Анне Биркефельдт Рагде.  Раки-отшельники / пер. Вера Дьяконова. – Москва: Лайвбук/Гаятри, 2012. (Anne B. Ragde. Eremittkrepesene. 2007)

Anne_B._Ragde__RakiotshelnikiTieši pirms gada es rakstīju par Ragdes triloģijas pirmo grāmatu “Berlīnes papeles”, kura man ļoti patika, tādēļ, protams, vēlējos lasīt arī turpinājumu. Latviski otrā grāmata “Vientuļniekvēži” nav tulkoti, bet 2012. gadā tā iznākusi krievu valodā. Kopējais iepaids man nav tik stiprs kā par pirmo grāmatu, šeit ir mazāk drāmas un vairāk ikdienas dzīves, tomēr interesanti ir satikt jau iemīļotus varoņus un tādēļ autorei piedot dažu labu maldīšanos trijās priedēs.

Pirmās grāmatas izskaņā varoņi ir nobērējuši māti un savas aktuālākās problēmas atrisinājuši pie Ziemassvētku galda. Otrajā grāmatā dzīve ir jāturpina – visi atgriežas savās dzīves vietās, nokārto mantojuma dokumentus un vecākais dēls Tūrs kļūst par Neshovu mājas un fermas mantinieku. Tomēr kopīgais pārdzīvojums ģimeni ir satuvinājis, kaut kādā mērā visi izjūt atbildību par dzimtas mājām un pat zināmu vainas apziņu viens otra priekšā. Tuvinieki, kuri gadiem nebija uzturējuši sakarus, tagad ir piesardzīgi izbāzuši galvas laukā no savām sargājošām gliemežnīcām – gluži kā vientuļniekvēži, kad tie meklē jaunu dzīvesvietu.

Vecākajam brālim Tūram, kurš nu kļuvis par pilntiesīgu mājas un cūku fermas saimnieku, neiet labi  – pēc mātes nāves viņš jūtas kā izsviests no laivas, nekas vairs nesagādā mieru un prieku, pat ēdelīgie rukši. Viņa dvēseles stāvoklis man ilgi bija neizprotams, līdz man pieleca, ka Tūrs taču sēro – viņš kopā ar māti bija nodzīvojis visu mūžu un, iespējams, vienīgais no bērniem viņu mīlējis tik atdevīgi. Interesanti, ka apkārtējie iekš viena skandināvu miera par to, visticamāk, neiedomājās, un man pat palika iepaids, ka arī pati autore to neizvirza par galveno iemeslu Tūra ārējai neapmierinātībai. Bet ar sērām ir izskaidrojams daudz kas, arī fināls.

Ja no cūkkopja Tūra tiek gaidīts, lai viņš turpinātu iesākot, bet viņš tam spirinās pretī, tad pārējie varoņi tiek nolikti situācijās, kurās viņiem ir jāizdara izvēle – Tūra meitai Tūrunai tas ir kompromiss starp tēvu laukos un darbu Oslo, vidējam dēlam, apbedītājam Margido  – kristīga vientuļnieka dzīve vai karsti atraitnes skāvieni, jaunākajam dēlam, dizaineram Erlendam, kurš ir gejs, jādomā par iespējamo bērna ienākšanu viņa dzīvē. Jāatzīmē, ka šī grāmata galīgi nav domāta homofobiem, jo Erlendam ir veltīta diezgan liela grāmatas daļa un tā lielākoties ir tik pozitīva, ka jāsāk tie geji gandrīz apskaust. Visi pārējie varoņi ir diezgan melnbalti, bet Erlends gan ir sanācis varen balts un pūkains. Man galīgi nav nekas pret gejiem, tomēr pieņemu,ka viņu dzīve arī Kopenhāgenā nebūt nav tik saulaina, nerunājot nemaz par to, ka katram cilvēkam gluži dabiski ir kādas ēnas puses. OK, man jau arī tas Erlends patika, un viņa čubināšanās ar dzīvesbiedru Krummi ir dikti mīļa.

Es lasīju citu atsauksmes par grāmatu, un dīvainā kārtā tās ir ārkārtīgi dažādas, t.i. ne jau vērtējuma ziņā, bet cilvēki izsaka visdažādākos apgalvojumus par grāmatā izlasīto, stāsta piemērus no savas dzīves, meklē paralēles. Varbūt tas liecina par to, ka “Vientuļniekvēži”, pat nebūdama ideāla grāmata, cilvēkos ir iekustinājusi kādu stīgu – jo visiem ir ģimenes un radi, ar kuriem bieži ir saspringtas, neviennozīmīgas attiecības. Neshovu ģimenē, kurā katrs ir personība, tomēr jūtama vēlme palīdzēt, saprast, salabt mieru, bet līdztekus tam – bailes par to, vai sapratīs un pieņems. Varbūt labāk palikt tai pašā vecajā vēža čaulā un nemeklēt jaunu?… bet vecā jau ir saplīsusi.

Ceru, ka kādreiz varēšu izlasīt arī triloģijas noslēdzošo grāmatu, kura pagaidām ir tikai norvēģiski, jo “Vientuļniekvēži” beidzās ar vienu riktīgu spriedzes āķi. Negaidu gan neko satriecošu, bet nu ziņkāre, protams, moka.

Grāmatas noskaņa man šķita ļoti atbilstoša kādai norvēģu dziesmai, kuras galvenā domā varētu būt: ej cauri dienai un tver katru tās mirkli, jo, iespējams, šī diena var kļūt par tavu labāko dzīves dienu.

Advertisements