī” ir pirmais romāns sērijā par Karlu Merku, dāņu kriminālizmeklētāju, un jaunizveidoto īpašas nozīmes lietu nodaļu Q. Karls Merks ir viens normāls krimiķa galvenais vecis, t.i. īgns, ar drausmīgu raksturu, izjukušu laulību, posttraumatisko stresu un visādām citādām blusām un utīm pilnu kažoku. Bet viņš vismaz drūmi nedzer un nav gluži hronisks vientuļnieks (lai gan sievietes zvejo neveikli). (Vispār viņš varētu būt paša Adlera-Olsena dubultnieks – rakstnieka izskats atbilst detektīva aprakstam.) Karls Merks ir tik neciešams, ka Slepkavību nodaļas vadītājs ir laimīgs viņam piešķirt jaunizveidotās nodaļas priekšnieka vietu, kuras uzdevums būs caurskatīt vecas lietas, un telpu tai ierādīt pagrabā – tālāk no acīm. Karlam pēc savu labāko kolēģu sašaušanas un nogalināšanas viss ir līdz kaklam un viņš gatavojas savas dienas vadīt dīkā garlaicībā, līdz viņa rokās nonāk piecus gadus veca lieta par deputātes Merētes Lingordas pazušanu – un tas viņā atmodina vecos dzinējsuņa instinktus. Merka drūmais raksturs tiek pretstatīts viņa pārinieka Asada saulainajai austrumnieka būtībai, kas veido interesantu kontrastu Dānijas tradicionālajā vidē.

Stāsts ir labs, un detektīvs man patika. Autors ir izvēlējies stāstījumu sadalīt divās daļās – vienā tiek sekots Merētes dzīvei ieslodzījumā, sākot no 2002. gada, bet otrā – izmeklēšanai, kas notiek jau 2007. gadā. Tas ir labs paņēmiens, lai uzturētu intrigu un ļautu minēt, kurā brīdī abi šie stāsti satiksies. Pirms pieciem gadiem policija pazudušo deputāti tā arī neatrada, bet lasītājs jūtas nedaudz gudrāks un zina, ka Merēti tur ieslodzījumā. Tikai kurš gan ir šis ļaundaris?

Nedaudz nervozēt sākumā lika tulkojums, jo tur gadījās tādas jautras pērles kā “sievišķie atribūti”, “spalvaina roka, kas dzīvē šo to pieredzējusi” (ko gan darīja ķermenis šajā laikā?), “Helles pazīšanās zīme ir  stūraina seja ar ziliem riņķiem zem acīm” un vēl visādas neveiklības un dīvainas teikuma konstrukcijas, kas norādīja, ka redaktors nav īsti sapratis savu uzdevumu. Bet grāmatas otrā pusē situācija uzlabojās, un es arī pieradu pie pastrupajiem teikumiem. Var jau būt, ka tā ir daļa no paša autora stila, un arī viņš pats grāmatas otrā pusē “ierakstījās” un parādījās pat jauks, ironisks humoriņš. Tomēr palieku pie domas, ka rūpīgāks redaktora darbs nebūtu kaitējis.

Adlers-Olsens lasītājam piedāva tradicionālu detektīvu, kurā ieplānotā slepkavība gan ir nestandarta un zināmā mērā pat izsmalcināta. Slepkavu izskaitļot izdodas salīdzinoši ātri, bet jāatzīmē, ka autors nav licis par pašmērķi vienkāršu slepkavas atrašanu, viņam būtiski bijis parādīt slepkavas ceļu līdz noziegumas, kādi ir iemesli notikušajai tragēdijai. Samudžinātajā lietā ir vairāki ticami pavedieni, bet īsto palīdz uztaustīt cilvēks, kuru visi sen jau ir norakstījuši, kamēr ārēji normālais izrādās morāls kroplis.

Domāju, ka lasīšu arī turpmākos vicekomisāra Merka piedzīvojumus.

Advertisements