Sākums

Pelhems Grenvils Vudhauzs “Labs i’, Džīvs!” (2004)

4 komentāri

Pelhems Grenvils Vudhauzs. Labs i’, Džīvs! / no angļu val. tulk. Valda Melgalve. – Rīga: Tapals, 2004. (P. G. Wodehouse. Right Ho, Jeeves. 1934.)

Vudhauzs_Labs iMazs ieraksts par Vudhauzu, kuru laikam jau vajadzēs pieskaitīt pie maniem kauna staba piederīgajiem – jau sen lasu par viņa smieklus raisošajiem varoņiem Džīvsu un Vusteru, bet līdz šim tos nebiju iepazinusi. Kā noskaidroju, angļu aristokrāts Bērtijs Vusters un viņa kalpotājs Džīvs ir piedzimuši gandrīz pirms 100 gadiem un pirmoreiz parādījušies kādā Vudhauza stāstu krājumā 1915. gadā. Bērtijs ir bagāts dīkdienis, kura galvenais uzdevums ir piepildīt dzīvi ar kvalitatīvu izklaidi un veikt visus augstākās sabiedrības rituālus. Nevarētu gan teikt, ka viņš būtu ļoti attapīgs vai izveicīgs, bet to pilnībā kompensē viņa kambarsulaiņa Džīvsa gudrais un taktiskais prāts, kas Bērtijam palīdz izkļūt no daudzām kļūmīgām situācijām.

Bērtijs Vusters (OK, Bertram Wilberforce Wooster) ir galvenais varonis desmit romānos un vairāk nekā 30 stāstos, tomēr viņa sulainis Džīvs savu kungu nedaudz pārspēj, jo Vudhauzs vispirms esot izdomājis attapīgo sulaiņa tēlu. Vispirms tika sarakstīti vairāki stāstu krājumi, bet tikai 1934. gadā iznāca pirmais romāns – Thank You, Jeeves, kurš latviski nav tulkots. “Labs i’, Džīvs!” ir otrais romānu sērijā, bet tas nekādi netraucē grāmatas lasīšanā. Latviski vēl ir iznācis devītais sērijas romāns “Drošu dūšu, Džīvs!” (Stiff Upper Lip, Jeeves) un viens stāstu krājums “Strihnīns zupā”. Visus tulkojusi Valda Melgalve.

Sākotnēji kunga un kalpa duets man šķita vienkārši jauks pārītis, kam šad un tad izdodas izmest smieklīgu frāzi un iekļūt podīgās situācijās. Šobrīd varu teikt, ka lielā mērā ir izklīdusi mana februāra ikgadējā īgņošanās, tādēļ varu novērtēt Vudhauzu kā tiešām jautru rakstnieku, kura frāzes ir vērts iegaumēt un atkārtot. Bērtijs, būdams “džentlmenis līdz pat aizdeguna mandelēm”, ar vislabākiem nodomiem pūlas palīdzēt savam draugam saieties ar īsto meiteni, bet tikai Džīvsa smalkjūtīgā (gan ne pret savu kungu) un psiholoģiski motivētā iejaukšanās izglābj pasauli no divu mīlas pāri izjukšanas. Un Bērtijam atliek tikai teikt: “Labs i’, Džīvs!”

Laba, humoristiska literatūra kvalitatīvai izklaidei.

Oskars-2013

14 komentāri

Oscars2013Tā kā šogad ir sanācis noskatīties visas deviņas Oskaram nominētās filmas, man arī gribas par to parunāt. No 2010. gada kategorijā ‘labākā filma’ var nominēt līdz desmit filmām, tādēļ ir interesanti paanalizēt, kas tiek nominēts un kādēļ.

Šajā gadā nominētās filmas liecina, ka amerikāņi ir ķerušies klāt savai vēsturei – Argo, Django Unchained, Lincoln, Zero Dark Thirty stāsta par kādu no ASV vēstures posmiem. Ja pieņem, ka Beasts of the Southern Wild atspoguļo viesuļvētras “Katrīna” notikumus, tad te arī ir vēsture. Trīs no deviņām filmām nopietni skar afroamerikāņu tēmu. Pilnīgs autsaiders tiešā nozīmē ir austriešu Amour, kas ir nominēta arī labākās ārzemju filmas nominācijā (un manā izpratnē tikai tur tai arī vajadzētu būt). Nav pārsteigums, ka nominēti Les Miserables, jo mūziklam ir gadu desmitiem ilga, ļoti veiksmīga dzīve uz Brodveja skatuves. Arī Anga Lī vizuālajam pārsteigumam Life of Pi ir ļoti pelnīta vieta starp nominantiem. Pilnībā nesaprotu Silver Linings Playbook nominēšanu nevienā kategorijā.

Tikpat interesanti kā nominētie, ir tie, kas nav nominēti, bet būtu pelnījuši. Rolling Stones kinokritiķis Peter Travers uzskata, ka nepelnīti nav nominēti Bigelova kā režisore, Afleks kā režisors, Kristofera Nolana The Dark Knight Rises, John Hawkes no The Sessions kā galvenais aktieris, Paul Thomas Anderson kā filmas The Master režisors un arī pati filma, Tarantino kā režisors un mūzika no Django Unchained, Leonardo di Kaprio par Django, Javier Bardem par Skyfall. Citi sūkstās, ka apietas ir Marion Cotillard par De rouille et d’ os un Maggie Smith par The Best Exotic Marigold Hotel, kā arī Tom Hooper par Les Miserables režiju. Sarakstu, protams, var turpināt, bet man visdīvainākā šķiet The Master neiekļūšana labākās filmas nominācijā, lai gan ir nominēti veseli trīs aktieri no šīs filmas un vienai nominācijai vēl vieta bija.

Pirms nosaukšu savu favorītus, gribu apcerēt vēl pāris momentus. Filmas Argo, kura šobrīd jau ir saņēmusi vairākas balvas arī Eiropā, darbība pamatā notiek Teherānā un daudz stāsta par irāņiem, kuri filmā ir viennozīmīgi parādīti kā sliktie. Šajā brīdī nav svarīgi, ka filmas notikumi ir 40 gadus veca pagātne, te tiek veidota noteikta nostāja pret vienu valsti. Salīdzinājumam, Zero Dark Thirty tomēr ienaidniekiem piešķir cilvēciskākus vaibstus.  Otra moments  – pirms gada 8. martā es rakstīju par Behdelas testu (filmā sieviete runā ar sievieti par lietām, kas neskar vīriešus). Šogad ir vairāk filmu, kas formāli iziet testu, tomēr manā skatījumā tikai Les Miserables ar Fantīnes dzīvesstāstu un Maija no Zero Dark Thirty ir sievietes, kas atrodas notikumu centrā (nezinu, kā vērtēt Amour, jo te centrā drīzāk ir miršana).

Mani Oskari: Labākā filma – Zero Dark Thirty; Labākais režisors – Stīvens Spīlbergs (Lincoln); Labākais aktieris – Joaquin Phoenix (The Masters); Labāka aktrise – Jessica Chastain (Zero Dark Thirty); Labākais otrā plāna aktieris – Christoph Waltz (Django); Labākā otrā plāna aktrise – Amy Adams (The Master); Labākais operators – Life of Pi; Labākā montāža – Zero Dark Thirty; Labākais adaptētais scenārijs – Life of Pi; Labākais oriģinālais scenārijs – Kventins Tarantino (Django); Labākie kostīmi – Snow White and the Huntsman; Labākie vizuālie efekti – Life of Pi.

Domāju, ka pirmdien no rīta varēšu kārtējo reizi pārliecināties, ka manas domas absolūti nesakrīt ar akadēmijas laureātiem (kas gan mani galīgi nesarūgtinās).

Papildināts 2013.02.25.

And the Oscar goes to: BEST PICTURE – Argo; BEST DIRECTOR – Ang Lee (Life of Pi); BEST ACTOR – Daniel Day-Lewis (Lincoln); BEST ACTRESS – Jennifer Lawrence (Silver Linings Playbook); BEST SUPPORTING ACTOR – Christoph Waltz (Django Unchained); BEST SUPPORTING ACTRESS – Anne Hathaway (Les Miserables); CINEMATOGRAPHY – Life of Pi – Claudio Miranda; FILM EDITING – Argo; BEST ADAPTED SCREENPLAY – Argo; BEST ORIGINAL SCREENPLAY – Quentin Tarantino (Django Unchained); COSTUME DESIGN – Anna Karenina; VISUAL EFFECTS  – Life of Pi; BEST ORIGINAL SCORE – Skyfall – from Skyfall.

Zemāk var izlasīt manas īsās domas par deviņām Oskaram nominētajām filmām.

Vēl tikai, manuprāt, labākā dziesma – Pi’s Lullaby no Life of Pi.

***

amourAmour – 5 nominācijas (Actress in a Leading Role, Best Picture, Directing, Foreign Language Film, Writing (Original Screenplay)

Ļoti smags Eiropas kino par gados vecu pāri – mūzikas skolotājiem, kuri dzīvo mierīgas, piepildītas vecumdienas. Annu ķer trieka, operācija nav veiksmīga, un viņa atgriežas mājās daļēji paralizēta. Stāsts par to, kā saglabāt cilvēcisku cieņu progresējošas slimības priekšā. Nezinu, vai es kinoteātrī būtu spējusi noskatīties filmu līdz galam, jo tas ir pārāk reāli. Tādas lietas izdzīvo dzīvē, mīlot un cienot mirstošo un reizē klusībā vēloties kaut tas ātrāk beigtos. Asaras ir rūgtas. Filma ir tik eiropeiska, ka laikam Oskaros iekļauta kā auksta duša amerikāņiem, kuriem vecums un nāve bez saldiem plīvuriem ir reta parādība.

argo01Argo  – 7 nominācijas (Best Picture, Actor In a Supporting Role (Alan Arkin), Film Editing, Music (Original Score), Sound Editing, Sound MixingWriting (Adapted Screenplay))

Bena Afleka režisēta filma ar viņu pašu galvenajā lomā. 1979. gada novembrī irāņi iebruka ASV vēstniecībā Teherānā un saņēma tās darbiniekus par ķīlniekiem. Filma seko sešiem amerikāņiem, kuriem izdevās aizmukt no vēstniecības un patverties Kanādas vēstniecības paspārnē, notikums pazīstams kā Canadian Caper. Filma man stipri atgādināja padomju patriotisko kino, kas sakrustots ar kādu no Džemsa Bonda sāgām – viens supervaronis, kurš cīnās ar ļaunajiem irāņiem un savu nesaprotošo priekšniecību, par spīti visam izved savas sešas aitas no vilku aplenkuma. Kā arī, protams, man nepatika, ka vēsturiskā patiesība ir izkropļota un īstenībā bez Afleka tēlotā Tonija Mendeza bija vēl divi cilvēki, kuri piedalījās riskantajā operācijā. Filma nominēta Oskaram kā propagandas kino.

beasts of the southern wildBeasts of the Southern Wild – 4 nominācijas (Best Picture, Actress In a Leading Role (Quvenzhané Wallis ), Directing, Writing (Adapted Screenplay))

Es ļoti labi spēju šo filmi iedomāties Sandensas filmu festivālā, tomēr tās nokļūšana Oskara sarakstā ir negaidīta. Iespējams, ka kādam tā ir šķitusi varen oriģināla, jo kopā savītas iespaidīgas ūdens ainas un bērna fantāzijas par dabas spēkiem un dzīvniekiem. Stāsts par sešgadīgu afroamerikāņu meiteni, kura kopā ar tēvu dzīvo ASV dienvidos, vietā, kuru pastāvīgi apdraud plūdi. Te visiem vajag vairāk izglītības un mazāk alkohola. Varbūt tas ir veids, kā skaistā veidā parādīt neglītas lietas, tomēr priekš manis tas viss kopā nesaslēdzās, nebija nekāda īpašā līdzpārdzīvojuma. Visticamāk, ka filma ir nominēta, jo tajā atspoguļotas attiecīgā reģiona afroamerikāņu problēmas (un Obamam ar sievu un Ofrai arī patika).

DjangoDjango Unchained – 5 nominācijas (Actor In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Apburošs kino – ironisks vesterns ar daudziem pagātnes reveransiem. Es neesmu liela Tarantino cienītāja un man ir morālas dabas aizspriedumi pret viņa līķu kaudzēm un estetizētajām asiņu šaltīm, tomēr šī filma man tiešām patika. Ļoti labs scenārijs, režija, aktieru darbi un, protams, jau atkal fantastisks saundtreks (Kukluksklana jājiens Verdi Dies irae pavadījumā ir ģeniāls). Negaidīts di Kaprio – viņa pirmā ļaunā loma karjerā un man pat viņš patika. Savdabīgi, ka vārdu “nigger” jau kādu laiciņu ar entuziasmu pārveido visās vecajās grāmatās, bet Tarantino filmā tas tiek lietots veselas 110 reizes – Kventins tomēr ir labs jokdaris.

Les MiserablesLes Miserables – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Costume Design, Makeup and Hairstyling, Music (Original Song), Production Design, Sound Mixing)

80-to gadu mūzikls pēc Viktora Igo romāna, sen jau dzīvo uz Brodveja skatuves. It kā bija skaisti, bet nekādas asaras nesanāca. Kaut gan iespējams, ka, skatoties tu uz reālas teātra skatuves, es būtu varen aizgrābta, bet filmā man šī teatralitāte traucēja. Pārsteidza montāža, kura parasti tāda līmeņa filmās ir ļoti organiska, šeit bija kaut kāda dīvaina kadru maiņā no panorāmas uz tuvplāniem, tad vēl “drebošie” kadri un ritma maiņa. Patika Eponīne (Samanta Barks) un Mariuss (Edijs Redmeins) un mazais Gavrošs.

Life of PiLife of Pi – 11 nominācijas (Best Picture, Cinematography, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Music (Original Song), Production Design, Sound Editing, Sound Mixing, Visual Effects, Writing (Adapted Screenplay)

Man bija liela ziņkāre, kā gan ir izdevies ekranizēt grāmatu, kuras centrālā daļa stāsta par zēnu un tīģeri vienā laivā, okeāna vidū. Protams, tīģeris lielākoties bija datorgrafikas radīts, bet viņš bija tik skaists! pilnīgi neticas, ka tas nebija pa īstam. Filma – izcils baudījums vizuālistiem, vienkārši fantastiskas ainavas un nezin kāpēc šķiet, ka kaut kur nekurienes vidū, okeānā tiešām notiek spraiga un skaista, bet cilvēkam nezināma dzīve. Scenārists ir godbijīgi sekojis grāmatai, tādēļ notikumi nebija pārsteidzoši, tomēr pēdējais teikums gan mani satrieca – tiešām, patiesība var būt tikai viena, bet stāstīt par to var dažādi; tāpat kā Dievs ir viens, bet ceļu uz to ļoti daudz.

LincolnLincoln – 12 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actor in a Supporting Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Costume Design, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Production Design, Sound Mixing. Writing (Adapted Screenplay))

Ļoti cienījams kino, tāds ir vajadzīgs katrai nācijai, lai katra jauna paaudze varētu iemīlēt savas vēstures varoņus. Protams, bez minimālām ASV vēstures priekšzināšanām šai filmā nav ko darīt, un ne-amerikānim tā var būt diezgan garlaicīgs pārbaudījums. Tomēr attiecīgā laikmeta atmosfēru tā pārnes pilnībā un, ja nu kādreiz dzīvē uznāk interese par verdzības vēsturi un ASV Pilsoņu kara izskaņu, tad filmā būs labs mācību līdzeklis. Te ir daudz labu, interesantu aktierdarbu, tomēr Deja-Lūisa Linkolns, protams, stāv pāri visam – pilnīga pāriemiesošanās.

SilverLiningsPlaybookSilver Linings Playbook – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role,  Actor In a Supporting Role, Actress In a Leading Role, Actress in a Supporting Role, Best Picture, Directing, Film Editing, Writing (Adapted Screenplay))

Kino, kurš atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Divi infantili psihopāti, kuriem apkārt ir tādi paši, ja ne vēl trakāki, tikai nedzer tabletes. Vienīgais normālais tēls – galvenā varoņa mamma, kura man šķita vienīgā patiesā būtne šai kompānijā. Daudz bla-bla-bla un visāds galīgi neinteresants amerikāņu futbols. Ja filma nebūtu nominēta Oskaram, visticamāk, es to nebūtu skatījusies līdz galam.

ZeroDarkThirtyZero Dark Thirty – 5 nominācijas (Actress In a Leading Role, Best Picture, Film Editing, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Filma par Osama bin Ladena meklēšanu 10 gadu garumā. Es tiešām baidījos no šīs tēmas, bet tas izrādījās lieki – režisore Ketrīna Bigelova  nelika vilties. Pirmkārt, man bija interesanti visas filmas garumā ar kārtīgu spriedzi finālā; otrkārt, es labāk saprotu amerikāņu sajūsmu par bin Ladena noķeršanu un nogalināšanu. Filmai tiek pārmesta neviennozīmība, it kā tiekot attaisnota gūstekņu spīdzināšana, jo tieši tādā veidā tiek iegūta pirmā nozīmīgā informācija. Manuprāt, tieši pretēji, – visi taču zina, ka spīdzināšanas notika un atkratīties no tā visa būtu nepatiesi. Galvenā varone Maija ir simpātiska savā apsēstībā, labs Džesikas Časteinas tēlojums.

Virdžīnija Vulfa “Orlando” (2001)

Komentēt

Virdžīnija Vulfa. Orlando / no angļu val. tulk. Amanda Aizpuriete. – Rīga: Hekate, 2011. (Virginia Woolf. Orlando. 1928)

Edward Burne-Jones. Galvas zīmējums (apm.1870)

Edward Burne-Jones. Galvas zīmējums (~1870.)

No Virdžīnijas Vulfas es biju lasījusi tikai “Deloveja kundzi”, un toreiz gāja man diezgan pagrūti. “Orlando” tiek uzskatīts par vienu no vieglāk lasāmajiem Vulfas darbiem, kaut gan būs cilvēki, kas jautās, cik grūtiem jābūt parējiem Vulfas darbiem, ja jau “Orlando” tiek uzskatīts par izklaidējošu.  Bet “Orlando” tiešām ir skaists – kāda cilvēka dzīve kā rotaļa, spoža fantāzija, trauksmains domas lidojums.

Stāstījums par jaunekli Orlando sākas 1500. gadā – karalienes Elizabetes valdīšanas laikā. Toreiz saulrieti bija sarkanāki un spilgtāki, rītausmas baltākas un blāzmainākas, vīrieši valkāja cieši pieguļošas zeķubikses un izrādīja savas skaistās kājas, bet sieviete nevarēja ne potīti izbāzt no svārku apakšas, lai kāds bārdainis nekristu sajūsmas ģībonī.

Meitenes bija rozes, un ziedu laiks tām bija tikpat īss kā puķēm. Tās vajadzēja noplūkt, pirms iestājas nakts, jo diena bija īsa un diena nozīmēja visu.

Orlando ir bagāts galminieks, kurš krāšņi draiskojas ar augstdzimušām rozēm, domājot precēt te vienu, te otru, te trešo, līdz kāda saltā un sniegotā dienā satiek Viņu – melone, smaragds, lapsa sniegā! – noslēpumainu krievu kņazi, kura salauž Orlando sirdi. Bet ko gan var gribēt no noslēpumainās slāvu dvēseles – viņa aizlaižas, tikko atsalst Temza, bet Orlando gods un labā slava ir pagalam, viņu izraida no galma. Atgriezies dzimtajās mājās, viņš piedzīvo pirmo mīklaino aizmigšanu uz veselu nedēļu, bet pamodies pievēršas vēl vienai savai kaislībai – literatūrai. Orlando raksta dzejoļus, poēmas, lugas un klusībā apbrīno visus dzejniekus, kuri viņam šķiet pārāki par visiem zilasiņu aristokrātiem.

Teiksma par Orlando lido pāri laikam, un lai nevienu neizbrīna, ka stāsts, kurš sācies 1500. gadā, lasītāju atved līdz 1928. – tie ir tikai nieka četri gadsimti ar astīti, bet Orlando mūžā – pāris dēkainas desmitgades, kurās smuks jauneklis pārtop par piemīlīgu lēdiju. Jā, un kāpēc gan ne?  Cilvēka garā – šai dīvainā elementā – iekļuvusi stunda var izstiepties piecdesmit vai simt reižu garāka par sava pulksteņa nomērīto ilgumu; no otras puses, uz prāta ciparnīcas stundai var atbilst viena sekunde. Neviens jau nevar ar pilnu atbildību novērtēt, cik ātri vai lēni kādā brīdī rit katra subjektīvais laiks un varbūt tiešām cilvēka dzīves ilguma noteikšana sniedzas pāri mūsu spēkiem, jo, tikko esam pateikuši, ka tā ir gadsimtiem ilga, mums tiek atgādināts, ka tā ir īsāka par mirkli, kurā birstoša rozes ziedlapa sasniedz zemi.

Tilda Svintone filmā Olrando" (1992) via allmoviephoto.com

Tilda Svintone filmā “Orlando” (1992) via allmoviephoto.com

Kas attiecas uz Orlando pārtapšanu par sievieti, tas notiek harmoniski, kārtējo reizi atmostoties no ilga miega – 18. gadsimta sākumā, pēc piesātinātiem dzīves gadiem Konstantinopolē Orlando atgriežas Londonā jau kā sieviete un galīgi nekautrējas notraust aizkustinājuma asaras, ieraugot lielpilsētas svaigi celto diženumu. Kāpēc Orlando pārtop par sievieti? Varbūt tādēļ, ka romāns ir veltīts Vulfas mīļākajai Vitai Sekvilai-Vestai, bet varbūt tādēļ vien, ka ir diezgan garlaicīgi četrus gadsimtus nodzīvot viena dzimuma ādā un ierobežojumos, un Vulfa uzskatāmi parāda, ka katram dzimumam ir savas priekšrocības.

Kaut arī dzimumi ir tik atšķirīgi, tie tomēr savstarpēji sajaucas. Katrā cilvēciskā būtnē vērojama svārstīšanās no viena dzimuma uz otru, un bieži vien vīrieša vai sievietes veidolu uztur spēkā tikai apģērbs, bet zem tā dzimums ir pretējs tam, kas vērojams virspusē.

Bet varbūt viss – gan laiks, gan telpa, gan mūsu miesiskais veidols – ir tikai ilūzija, kurai mēs pakļaujamies, neredzamas varas valdīti… Varbūt mēs sastāvam no neizmērojama skaita mistiskiem “es”, kuri ir sakrauti kaudzē kā šķīvji uz oficianta plaukstas, un pie vajadzības ar zināmu piepūli tiek žonglējoši izvilkti un uzrādīti pasaulei. Vai dzīve ir sapnis, un atmošanās no tā nogalina?

Ivlins Vo “Atkal Braidshedā” (1978)

Komentēt

Ivlins Vo. Atkal Braidshedā / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Liesma, 1978. (Evelyn Waugh. Brideshead Revisited. 1945.)

brideshead_revisited-2Aptuveni pirms gada lasīju Ivlina Vo romānu “Sauja pīšļu” un toreiz nolēmu pie Vo noteikti atgriezties. Te nu es esmu, izlasījusi Vo slavenāko darbu “Atkal Braidshedā”, iespaidu pārpilna. No sākuma man šķita – 20. gadsimta 20-tie gadi, Oksforda, angļu zelta jaunatnes izgājieni – tas viss bija tik tālu… Bet Ivlins Vo māk ievilināt savā pasaulē, vienā angļu mierā absolūti neizrādot, ka viņu uztrauc lasītāja ieinteresētība, uztraukums vai kādas citas uzmanības pazīmes. Viņa darbi ir ļoti angliski, tādā savdabīgi ironiskā manierē, kas nepieļauj klaju, skaļu emociju izpausmi, bet līdzīgi kā angļu ainava izvēlas slēpties aiz dūmakainas izteiksmes.

1944. gada februārī kapteinis Ivlins Vo, izprasījis armijā atvaļinājumu, apsēžas pie rakstāmgalda kādā Anglijas mazpilsētas viesnīcā, lai nākamos piecus mēnešus pavadītu intensīvi rakstot. Romāna sākumā viņa galvenais varonis kapteinis Čārlzs Raiders ir apnicis pavadīt savu laiku aizmugures dienestā, bet nevar teikt, ka vinš ļoti rautos karot – vienkārši viss jau ir bijis. Līdz kādu dienu viņa rota nonāk Braidshedā – un Čārlzs to atceras. Iespējams, šeit viņš ir apracis savu zelta podu, jo, kā romānā teikts, “es vēlētos visur, kur esmu bijis laimīgs, ierakt kaut ko vērtīgu, un vecumā, kad būšu neglīts un nožēlojams, atgriezties, rakt to ārā un nodoties atmiņām“.

Romāna pirmajā daļā Čārlzs Raiders ir jauns censonis, Oksfordas pirmgadnieks, kuru uzaudzinājis angliski ieturēts tēvs un internātskola. Sākumā Čārlzs iekļaujas intelektuāļu pulciņā, bet sirds dziļumos jūt, kas tas nav viss, ko Oksforda var piedāvāt. Viņa iepazīšanās ar bagāto aristokrātu Sebastjanu Flaitu ir nejauša, bet likumsakarīga – Sebastjans pa logu pievemj Čārlza istabu un tas ir sākums dziļai draudzībai… vai mīlestībai. Romāna sarakstīšanas laikā geju tēma atklāti neparādījās (homoseksualitāte bija krimināli sodāma), tomēr Čārlza un Sebastjana attiecības tiek parādītas tik smalki, ka zinātāji saprata, bet nezinātāji pat neiedomājās (padomju lasītājs jau nu reti kurš). Nedaudz papētīju šo jautājumu tuvāk un ir teikts, ka Oksfordas jauniešu vidū tolaik homoseksualitāte netika uzskatīta par neko ārkārtīgi nosodāmu, tas tika uztverts drīzāk kā pārejas periods pa ceļam uz meitenēm un skaitījās pat nedaudz šiki. Iespējams, ka savu burvību tam piešķīra aizlieguma aura un daudzi vienkārši izrādījās. Lai vai kā tur būtu bijis  – Sebastjans Čārlza dzīvē ienes kaut ko jaunu – “es it kā saņēmu dāvanu – īsu prieku, ko nekad nebiju pazinis, laimīgu bērnību, un, lai gan rotaļlietas bija zīda virskrekli, liķieri un cigāri un draiskulības ietilpa jau nopietnu apgrēcību sarakstā, mūsu jokos bija zēnisks svaigums, kaut kas līdzīgs nevainīgam priekam.”

Sebastjans, kurš būtībā ir Pīters Pens – pieaugt negribošs bērns, aizved Čārlzu uz savas dzimtas mājām – lielo un grezno Braidshedu un šeit viņi abi daudz laika pavada laimīgā divatnē. Protams, ka Čārlzs tiek iesaistīts arī sarežģītajās Flaitu ģimenes attiecībās, kļūstot par tādu kā ģimenes draugu. Flaiti ir dedzīgi katoļi, bet tēvs pēc kara nav atgriezies mājās un dzīvo ar mīļāko Venēcijā, ģimene gadiem ir spiesta dzīvot skandāla ēnā. Romānam, izrādās, dzīvē ir reāli līdzinieki – aristokrātu Lygon ģimene, ar kuru dēlu Hjū pašam Ivlinam viņa Oksfordas mācību laikā bija tuva draudzība un mēļo, ka ne tikai draudzība. Rakstnieks Vo gan ir noliedzis abu ģimeņu līdzību, tomēr paralēles ir nepārprotamas – ģimenes nams, tēvs devies uz ārzemēm par necienīgu rīcību, māte atsvešinājusies no ģimenes. Ilgu laiku Ivlins cieši draudzējās ar Lygon ģimenes trim māsām.

Romāns vēsta par mīlestību un ticības meklējumiem. Vispirms Čārlzs mīl Sebastjanu, bet pēc 10 gadiem Sebastjana māsu Džūliju, pa starpu paspējis apprecēties un izšķirties no citas. Čārlzs ir kļuvis par mākslinieku, kurš glezno mājas, pilis, katedrāles. Viņa acīs arhitektūra ir tāds sasniegums, kurā piepildījuma brīdī viss acīm redzami tiek izņemts  ārā no cilvēku rokām un padarīts pilnīgs bez viņa ziņas ar citiem līdzekļiem; cilvēki, manuprāt ir daudz niecīgāki nekā viņu radītās celtnes, kurās viņi mājo kā iemītnieki, īslaicīgi, nenozīmīgi apakšīrnieki savu celtņu ilgajā, auglīgajā mūžā. Interesanti, vai tas nozīmē, ka Čārlzs meklē stabilitāti, pastāvību vai pat mūžību, bet varbūt viņā vienkārši ir vēlme atgriezties tajā laimīgajā sajūtā, kad viņš pirmoreiz zīmēja Braidshedu. Ivlins Vo par romāna galveno tēmu uzskatīja ceļu uz katolicismu, lai gan man, līdzīgi kā daudziem citiem, reliģija šķita tikai kā ietvars, kā spēles noteikumi, kuros varoņiem jāatrod pareizās attiecības ar savām vēlmēm, kaislībām un sirdsapziņu.

Ja nav vēlmes lasīt grāmatu, tad ir ļoti laba romāna ekranizācija – “Brideshead Revisited” 1981. gada seriāls 11 sērijās ar Džeremiju Aironsu galvenā lomā. Es pat neatceros citu tādu gadījumu, kad ekranizācija burtiski seko visiem notikumiem, bet vienlaikus neko nezaudē no romāna šarma, tikai iegūst. Bija vērtīgi kaut vai paskatīties Oksfordu un Braidshedas namu, lai saprastu, kas tā par māju un kāpēc Čārlzā tā izraisīja tādu sajūsmu.

Man šķiet, ka šis ir tas romāns, kuru man gribēsies turēt plauktā un laiku pa laikam atšķirt uz labu laimi un palasīt – tajā ir kaut kas ļoti mierinošs, bet reizē skumjš. Pieļauju, ka katru reizi varēšu atrast kaut ko jaunu.

Kailās lasītājas

2 komentāri

Meklējot savas gleznu meitenes-lasītājas, es neizbēgami satieku tās visdažādākajās pozās, formās un apģērbtības pakāpēs. Diemžēl daudzas skaistules manam parastajam formātam neder, tomēr dalīties gribas. Tādēļ Valentīndienas priekšvakarā – lai iet kailās ar erotiskās dzejas fragmentiem!

(Dzejoļi iegūti no izdevniecības “Atēna” latviešu erotiskās dzejas krājuma “Nakts rotaļas” (2004).)

Władysław Bakałowicz (1831-1904)

Władysław Bakałowicz (1831-1904)

(..)

Dzirkst dzestros kausos simtgadīgais vīns,

Tvan skurbā smarža, laika tumsā krāta,

Vējš paver aizkarus, kur gulta klāta,

Ko sargā dzeltens zīda baldahīns.

Blāv smagais spogulis kā asmens smails,

Kur nomests tērps grimst atspīdumā miklā,

Tur šūposies mans augums karsts un kails,

Kad tevi nākam ieraudzīšu stiklā.

(..)

Fragments no Valdas Moras dzejoļa “Kleopatra”

***

Howard Chandler Christy (1873-1952)

Howard Chandler Christy (1873-1952)

Vārdi šie tavi apņem mani

Ar tavas miesas līganiem viļņiem

Redzu tumsā tās bālgani vizam.

Manas rokas sniedzas pēc baltajiem augļiem,

Mani gurni saspringst ar kaislības stingrumu,

Divas baltas iekavas paceļas, apžņaudz mani,

Tavas rokas glāsta manu muguru kailo.

(..)

Fragments no Jāņa Veseļa dzejoļa “Sievietei, kuras krūtis gaida mani”

***

Francine van Hove (1942)

Francine van Hove (1942)

(..)

Dienvidu gulēja viņa reiz auglīgā apiņu dārzā,

Rozēs bij nogrimis plecs, liliju spilvenā vaigs.

Apiņu sulīgās lapas to apsedza zaļganām ēnām.

Mierīgs bij atdusas laiks, mostoties pamira sirds,

Sārta bij vērusies roze, un lilijai biruši ziedi,

Apinis vijies uz krūts, bet, kur tas plauka, tur raug’ –

Pacēlās pakalni divi, starp abiem gluds izvijās celiņš,

Pāri tam garoja liegs medus un balzama tvans.

(..)

Fragments no Viļa Cedriņa dzejoļa “Krūtis”

***

Luigi Amato (1898-1961)

Luigi Amato (1898-1961)

Es ilgās nīkstu viss. – Vai redzi?

Rauj drēbes nost un durvis slēdz,

Un vaļā plašo gultu sedzi,

Un mīkstos pēļos ātrāk bēdz.

Vēl vārds kāds rets un nesakarīgs

Pār lūpām skrien tev karsts un sauss;

Es lokos vijīgs, ass un svarīgs,

Un slābst  un ļaujas ķermens tavs.

(..)

Fragments no Edvarta Virzas dzejoļa

.

***

Félix Vallotton (1865-1925)

Félix Vallotton (1865-1925)

Cik manas rokas alkst

Pēc tevis mīlēšanas!

Cik manas lūpas slāpst pēc tavas skūpstīšanas,

Cik mana miesa gail

Pēc kopā saplūšanas,

Saplūšanas, kad pazūd telpa,

Laiks un saprašana.

(..)

Fragments no Antona Kūkoja dzejoļa

Vanesa Difenbau “Ziedu valoda” (2012)

2 komentāri

Vanesa Difenbau. Ziedu valoda / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2012.  (Vanessa Diffenbaugh. The Language of Flowers. 2011)

Difenbau_Ziedu valodaNegaidīti man sagribējās lasīt kaut ko puķainu, vasarīgu un meitenīgu, tā nu atcerējos, ka manā lasāmo grāmatu sarakstā ir  Difenbau “Ziedu valoda”. Rakstniece savam debijas romānam ir izvēlējusies diezgan pasmagu tēmu – bērnunamu un audžuģimeņu bērnu pieaugšana un ieiešana lielajā dzīvē, tomēr tās veiklā sasaistīšana ar viktoriāņu laikā iecienīto ziedu valodu piešķir debijas romānam tik nepieciešamo oriģinalitāti. Kaut kādā minimālā līmenī ziedu valoda taču joprojām ir aktuāla, jo sarkanas rozes parasti dāvina mīļotai, bet kallas daudzi uzskata par kapu puķi (manuprāt, netaisnīgi).

Pamattēma, protams, nav ziedu valoda, bet gan kādas meitenes liktenis. Viktorija ir atradene, bet neviens viņu nav adoptējis, tikai izmēģinātas neskaitāmas audžuģimenes. Viktorijas pēdējā audžumāte Elizabete viņu ir ieinteresējusi par ziedu valodu, tādēļ šobrīd, 18 gadu vecumā, meitene to pārvalda pilnībā. Nevarētu teikt, ka Viktoriju šajā dzīvē vēl kaut kas interesē vai vismaz ir kaut kādi nākotnes plāni, pēc aiziešanas no bērnunama viņa vienkārši peld pa straumi, līdz nejaušība viņai piespēlē floristes darbu. Viktorija ir noslēgta, nekomunikabla, var būt pat izteikti naidīga, tādēļ apkārtējiem nav viegli ar viņu iedraudzēties. Viņas darbadevēja Renāta un atkalsatiktais puķu pārdevējs Grānts brīžiem diezgan izmisīgi cenšas saprast Viktoriju, bet viņai ir grūti panākties pretim.

Lai arī grāmata ir gana interesanta, tomēr daudz kas tajā šķita mākslīgi konstruēts. Lasīju, ka daudziem Viktorija šķitusi nepateicīga un auksta, savukārt, man tieši viņas emocionālais stāvoklis likās vissaprotamākais un vislabāk izveidotais. Iedomājieties, ka bērnu līdz 10 gadu vecumam 30 reizes atraida audžuģimenes, t.i. viņam 30 reizes pasaka: tu neesi pietiekami labs, mēs tevi negribam. Tur jau pieaudzis un pašapzinīgs cilvēks tiktu morāli sagrauts, kur nu vēl mazs bērns, tādēļ Viktorijas spēja 10 gadu vecumā atvērties kārtējai audžumātei Elizabetei ir drīzāk apbrīnojama. Bet Elizabetei arī izrādās savi putni galvā un pagātnes rēgi pagultē, tādēļ nekāda māte no viņas nesanāk. Bērna normālai attīstībai ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņam apkārt būtu cilvēki, vismaz viens tāds, ar kuru viņam ir cieša emocionālā saikne, bet Viktorijai dzīvē tāda praktiski nav bijusi, tādēļ prasīt no viņas emocionālu atvērtību un spēju veidot adekvātus sociālos kontaktus nav iespējams. Bet vispār es nesaprotu, kā ir iespējams, ka juridiski brīvs bērns jau zīdaiņa vecumā ASV nav adoptēts,te nu autorei vajadzēja izdomāt kādu ticamāku stāstu.

Tieši tikpat neticama man šķita Viktorijas un arī viņas tā saucamo labvēļu rīcība daudzās situācijās. No vienas puses, Viktorija tiek rādīta kā gana saprātīga būtne, kura bērnunamā ir mācījusies izdzīvot, tomēr pieaugušo dzīvē viņa parāda apbrīnojamu nespēju funkcionēt (dzīvot parkā, manuprāt, ir pārspīlējums). Autore vispirms rāda Viktoriju – dumpinieci un nervu zāģi, bet tad pēkšņi liek tai dzīvot parkā zem krūma kā neuzņēmīgai bezgribas būtnei. Kaut kādā mērā es saprotu autores alegoriju par ziedu valodu kā Viktorijas nespēju tieši komunicēt ar apkārtējiem, nespēju atzīties, ka viņa ir kļūdījusies, ka viņai nepieciešama palīdzībai, tomēr ir lietas, par kurām viņa tīri labi spēj formulēt savu viedokli un pat to aizstāvēt. Un tad arī tas sākotnējais eža tēls, bet pēc tam nez no kurienes rodas izcila saskarsmes spēja ar klientiem un izteikta empātija. Savukārt, galvenie palīgtēli – Elizabete, Grānts un Renāta ir sanākuši saldeni plakani, lai gan viņiem visiem var pārmest, ka viņu samiernieciskā attieksme pret Viktoriju nes viņai tikai ļaunu.

Es nenoticēju daudziem notikumiem, un varoņi manī neizraisīja nekādu līdzpārdzīvojumu, lai gan viss sižets vilka uz to, ka varētu būt pat neliela pabimbāšana. Nesanāca. Un pat viktoriāņu ziedu valoda man šodienas situācijā šķiet lieka un mākslota – aizstāvot visas pasaules peonijas, gribu teikt, ka šīs skaistās puķes nu nekādi nevar nozīmēt tikai dusmas, bet smaržīgā lavanda – neuzticēšanos. Lai nu autore iet un tām nolūdzas piedošanu (vai arī rūpīgāk izpēta ziedu valodas rokasgrāmatas).

Mērija Anna Šafere, Annija Barouza “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” (2012)

1 komentārs

Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība / no angļu valodas tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Mary Ann Shaffer & Annie Barrows. The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society (2008)).

ShafereLai lasītu Šaferes un Barouzas grāmatu, ir vairāki labi iemesli: pirmkārt, nosaukumā minēta literatūras biedrība, otrkārt, grāmata atrodas kādā 21. gs. mīlas romānu sarakstā, un, treškārt, Brice pārsvarā tulko labu literatūru. Nekur gan netiek uzsvērts, ka liela daļa romāna veltīta Gērnsijas salas okupācijai Otrā pasaules kara laikā, kas nozīmē, ka tā ir arī kara grāmata.

1946. gada sākumā Rietumeiropa atgūstas pēc sešus gadus ilgušā murga – lai arī daudzu lietu joprojām trūkst, tomēr londonieši entuziasma pilni atjauno Luftwaffe bombardēto pilsētu un ar steigu cenšas atgūt kara gados iekavēto. Grāmatas galvenā varone Džuljeta visus kara gadus ir rakstījusi asprātīgas un uzmundrinošas iknedēļas avīzes slejas, kuras nupat ir apkopotas un iznākušas grāmatā.  Izdevējs un lasītāji ir apmierināti, panākumi nodrošināti, bet – ko tālāk? Džuljeta ir jaunas tēmas meklējumos, kad viņai atraksta kāds Gērnsijas salas iedzīvotājs, lai apvaicātos par kādu citu grāmatu. Viņi sāk sarakstīties, sarakstē iesaistās arī citi salas iedzīvotāji, un viss romāns būtībā ir viena liela vēstuļu apmaiņa starp Džuljetu un viņas vecajiem un jaunajiem draugiem.

Romānu nosacīti varētu sadalīt divās nosacītās daļās – viena ir par Džuljetu un viņas mīlas pārdzīvojumiem, bet otra par Gērnsijas salas iedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā. Ja pirmā daļa bija diezgan iepriekšparedzama, tad īsto vērtību romānam piešķir salas cilvēku personības. Otrā pasaules kara laikā Gērnsijas sala bija okupēta un pilnībā izolēta no ārpasaules uz pieciem gariem gadiem, daudzus bērnus paspēja evakuēt uz Angliju, tomēr par viņiem nekas nebija zināms visu kara laiku. Salas iedzīvotājiem vajadzēja apgādāt vācu armiju un kara gūstekņus, bet pārtikas, drēbju, malkas un ziepju kļuva aizvien mazāk. Man patika, ka autores spēja parādīt šī grūtā laika neviennozīmību, kad nebija nemaz tik viegli novilkt robežu starp labo un ļauno, starp savējiem un svešiem.

Sākumā es biju iedomājusies, ka tā ir angļu rakstnieču grāmata, tādēļ nepārprotami mundrais stils mani mulsināja – eiropieši par karu tā neraksta; iespējams, kolektīvā atmiņa un ģimenes stāsti padara to neiespējamu. Viss nostājās savās vietās, kad uzzināju, ka autores ir amerikānietes, un tad kļuva saprotams, kādēļ romāna noskaņa man tik ļoti atgādina Poliannu un Annu no Zaļajiem jumtiem; latviski šo stilu varētu dēvēt par „zelta vērpšanu no salmiem”. Varbūt sākotnēji no tādas perspektīvas lasīt par karu ir neierasti, bet – no otras puses – kādēļ gan ne? Varbūt tā ir iespēja kādam, kurš konsekventi izvairās no smagās kara tēmas, tomēr nedaudz “iebarot” dzīves īstenību, jo cauri sentimentalitātes aizsegam ļoti skaidri iezīmējas stipri, izturīgi Gērnsijas cilvēki, kuru neapšaubāmā līdere ir Elizabete Makkenna. Nemaz nebūtu slikti, ja viss romāns būtu veltīts viņai, bet tādā rakstniece Džuljeta būtu otrā plāna tēls. Tieši Elizabete ir tā, kura izgudro Gērnsijas Literatūras biedrību – tas gan notiek spontāni un piespiedu kārtā vācu armijas šauteņu priekšā. Jo salas iedzīvotāji jau nemaz nav tādi grāmatu mīļotāji, bet viņi par tādiem ir spiesti kļūt:

Tikai cieši piedomādams par komandantu un cietumu, spēju piespiest sevi atvērt grāmatu un sākt lasīt.

Salas iedzīvotāju tikšanās lasītāju klubā viņus satuvina un saliedē – katru otro nedēļu kāds stāsta par izlasīto, tiek pasniegts neliels, trūcīgs cienasts. Mani tiešām aizkustināja atsauksmes par izlasītajām grāmatām un liecības, ka tās ir palīdzējušas izturēt garos kara gadus. Tikai dīvaini, ka lasītāju klubā tika izsvilpta kāda kundze, kura bija iedomājusies uzrakstīt savas atmiņas par miera laika ēdienu gatavošanu, t.i. kā cept piena sivēnu, gatavot pieckārtu torti u.tml.; atceros, ka reiz lasīju grāmatu padomju meitenēm, kurā bija reāls stāsts par bērnu namu kara laikā, kuru audzēkņu mīļākā grāmata bija pavārgrāmata, bet mīļākā recepte – vārīti kartupeļi.

Šaferes un Barouzas romāns ir ļoti labdabīgs un sirsnīgs, īpaši iesakāms saturīgai izklaidei drēgnā un nemīlīgā laikā. Brīdinu, ka sākumā grāmatā nepieciešams ielasīties, lai pierastu pie romāna vēstuļu formā un varoņu vārdiem, bet pēc tam laiks aizrit nemanot.

Februāra meitene

Komentēt

Gabriel Ferrier (1847-1914) Woman Reading

Gabriel Ferrier (1847-1914) Woman Reading

“Aizvilktie aizkari istabā radīja pustumsu, spogulī augums bija sudrabaini dzidrs kā balta roze, tikai vaigi un mute, pirksti un krūšu gali atvizēja vieglā karmīna krāsā. Tievo vidukli jau no agras bērnības veidojusi stingra korsete, slaidajos ceļgalos bija bedrītes, un virs tiem varēja nojaust zeķu pārsēja iespiedumus. Locekļiem apaļa forma: lai kurā vietā tos pārgrieztu, iznāktu pilnīgi apaļš laukums. Viduklis un vēders bija gludi kā marmors, un skatiens slīdēja tiem pāri, meklējot kādu pieturas punktu. “Es tomēr nemaz tik ļoti nelīdzinos statujai,” viņa nodomāja un pacēla rokas virs galvas. Tad pagriezās, lai spogulī apskatītu muguru, – maigie apaļumi zem jostasvietas vēl bija rožaini no matrača spiediena. Viņa mēģināja atsaukt atmiņā nimfas un dievietes, par kuru dzīvi viņa šo to zināja, bet tās visas šķita bezgala tālas. Domas atgriezās pie meitenēm upē, un brīdi tās šķita tik tuvas kā māsas vai labas draudzenes, jo tās taču viņai piederēja tāpat kā lelles kādreiz; arī pļavas un zilā upe, kurā tās peldējās, bija viņas īpašums. Bet nākamajā acumirklī viņu pārņēma agrākā vientulība, tik spēcīga kā nekad iepriekš, sagrāba horror vacui, kas mocīja līdzīgi fiziskām sāpēm. Ak, kādam bija jābūt šeit šajā mirklī – viņas otrajam “es” kā attēlam spogulī, tikai vēl tuvākam, spēcīgākam, dzīvākam. Bet nebija neviena. Pasaule bija tukša.”

Fragments no Karenas Bliksenas stāsta “Skumju druva” krājumā “Ziemas pasakas”, no dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs (Atēna, 2011)