Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība / no angļu valodas tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Mary Ann Shaffer & Annie Barrows. The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society (2008)).

ShafereLai lasītu Šaferes un Barouzas grāmatu, ir vairāki labi iemesli: pirmkārt, nosaukumā minēta literatūras biedrība, otrkārt, grāmata atrodas kādā 21. gs. mīlas romānu sarakstā, un, treškārt, Brice pārsvarā tulko labu literatūru. Nekur gan netiek uzsvērts, ka liela daļa romāna veltīta Gērnsijas salas okupācijai Otrā pasaules kara laikā, kas nozīmē, ka tā ir arī kara grāmata.

1946. gada sākumā Rietumeiropa atgūstas pēc sešus gadus ilgušā murga – lai arī daudzu lietu joprojām trūkst, tomēr londonieši entuziasma pilni atjauno Luftwaffe bombardēto pilsētu un ar steigu cenšas atgūt kara gados iekavēto. Grāmatas galvenā varone Džuljeta visus kara gadus ir rakstījusi asprātīgas un uzmundrinošas iknedēļas avīzes slejas, kuras nupat ir apkopotas un iznākušas grāmatā.  Izdevējs un lasītāji ir apmierināti, panākumi nodrošināti, bet – ko tālāk? Džuljeta ir jaunas tēmas meklējumos, kad viņai atraksta kāds Gērnsijas salas iedzīvotājs, lai apvaicātos par kādu citu grāmatu. Viņi sāk sarakstīties, sarakstē iesaistās arī citi salas iedzīvotāji, un viss romāns būtībā ir viena liela vēstuļu apmaiņa starp Džuljetu un viņas vecajiem un jaunajiem draugiem.

Romānu nosacīti varētu sadalīt divās nosacītās daļās – viena ir par Džuljetu un viņas mīlas pārdzīvojumiem, bet otra par Gērnsijas salas iedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā. Ja pirmā daļa bija diezgan iepriekšparedzama, tad īsto vērtību romānam piešķir salas cilvēku personības. Otrā pasaules kara laikā Gērnsijas sala bija okupēta un pilnībā izolēta no ārpasaules uz pieciem gariem gadiem, daudzus bērnus paspēja evakuēt uz Angliju, tomēr par viņiem nekas nebija zināms visu kara laiku. Salas iedzīvotājiem vajadzēja apgādāt vācu armiju un kara gūstekņus, bet pārtikas, drēbju, malkas un ziepju kļuva aizvien mazāk. Man patika, ka autores spēja parādīt šī grūtā laika neviennozīmību, kad nebija nemaz tik viegli novilkt robežu starp labo un ļauno, starp savējiem un svešiem.

Sākumā es biju iedomājusies, ka tā ir angļu rakstnieču grāmata, tādēļ nepārprotami mundrais stils mani mulsināja – eiropieši par karu tā neraksta; iespējams, kolektīvā atmiņa un ģimenes stāsti padara to neiespējamu. Viss nostājās savās vietās, kad uzzināju, ka autores ir amerikānietes, un tad kļuva saprotams, kādēļ romāna noskaņa man tik ļoti atgādina Poliannu un Annu no Zaļajiem jumtiem; latviski šo stilu varētu dēvēt par „zelta vērpšanu no salmiem”. Varbūt sākotnēji no tādas perspektīvas lasīt par karu ir neierasti, bet – no otras puses – kādēļ gan ne? Varbūt tā ir iespēja kādam, kurš konsekventi izvairās no smagās kara tēmas, tomēr nedaudz “iebarot” dzīves īstenību, jo cauri sentimentalitātes aizsegam ļoti skaidri iezīmējas stipri, izturīgi Gērnsijas cilvēki, kuru neapšaubāmā līdere ir Elizabete Makkenna. Nemaz nebūtu slikti, ja viss romāns būtu veltīts viņai, bet tādā rakstniece Džuljeta būtu otrā plāna tēls. Tieši Elizabete ir tā, kura izgudro Gērnsijas Literatūras biedrību – tas gan notiek spontāni un piespiedu kārtā vācu armijas šauteņu priekšā. Jo salas iedzīvotāji jau nemaz nav tādi grāmatu mīļotāji, bet viņi par tādiem ir spiesti kļūt:

Tikai cieši piedomādams par komandantu un cietumu, spēju piespiest sevi atvērt grāmatu un sākt lasīt.

Salas iedzīvotāju tikšanās lasītāju klubā viņus satuvina un saliedē – katru otro nedēļu kāds stāsta par izlasīto, tiek pasniegts neliels, trūcīgs cienasts. Mani tiešām aizkustināja atsauksmes par izlasītajām grāmatām un liecības, ka tās ir palīdzējušas izturēt garos kara gadus. Tikai dīvaini, ka lasītāju klubā tika izsvilpta kāda kundze, kura bija iedomājusies uzrakstīt savas atmiņas par miera laika ēdienu gatavošanu, t.i. kā cept piena sivēnu, gatavot pieckārtu torti u.tml.; atceros, ka reiz lasīju grāmatu padomju meitenēm, kurā bija reāls stāsts par bērnu namu kara laikā, kuru audzēkņu mīļākā grāmata bija pavārgrāmata, bet mīļākā recepte – vārīti kartupeļi.

Šaferes un Barouzas romāns ir ļoti labdabīgs un sirsnīgs, īpaši iesakāms saturīgai izklaidei drēgnā un nemīlīgā laikā. Brīdinu, ka sākumā grāmatā nepieciešams ielasīties, lai pierastu pie romāna vēstuļu formā un varoņu vārdiem, bet pēc tam laiks aizrit nemanot.

Advertisements