Virdžīnija Vulfa. Orlando / no angļu val. tulk. Amanda Aizpuriete. – Rīga: Hekate, 2011. (Virginia Woolf. Orlando. 1928)

Edward Burne-Jones. Galvas zīmējums (apm.1870)

Edward Burne-Jones. Galvas zīmējums (~1870.)

No Virdžīnijas Vulfas es biju lasījusi tikai “Deloveja kundzi”, un toreiz gāja man diezgan pagrūti. “Orlando” tiek uzskatīts par vienu no vieglāk lasāmajiem Vulfas darbiem, kaut gan būs cilvēki, kas jautās, cik grūtiem jābūt parējiem Vulfas darbiem, ja jau “Orlando” tiek uzskatīts par izklaidējošu.  Bet “Orlando” tiešām ir skaists – kāda cilvēka dzīve kā rotaļa, spoža fantāzija, trauksmains domas lidojums.

Stāstījums par jaunekli Orlando sākas 1500. gadā – karalienes Elizabetes valdīšanas laikā. Toreiz saulrieti bija sarkanāki un spilgtāki, rītausmas baltākas un blāzmainākas, vīrieši valkāja cieši pieguļošas zeķubikses un izrādīja savas skaistās kājas, bet sieviete nevarēja ne potīti izbāzt no svārku apakšas, lai kāds bārdainis nekristu sajūsmas ģībonī.

Meitenes bija rozes, un ziedu laiks tām bija tikpat īss kā puķēm. Tās vajadzēja noplūkt, pirms iestājas nakts, jo diena bija īsa un diena nozīmēja visu.

Orlando ir bagāts galminieks, kurš krāšņi draiskojas ar augstdzimušām rozēm, domājot precēt te vienu, te otru, te trešo, līdz kāda saltā un sniegotā dienā satiek Viņu – melone, smaragds, lapsa sniegā! – noslēpumainu krievu kņazi, kura salauž Orlando sirdi. Bet ko gan var gribēt no noslēpumainās slāvu dvēseles – viņa aizlaižas, tikko atsalst Temza, bet Orlando gods un labā slava ir pagalam, viņu izraida no galma. Atgriezies dzimtajās mājās, viņš piedzīvo pirmo mīklaino aizmigšanu uz veselu nedēļu, bet pamodies pievēršas vēl vienai savai kaislībai – literatūrai. Orlando raksta dzejoļus, poēmas, lugas un klusībā apbrīno visus dzejniekus, kuri viņam šķiet pārāki par visiem zilasiņu aristokrātiem.

Teiksma par Orlando lido pāri laikam, un lai nevienu neizbrīna, ka stāsts, kurš sācies 1500. gadā, lasītāju atved līdz 1928. – tie ir tikai nieka četri gadsimti ar astīti, bet Orlando mūžā – pāris dēkainas desmitgades, kurās smuks jauneklis pārtop par piemīlīgu lēdiju. Jā, un kāpēc gan ne?  Cilvēka garā – šai dīvainā elementā – iekļuvusi stunda var izstiepties piecdesmit vai simt reižu garāka par sava pulksteņa nomērīto ilgumu; no otras puses, uz prāta ciparnīcas stundai var atbilst viena sekunde. Neviens jau nevar ar pilnu atbildību novērtēt, cik ātri vai lēni kādā brīdī rit katra subjektīvais laiks un varbūt tiešām cilvēka dzīves ilguma noteikšana sniedzas pāri mūsu spēkiem, jo, tikko esam pateikuši, ka tā ir gadsimtiem ilga, mums tiek atgādināts, ka tā ir īsāka par mirkli, kurā birstoša rozes ziedlapa sasniedz zemi.

Tilda Svintone filmā Olrando" (1992) via allmoviephoto.com

Tilda Svintone filmā “Orlando” (1992) via allmoviephoto.com

Kas attiecas uz Orlando pārtapšanu par sievieti, tas notiek harmoniski, kārtējo reizi atmostoties no ilga miega – 18. gadsimta sākumā, pēc piesātinātiem dzīves gadiem Konstantinopolē Orlando atgriežas Londonā jau kā sieviete un galīgi nekautrējas notraust aizkustinājuma asaras, ieraugot lielpilsētas svaigi celto diženumu. Kāpēc Orlando pārtop par sievieti? Varbūt tādēļ, ka romāns ir veltīts Vulfas mīļākajai Vitai Sekvilai-Vestai, bet varbūt tādēļ vien, ka ir diezgan garlaicīgi četrus gadsimtus nodzīvot viena dzimuma ādā un ierobežojumos, un Vulfa uzskatāmi parāda, ka katram dzimumam ir savas priekšrocības.

Kaut arī dzimumi ir tik atšķirīgi, tie tomēr savstarpēji sajaucas. Katrā cilvēciskā būtnē vērojama svārstīšanās no viena dzimuma uz otru, un bieži vien vīrieša vai sievietes veidolu uztur spēkā tikai apģērbs, bet zem tā dzimums ir pretējs tam, kas vērojams virspusē.

Bet varbūt viss – gan laiks, gan telpa, gan mūsu miesiskais veidols – ir tikai ilūzija, kurai mēs pakļaujamies, neredzamas varas valdīti… Varbūt mēs sastāvam no neizmērojama skaita mistiskiem “es”, kuri ir sakrauti kaudzē kā šķīvji uz oficianta plaukstas, un pie vajadzības ar zināmu piepūli tiek žonglējoši izvilkti un uzrādīti pasaulei. Vai dzīve ir sapnis, un atmošanās no tā nogalina?

Advertisements