Vanesa Difenbau. Ziedu valoda / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2012.  (Vanessa Diffenbaugh. The Language of Flowers. 2011)

Difenbau_Ziedu valodaNegaidīti man sagribējās lasīt kaut ko puķainu, vasarīgu un meitenīgu, tā nu atcerējos, ka manā lasāmo grāmatu sarakstā ir  Difenbau “Ziedu valoda”. Rakstniece savam debijas romānam ir izvēlējusies diezgan pasmagu tēmu – bērnunamu un audžuģimeņu bērnu pieaugšana un ieiešana lielajā dzīvē, tomēr tās veiklā sasaistīšana ar viktoriāņu laikā iecienīto ziedu valodu piešķir debijas romānam tik nepieciešamo oriģinalitāti. Kaut kādā minimālā līmenī ziedu valoda taču joprojām ir aktuāla, jo sarkanas rozes parasti dāvina mīļotai, bet kallas daudzi uzskata par kapu puķi (manuprāt, netaisnīgi).

Pamattēma, protams, nav ziedu valoda, bet gan kādas meitenes liktenis. Viktorija ir atradene, bet neviens viņu nav adoptējis, tikai izmēģinātas neskaitāmas audžuģimenes. Viktorijas pēdējā audžumāte Elizabete viņu ir ieinteresējusi par ziedu valodu, tādēļ šobrīd, 18 gadu vecumā, meitene to pārvalda pilnībā. Nevarētu teikt, ka Viktoriju šajā dzīvē vēl kaut kas interesē vai vismaz ir kaut kādi nākotnes plāni, pēc aiziešanas no bērnunama viņa vienkārši peld pa straumi, līdz nejaušība viņai piespēlē floristes darbu. Viktorija ir noslēgta, nekomunikabla, var būt pat izteikti naidīga, tādēļ apkārtējiem nav viegli ar viņu iedraudzēties. Viņas darbadevēja Renāta un atkalsatiktais puķu pārdevējs Grānts brīžiem diezgan izmisīgi cenšas saprast Viktoriju, bet viņai ir grūti panākties pretim.

Lai arī grāmata ir gana interesanta, tomēr daudz kas tajā šķita mākslīgi konstruēts. Lasīju, ka daudziem Viktorija šķitusi nepateicīga un auksta, savukārt, man tieši viņas emocionālais stāvoklis likās vissaprotamākais un vislabāk izveidotais. Iedomājieties, ka bērnu līdz 10 gadu vecumam 30 reizes atraida audžuģimenes, t.i. viņam 30 reizes pasaka: tu neesi pietiekami labs, mēs tevi negribam. Tur jau pieaudzis un pašapzinīgs cilvēks tiktu morāli sagrauts, kur nu vēl mazs bērns, tādēļ Viktorijas spēja 10 gadu vecumā atvērties kārtējai audžumātei Elizabetei ir drīzāk apbrīnojama. Bet Elizabetei arī izrādās savi putni galvā un pagātnes rēgi pagultē, tādēļ nekāda māte no viņas nesanāk. Bērna normālai attīstībai ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņam apkārt būtu cilvēki, vismaz viens tāds, ar kuru viņam ir cieša emocionālā saikne, bet Viktorijai dzīvē tāda praktiski nav bijusi, tādēļ prasīt no viņas emocionālu atvērtību un spēju veidot adekvātus sociālos kontaktus nav iespējams. Bet vispār es nesaprotu, kā ir iespējams, ka juridiski brīvs bērns jau zīdaiņa vecumā ASV nav adoptēts,te nu autorei vajadzēja izdomāt kādu ticamāku stāstu.

Tieši tikpat neticama man šķita Viktorijas un arī viņas tā saucamo labvēļu rīcība daudzās situācijās. No vienas puses, Viktorija tiek rādīta kā gana saprātīga būtne, kura bērnunamā ir mācījusies izdzīvot, tomēr pieaugušo dzīvē viņa parāda apbrīnojamu nespēju funkcionēt (dzīvot parkā, manuprāt, ir pārspīlējums). Autore vispirms rāda Viktoriju – dumpinieci un nervu zāģi, bet tad pēkšņi liek tai dzīvot parkā zem krūma kā neuzņēmīgai bezgribas būtnei. Kaut kādā mērā es saprotu autores alegoriju par ziedu valodu kā Viktorijas nespēju tieši komunicēt ar apkārtējiem, nespēju atzīties, ka viņa ir kļūdījusies, ka viņai nepieciešama palīdzībai, tomēr ir lietas, par kurām viņa tīri labi spēj formulēt savu viedokli un pat to aizstāvēt. Un tad arī tas sākotnējais eža tēls, bet pēc tam nez no kurienes rodas izcila saskarsmes spēja ar klientiem un izteikta empātija. Savukārt, galvenie palīgtēli – Elizabete, Grānts un Renāta ir sanākuši saldeni plakani, lai gan viņiem visiem var pārmest, ka viņu samiernieciskā attieksme pret Viktoriju nes viņai tikai ļaunu.

Es nenoticēju daudziem notikumiem, un varoņi manī neizraisīja nekādu līdzpārdzīvojumu, lai gan viss sižets vilka uz to, ka varētu būt pat neliela pabimbāšana. Nesanāca. Un pat viktoriāņu ziedu valoda man šodienas situācijā šķiet lieka un mākslota – aizstāvot visas pasaules peonijas, gribu teikt, ka šīs skaistās puķes nu nekādi nevar nozīmēt tikai dusmas, bet smaržīgā lavanda – neuzticēšanos. Lai nu autore iet un tām nolūdzas piedošanu (vai arī rūpīgāk izpēta ziedu valodas rokasgrāmatas).

Advertisements