Karena Bliksena. Ziemas pasakas / no dāņu val. tulk. Pēteris Jankavs. – Rīga: Atēna, 2011. – (Atēnas bibliotēka; XX). (Karen Blixen. Vinter-eventyr. 1942.)

Bliksena_Ziemas pasakasSākumā Bliksenas stāsti līdzinās uz loga rūts izplaukušai leduspuķei, kuras skaistums šķiet mirkļa nejaušības radīts un ātri aizejošs. Tomēr lasīšanas procesā saproti, ka te nav nekā nejauša un mirklīga – stāsti ir kristālā uzplaukuši ziedi, kuriem lemts ilgs mūžs, un tikai no pacietīgā vērotāja ir atkarīgs, vai paceļot tos atkal un atkal pret gaismu, izdosies ieraudzīt jaunu, vēl neredzētu niansi. “Ziemas pasakas” pirmoreiz tika publicētas 1942. gadā, Dānijas okupācijas laikā. Tās lielākoties stāsta par 19. gadsimta cilvēkiem, bet idejiski sasaucas ar tā brīža drūmo laikmetu un meklē atbildes uz mūžīgiem jautājumiem par cilvēka dzīves nolemtību un likteni.

Bliksena savā pasaulē ievilina palēnām: pirmais stāsts ir arī vienīgais, kuru varētu nosaukt par pasaku – jungas brīnumainā atkalsatikšanās ar izglābtu putnu, bet nu jau cilvēku pasaulē. Vēlākie stāsti vairāk vai mazāk saistās ar reāliem notikumiem, tomēr tas nemazina to atstāto teiksmaino iespaidu. Kādā krievu blogā lasīju par grāmatu iedalījumu – книжки un книги. “Kнижки” ir tās, kas rakstītas ar redzamu didaktisku mērķi palīdzēt izzināt vai audzināt, savukārt “книги” ir īstas grāmatas, kuras ir bijušas visu laiku, autors tās vienkārši no kaut kurienes “paņēmis” – tik dzīvi ir notikumi un varoņi, ka nav iedomājams, ka viņu īstenībā nemaz nav. Lūk, Bliksenas grāmata izsauc tieši tādu sajūtu – it kā lasītājs kādā gleznā būtu izķimerējis caurumiņš un grūti iestūķējies ainavā… nu un tad viņš tur vienkārši ir un viss notiek: kuģa junga kāpj mastā, lai izglābtu putnu, divi bezbailīgi pusaudži vizinās uz ledusgabala, jauna sieviete apbrīno sevi spogulī, pusmūža vecuma pāris dodas pastaigā pa rasas pielijušu taku, jauns rakstnieks klejo pa Antverpenes ielām… No malas raugoties – nekas īpašs, bet varoņu dvēselēs notiek vētras, plūdi un zemestrīces. Cauri stāstiem var redzēt, kā cilvēks ar savām domām un vērtību maiņu ietekmē savu dzīvi, un būtībā ārējie notikumi ir tikai mūsu domu atspulgi. Es mainos un mainu pasauli sev apkārt, bet kādā mistiskā veidā tas notiek saskaņā ar kādu iepriekšnoteiktu plānu. Viss ir saistīts un likumsakarīgs – ja kungam nav verga, tad viņš nemaz nav kungs, kas nozīmē, ka īstais kungs šajā pārī ir vergs.

Tāpat kā melodija ir vienota ar balsi, kas to dzied, kā ceļš ir vienots ar ceļa mērķi, kā divi mīlētāji savienojas apskāvienos, tā cilvēks ir vienots ar savu likteni – un tas viņam jāmīl kā sevi pašu.

Ja Bliksenas stāstu krājumu salīdzina ar mūsu Kārļa Skalbes “Ziemas pasakām”, tad Skalbe raksta tikpat krāšņā valodā, bet dzeļ skaudrāk un sāpīgāk. Bliksenas skaudrums slēpjas aiz skandināviska miera, izmisums tiek pieņemts ar sava veida nolemtību. Lai arī grāmatas beigās ir dotas  šādas tādas atsauces, tomēr tās ne tuvu nenosedz visas bībeliskās un citos klasiskos tekstos un vēsturē balstītās alegorijas. Godīgi atzīšos, ka ir vietas, kuras es nesapratu arī vairākkārtīgi pārlasot, un, iespējams, tādēļ, ka es nezinu kontekstu. Tieši tādēļ es priecājos, ka Bliksenas stāstus es nopirku, nevis paņēmu bibliotēkā, jo tos būs vērts pārlasīt – tik piesātināts un pārdzīvojuma pilns vēstījums ir prasīgs pret lasītāju un paģēr laiku un vērību. Varētu pat raksturot Bliksenas stāstus kā egoistiskus – tiem nepatīk troksnis un kņada, tie pieprasa lēnu lasīšanu un apstāšanos pēc katra izlasītā stāsta. Tie nav nekāda limonāde, ko klunkšķināt vienā mierā, te ir piesātināts sarkanvīns, vislabāk dzerams iekurta kamīna priekšā, izlaižoties uz dāņu lāčādas paklāja.

Lai arī stāstu krājumā man vēl palika miglā tītas, neskaidras vietas, es grāmatu vērtēju augstu – kaut vai tādēļ vien, ka tai manas domas izdevās izkustināt no ierastas komforta zonas un izvest kādos dziļākos ūdeņos. Iesaku izlasīt vismaz “Eloīze”, “Pēters un Roza” un “Skumju druva”.

Viņam šķita, ka šajā brīdī redz dzīves ceļus kā sarežģītu, rakstainu audumu, kā labirintu. Ne viņam, ne kādam citam mirstīgajam nebija lemts to atšķetināt vai atdalīt pavedienus citu no cita. Auduma rakstā bija savienota dzīvība un nāve, laime un nelaime, pagātne un nākotne. Un tomēr izredzētie spēja izskaidrot šā auduma rakstus – tāpat kā skolēns var izlasīt burtu zīmes, kas mežonim šķiet juceklīgas un bezjēdzīgas. Un no pretrunīgām zīmēm rodas kārtība, harmonija, daiļskanīgs akords.

 

Advertisements