Kailās lasītājas

Meklējot savas gleznu meitenes-lasītājas, es neizbēgami satieku tās visdažādākajās pozās, formās un apģērbtības pakāpēs. Diemžēl daudzas skaistules manam parastajam formātam neder, tomēr dalīties gribas. Tādēļ Valentīndienas priekšvakarā – lai iet kailās ar erotiskās dzejas fragmentiem!

(Dzejoļi iegūti no izdevniecības “Atēna” latviešu erotiskās dzejas krājuma “Nakts rotaļas” (2004).)

Władysław Bakałowicz (1831-1904)

(..)

Dzirkst dzestros kausos simtgadīgais vīns,

Tvan skurbā smarža, laika tumsā krāta,

Vējš paver aizkarus, kur gulta klāta,

Ko sargā dzeltens zīda baldahīns.

Blāv smagais spogulis kā asmens smails,

Kur nomests tērps grimst atspīdumā miklā,

Tur šūposies mans augums karsts un kails,

Kad tevi nākam ieraudzīšu stiklā.

(..)

Fragments no Valdas Moras dzejoļa “Kleopatra”

***

Howard Chandler Christy (1873-1952)

Vārdi šie tavi apņem mani

Ar tavas miesas līganiem viļņiem

Redzu tumsā tās bālgani vizam.

Manas rokas sniedzas pēc baltajiem augļiem,

Mani gurni saspringst ar kaislības stingrumu,

Divas baltas iekavas paceļas, apžņaudz mani,

Tavas rokas glāsta manu muguru kailo.

(..)

Fragments no Jāņa Veseļa dzejoļa “Sievietei, kuras krūtis gaida mani”

***

Francine van Hove (1942)

(..)

Dienvidu gulēja viņa reiz auglīgā apiņu dārzā,

Rozēs bij nogrimis plecs, liliju spilvenā vaigs.

Apiņu sulīgās lapas to apsedza zaļganām ēnām.

Mierīgs bij atdusas laiks, mostoties pamira sirds,

Sārta bij vērusies roze, un lilijai biruši ziedi,

Apinis vijies uz krūts, bet, kur tas plauka, tur raug’ –

Pacēlās pakalni divi, starp abiem gluds izvijās celiņš,

Pāri tam garoja liegs medus un balzama tvans.

(..)

Fragments no Viļa Cedriņa dzejoļa “Krūtis”

***

Luigi Amato (1898-1961)

Es ilgās nīkstu viss. – Vai redzi?

Rauj drēbes nost un durvis slēdz,

Un vaļā plašo gultu sedzi,

Un mīkstos pēļos ātrāk bēdz.

Vēl vārds kāds rets un nesakarīgs

Pār lūpām skrien tev karsts un sauss;

Es lokos vijīgs, ass un svarīgs,

Un slābst  un ļaujas ķermens tavs.

(..)

Fragments no Edvarta Virzas dzejoļa

.

***

Félix Vallotton (1865-1925)

Cik manas rokas alkst

Pēc tevis mīlēšanas!

Cik manas lūpas slāpst pēc tavas skūpstīšanas,

Cik mana miesa gail

Pēc kopā saplūšanas,

Saplūšanas, kad pazūd telpa,

Laiks un saprašana.

(..)

Fragments no Antona Kūkoja dzejoļa