Ivlins Vo. Atkal Braidshedā / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Liesma, 1978. (Evelyn Waugh. Brideshead Revisited. 1945.)

brideshead_revisited-2Aptuveni pirms gada lasīju Ivlina Vo romānu “Sauja pīšļu” un toreiz nolēmu pie Vo noteikti atgriezties. Te nu es esmu, izlasījusi Vo slavenāko darbu “Atkal Braidshedā”, iespaidu pārpilna. No sākuma man šķita – 20. gadsimta 20-tie gadi, Oksforda, angļu zelta jaunatnes izgājieni – tas viss bija tik tālu… Bet Ivlins Vo māk ievilināt savā pasaulē, vienā angļu mierā absolūti neizrādot, ka viņu uztrauc lasītāja ieinteresētība, uztraukums vai kādas citas uzmanības pazīmes. Viņa darbi ir ļoti angliski, tādā savdabīgi ironiskā manierē, kas nepieļauj klaju, skaļu emociju izpausmi, bet līdzīgi kā angļu ainava izvēlas slēpties aiz dūmakainas izteiksmes.

1944. gada februārī kapteinis Ivlins Vo, izprasījis armijā atvaļinājumu, apsēžas pie rakstāmgalda kādā Anglijas mazpilsētas viesnīcā, lai nākamos piecus mēnešus pavadītu intensīvi rakstot. Romāna sākumā viņa galvenais varonis kapteinis Čārlzs Raiders ir apnicis pavadīt savu laiku aizmugures dienestā, bet nevar teikt, ka vinš ļoti rautos karot – vienkārši viss jau ir bijis. Līdz kādu dienu viņa rota nonāk Braidshedā – un Čārlzs to atceras. Iespējams, šeit viņš ir apracis savu zelta podu, jo, kā romānā teikts, “es vēlētos visur, kur esmu bijis laimīgs, ierakt kaut ko vērtīgu, un vecumā, kad būšu neglīts un nožēlojams, atgriezties, rakt to ārā un nodoties atmiņām“.

Romāna pirmajā daļā Čārlzs Raiders ir jauns censonis, Oksfordas pirmgadnieks, kuru uzaudzinājis angliski ieturēts tēvs un internātskola. Sākumā Čārlzs iekļaujas intelektuāļu pulciņā, bet sirds dziļumos jūt, kas tas nav viss, ko Oksforda var piedāvāt. Viņa iepazīšanās ar bagāto aristokrātu Sebastjanu Flaitu ir nejauša, bet likumsakarīga – Sebastjans pa logu pievemj Čārlza istabu un tas ir sākums dziļai draudzībai… vai mīlestībai. Romāna sarakstīšanas laikā geju tēma atklāti neparādījās (homoseksualitāte bija krimināli sodāma), tomēr Čārlza un Sebastjana attiecības tiek parādītas tik smalki, ka zinātāji saprata, bet nezinātāji pat neiedomājās (padomju lasītājs jau nu reti kurš). Nedaudz papētīju šo jautājumu tuvāk un ir teikts, ka Oksfordas jauniešu vidū tolaik homoseksualitāte netika uzskatīta par neko ārkārtīgi nosodāmu, tas tika uztverts drīzāk kā pārejas periods pa ceļam uz meitenēm un skaitījās pat nedaudz šiki. Iespējams, ka savu burvību tam piešķīra aizlieguma aura un daudzi vienkārši izrādījās. Lai vai kā tur būtu bijis  – Sebastjans Čārlza dzīvē ienes kaut ko jaunu – “es it kā saņēmu dāvanu – īsu prieku, ko nekad nebiju pazinis, laimīgu bērnību, un, lai gan rotaļlietas bija zīda virskrekli, liķieri un cigāri un draiskulības ietilpa jau nopietnu apgrēcību sarakstā, mūsu jokos bija zēnisks svaigums, kaut kas līdzīgs nevainīgam priekam.”

Sebastjans, kurš būtībā ir Pīters Pens – pieaugt negribošs bērns, aizved Čārlzu uz savas dzimtas mājām – lielo un grezno Braidshedu un šeit viņi abi daudz laika pavada laimīgā divatnē. Protams, ka Čārlzs tiek iesaistīts arī sarežģītajās Flaitu ģimenes attiecībās, kļūstot par tādu kā ģimenes draugu. Flaiti ir dedzīgi katoļi, bet tēvs pēc kara nav atgriezies mājās un dzīvo ar mīļāko Venēcijā, ģimene gadiem ir spiesta dzīvot skandāla ēnā. Romānam, izrādās, dzīvē ir reāli līdzinieki – aristokrātu Lygon ģimene, ar kuru dēlu Hjū pašam Ivlinam viņa Oksfordas mācību laikā bija tuva draudzība un mēļo, ka ne tikai draudzība. Rakstnieks Vo gan ir noliedzis abu ģimeņu līdzību, tomēr paralēles ir nepārprotamas – ģimenes nams, tēvs devies uz ārzemēm par necienīgu rīcību, māte atsvešinājusies no ģimenes. Ilgu laiku Ivlins cieši draudzējās ar Lygon ģimenes trim māsām.

Romāns vēsta par mīlestību un ticības meklējumiem. Vispirms Čārlzs mīl Sebastjanu, bet pēc 10 gadiem Sebastjana māsu Džūliju, pa starpu paspējis apprecēties un izšķirties no citas. Čārlzs ir kļuvis par mākslinieku, kurš glezno mājas, pilis, katedrāles. Viņa acīs arhitektūra ir tāds sasniegums, kurā piepildījuma brīdī viss acīm redzami tiek izņemts  ārā no cilvēku rokām un padarīts pilnīgs bez viņa ziņas ar citiem līdzekļiem; cilvēki, manuprāt ir daudz niecīgāki nekā viņu radītās celtnes, kurās viņi mājo kā iemītnieki, īslaicīgi, nenozīmīgi apakšīrnieki savu celtņu ilgajā, auglīgajā mūžā. Interesanti, vai tas nozīmē, ka Čārlzs meklē stabilitāti, pastāvību vai pat mūžību, bet varbūt viņā vienkārši ir vēlme atgriezties tajā laimīgajā sajūtā, kad viņš pirmoreiz zīmēja Braidshedu. Ivlins Vo par romāna galveno tēmu uzskatīja ceļu uz katolicismu, lai gan man, līdzīgi kā daudziem citiem, reliģija šķita tikai kā ietvars, kā spēles noteikumi, kuros varoņiem jāatrod pareizās attiecības ar savām vēlmēm, kaislībām un sirdsapziņu.

Ja nav vēlmes lasīt grāmatu, tad ir ļoti laba romāna ekranizācija – “Brideshead Revisited” 1981. gada seriāls 11 sērijās ar Džeremiju Aironsu galvenā lomā. Es pat neatceros citu tādu gadījumu, kad ekranizācija burtiski seko visiem notikumiem, bet vienlaikus neko nezaudē no romāna šarma, tikai iegūst. Bija vērtīgi kaut vai paskatīties Oksfordu un Braidshedas namu, lai saprastu, kas tā par māju un kāpēc Čārlzā tā izraisīja tādu sajūsmu.

Man šķiet, ka šis ir tas romāns, kuru man gribēsies turēt plauktā un laiku pa laikam atšķirt uz labu laimi un palasīt – tajā ir kaut kas ļoti mierinošs, bet reizē skumjš. Pieļauju, ka katru reizi varēšu atrast kaut ko jaunu.

Advertisements