Tomass Hillanns Ēriksens. Saknes un pēdas: identitāte mainīgā laikā / no norvēģu val. tulk. Ilze Kačevska. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Thomas Hylland Eriksen. Røtter og føtter. 2004)

Eriksens_Saknes21. gadsimtā pasaule kļūst aizvien mazāka – cilvēki vieglāk un ātrāk sazinās, pārvietojas un maina dzīvesvietu. Bet cilvēks jau paliek tāds pats – viņš kā gliemezis ar māju uz muguras stiepj sev līdz visdažādākās lietas, kas viņam dažreiz traucē, bet dažreiz palīdz. Sociālantropologs Ēriksens pēta cilvēka identitāti veidojošās satāvdaļas, kā tās mijiedarbojas ar sabiedrību, kas nosaka dažādu kultūru veiksmīgu koeksistenci vienā telpā.

Vispirms jāsaka, ka, iespējams, autoram pašam ir bijušas problēmas ar grāmatas identitāti, jo man nekļuva skaidrs, kādai auditorijai grāmata ir domāta. No vienas puses, autors ir uzņēmis vieglu toni un cenšas brīvi un nepiespiesti tērzēt ar lasītāju, no otras puses, piedāvātās tēmas un viņa izvēlētie piemēri prasa diezgan labu sagatavotību un orientēšanos gan mūsdienu pasaules notikumos, gan sociālo zinātņu aktualitātēs. Abi šie momenti kopā izraisa disonansi, jo teksts netrāpa ne speciālistam, ne vienkāršam interesantam. No trešās puses, latviešu lasītājam ir unikāla iespēja lasīt tulkotājas melnrakstu, jo redaktors šai grāmatai tuvumā nav stāvējis, kas teksta izpratni brīžiem padara neiespējamu. Man bija ļoti liels kārdinājums pamest grāmatu pusratā, tomēr apskatītās idejas bija pietiekami interesantas, lai es turpinātu cīnīties.

Pirmajās divās nodaļās Ēriksens pūlas atrast atbildi uz diezgan populāru jautājumu: vai cilvēka personību definē iedzimtība vai audzināšana? mantojums vai vide? Tiek piesaukti dažādi autori un apskatītas dažādi viedokļi, lai gan man netapa skaidrs, kāpēc viņam 21. gs. sākumā šī dilemma  šķiet tik aktuāla. Lielākā daļa zinātnieku tomēr jau ir vienojušies, ka svarīgas ir abas sastāvdaļas, un, iespējams,  Ēriksenam tas bija vajadzīgs tikai kā sarunas sākums. Protams, ka kādā brīdī autors atceras arī par izvēles brīvību un tad var ļoti ērti spekulēt ar tēzi, ka var jau būt tomēr cilvēks ir pats savas laimes kalējs.

Nākamajās nodaļās Ēriksens apcer sabiedrības sadalīšanos grupās un jēdzienu “savējie-svešie”, kā arī vispārzināmo faktu, ka sabiedrību visvieglāk saliedē kopējs ienaidnieks. Grāmatas otrā puse veltīta tematiem, kas varētu būt interesantāki, jo autors atvirzās no mācību grāmatām un pievēršas 21. gadsimta aktuālām tēmām – globalizācija un nacionālisms, islāms un Rietumi, interneta ietekme uz sabiedrību. Diemžēl  autora viedoklis manā skatījumā ir paēduša rietumnieka refleksijas, kurš piedevām vēl vēlas būt dāsns un tolerants pret pasaules nabadziņiem. Var jau būt, ka grāmatas uzrakstīšanas brīdi (2004. gadā) vēl bija politkorekti runāt par viesmīlības politiku un iecietību pret citas ticības un kultūras bēgļiem no Āfrikas un Āzijas, tomēr nupat jau arī bagātās valstis ir sapratušas, ka tās spēj integrēt tikai noteiktu procentu iebraucēju, vienlaikus saglabājot jau esošo vidi. Ēriksens gana daudz piemin situāciju Āfrikā, analizē aparteīdu DĀR, citē āfrikāņu domātājus, tomēr man daudz interesantāk būtu lasīt viņa domas par Norvēģijas situāciju. 1994. gadā 52,2% no gandrīz 3 miljoniem nobalsoja pret Norvēģijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un iemesls nebija tikai ekonomiskie argumenti, bet arī debates par Ēriksena tematu – identitāti. Šobrīd aktuāla Norvēģijas problēma – imigrācija; pēdējo 20 gadu laikā imigrantu procents Norvēģijā no 4,3 % ir izaudzis līdz 13,2%, 2012. gadā kopējais imigrantu skaits Norvēģijā bija 655,170, no tiem aptuveni puse nav Eiropas izcelsmes, t.i. sev līdzi atved citu ticību un tradīcijas. Kopumā valstī procentuāli tas varbūt nav tik daudz, bet, piemēram, Oslo imigrantu ir veseli 25%, kas var ievērojami mainīt pilsētas seju. Diemžēl Ēriksens par šīm problēmām, kuras viņam kā sabiedrības pētniekam bija jāredz jau tolaik, runā ļoti vispārīgi, laižot miglu un bārstot banalitātes, praktiski izvairoties no asākām paša zemes aktualitātēm, bet arī par citu valstu problēmām (piemēram, Krievija un Čečenija) viņš spriež pēc sagrābstītiem faktiem.

Ā, nu varbūt ir jau skaidrs, ka man nepatika, tomēr taisnības labad jāpiemin, ka mana īgņošanās lielā mērā balstās tajā, ka man visu grāmatu nācās darboties kā kriptologam un minēt, ko tieši autors ir domājis un ko īsti tulkotāja ir pārtulkojusi. Ēriksenam varētu būt neskaidra izteiksme, bet ne jau nu tādā mērā, lai rastos tādi teikumi kā: apkārtējā pasaule iemanto likstu; žirgtākie teksti Norvēģijā bieži sarakstīti jaunnorvēģu valodā; drošajai socialitātei piemīt atbrīvota intimāte utt. utml. Nepieminot nemaz to, ka nav tulkoti angļu, vācu un franču valodas iespraudumi. Interesanti, vai tiešām tulkojuma atbalstītājam – Valsts kultūrkapitāla fondam un izdevējam galīgi neinteresē galaprodukts?

Grāmatā es ieguvu pāris interesantas domas un arī faktus, par kuriem labprāt painteresētos tuvāk, tomēr kopumā patērētais laiks nebija tā vērts. Ja nu vienīgi iegūtā atziņa, ka jāmeklē labāka grāmata par šo tematu.

Advertisements