Tūve Jānsone. Tēlnieka meita / no zviedru val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga: Atēna, 2006. (Tove Jansson. Bildhuggarens Dotter. 1968)

Jansone_Tēlnieka meitaMēs visi nākam no bērnības, un brīžiem pat šķiet savādi, cik lielu iespaidu uz cilvēka dzīvi spēj atstāt tik niecīgs laika sprīdis. Tūve Marika Jānsone piedzima 1914. gada augusta svētdienā un vispirms iemācījās zīmēt, tikai tad staigāt. Kā gan citādi, ja tēvs veidoja skulptūras, bet mamma zīmēja, un daudzas stundas Tūve pavadīja turpat blakus rotaļājoties. Viņas bērnības pasaule ir brīnumaina, bet tāda tā ir visiem bērniem, vienīgi daži pamanās to nekad neaizmirst.

Jānsones bērnības atmiņas nav lineārs un sakārtots stāstījums, bet tās ļoti precīzi parāda meitenes bagāto iztēli. Te nevar skaidri pateikt, kur beidzas realitāte un sākas fantāzija, viss ir teiksmains, negaidīts, briesmīgs vai pasakains. Ja atslēdz skapja durvis un brītiņu pagaida, tad māmiņas lielā, melnā tilla kleita atspiež durvis, itin kā būtu dzīva, un tās lēnām atveras. Un tad tādā kleitā var ielīst un tēlot melnu briesmoni. Ja bērns starp oglēm un preču vagoniem atrod sudraba akmeni, tad tas ir noteikti jādabū mājās, tas nekas, ka akmeni knapi var pavelt pāri ietvēm un ielām. Galvenais ir izveidot ap sevi un akmeni tik mazu telpu, lai nedzirdētu, ko kliedz pieaugušie. Vasaras Tūve pavada ar vecākiem vai mātesmāti uz salas, un tur nu bērnam ir varens piedzīvojumu lauks. Godīgi sakot, ja Tūves mamma zinātu viņas sadarīto, viņa Tūvi ieslēgtu pagrabā (bet var jau būt, ka Tūve par piedzīvojumu sekām noklusē). Airēšana vedās lēni, tomēr vedās. Mēs bijām dziļā ūdenī, bet tas nekas, jo bijām gandrīz iemācījušies peldēt.

Savā veidā Jānsones bērnības atmiņās var saskatīt savdabīgo trollīšu pasaules iezīmi – vienlaicīgu tieksmi gan pēc piedzīvojumiem, gan arī lielas bailes, kuras vajag mācīties pārvarēt. Un Jānsone ar trollīšu palīdzību ir pasaulei stāstījusi, kā viņa ir apmānījusi savas bērnības bailes un citus negatīvus pārdzīvojumus.

Kādu svētdienu es iemācīju viņam, kā izvairīties no čūskām, kas dzīvo viņu lielajā plīšu paklājā. Vajag tikai staigāt pa gaišajām joslām, pa visām gaišajām krāsām. Ja tu iekāp blakus – brūnajā, tad tu esi pagalam. Tur lejā mudž no no čuskām, to nevar aprakstīt, tas jāiedomājas. Katram jāiztēlojas pašam sava čūska, jo cita cilvēka čūska nekad nevar būt tik briesmīga.

***

Ir vietas, kur sērot vai ienīst, piemēram, starp durvīm, kur tiek samesti pasta sūtījumi. Priekštelpas durvīm ir mazas zaļas un sarkanas stikla rūtis, tās ir šauras un svinīgas, un priekštelpa ir pilna ar drēbēm, slēpēm, kastēm, bet tieši starp durvīm, kur tik tikko pietiek vietas, ir vēl mazāka vietiņa, kur stāvēt un ienīst. Ja ienīst lielā telpā, tad tūdaļ nomirst. Bet, ja vietas ir maz, naids virzās atpakaļ iekšā un ap miesu, nenonākot pie Dieva.

Iespējams, ka Tūvei bija ārkārtīgi laimējies, ka viņa piedzima mākslinieku ģimenē, kuri neapspieda, bet, tieši otrādi, veicināja viņas radošās izpausmes. Viņa pat ir teikusi, ka viņai nav vajadzējis kļūt par mākslinieci, jo viņa vienmēr tāda ir bijusi. Jau no desmit gadu vecuma viņa zīmēja ilustrācijas bērnu žurnālam, bet vēlāk mācījās Zviedrijas Mākslas akadēmijā un veidoja gleznotājas karjeru. Savu literāro darbību viņa uztvēra kā otršķirīgu, tomēr bērnišķīgi unikālais skatiens uz dzīvi, kas raksturīgs visām Jānsones grāmatām, ne tikai muminiem veltītajām, ir liels ieguvums lasītājiem.  Viņa parāda, ka ikviens var atļauties būt savdabīgs un varbūt pat dīvains, ja viņa dvēsele pēc tā prasa.

Vienīgais, kas man nepatīk Jānsones grāmatās, ir tas, ka tās nav biezas un bezgalīgas un pārāk ātri beidzas. Bet visādi citādi tās visas ir brīnišķīgas.

Advertisements