Gabriel Ferrier (1847-1914) Woman Reading

Gabriel Ferrier (1847-1914) Woman Reading

“Aizvilktie aizkari istabā radīja pustumsu, spogulī augums bija sudrabaini dzidrs kā balta roze, tikai vaigi un mute, pirksti un krūšu gali atvizēja vieglā karmīna krāsā. Tievo vidukli jau no agras bērnības veidojusi stingra korsete, slaidajos ceļgalos bija bedrītes, un virs tiem varēja nojaust zeķu pārsēja iespiedumus. Locekļiem apaļa forma: lai kurā vietā tos pārgrieztu, iznāktu pilnīgi apaļš laukums. Viduklis un vēders bija gludi kā marmors, un skatiens slīdēja tiem pāri, meklējot kādu pieturas punktu. “Es tomēr nemaz tik ļoti nelīdzinos statujai,” viņa nodomāja un pacēla rokas virs galvas. Tad pagriezās, lai spogulī apskatītu muguru, – maigie apaļumi zem jostasvietas vēl bija rožaini no matrača spiediena. Viņa mēģināja atsaukt atmiņā nimfas un dievietes, par kuru dzīvi viņa šo to zināja, bet tās visas šķita bezgala tālas. Domas atgriezās pie meitenēm upē, un brīdi tās šķita tik tuvas kā māsas vai labas draudzenes, jo tās taču viņai piederēja tāpat kā lelles kādreiz; arī pļavas un zilā upe, kurā tās peldējās, bija viņas īpašums. Bet nākamajā acumirklī viņu pārņēma agrākā vientulība, tik spēcīga kā nekad iepriekš, sagrāba horror vacui, kas mocīja līdzīgi fiziskām sāpēm. Ak, kādam bija jābūt šeit šajā mirklī – viņas otrajam “es” kā attēlam spogulī, tikai vēl tuvākam, spēcīgākam, dzīvākam. Bet nebija neviena. Pasaule bija tukša.”

Fragments no Karenas Bliksenas stāsta “Skumju druva” krājumā “Ziemas pasakas”, no dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs (Atēna, 2011)

Advertisements