Pietro Rotaru (1707-1762) Girl with a Book

Pietro Rotari (1707-1762) Girl with a Book

Ar ko gan viņš mīlējies, ko viņš mīlējis līdz šim? – jūtu vētras sagrābts, viņš sev vaicāja. Vecu sievu, – viņš pats sev atbildēja, – sievu, kurai ir tikai āda un kauli. Sarkanvaidzes padauzas, pārlieku daudzas, lai būtu vērts pieminēt katru atsevišķi. Raudulīgu mūķeni. Skarbu dēkaini ar nežēlīgu muti. Mežģīņu un ceremoniju blāķi, kas jēdz vienīgi pamāt ar galvu. Mīlestība nebija nozīmējusi viņam neko vairāk par zāģu skaidām un pelniem. No tās gūtajām baudām bija augstākā mērā pliekana garša. Viņš brīnījās, kā spējis to visu izturēt bez žāvāšanās. Jo tagad, kamēr viņš tā lūkojās, viņa biezās asinis atkusa, ledus viņa vēnās pārvērtās vīnā, viņš dzirdēja ūdeņus plūstam un putnus dziedam, pavasaris gāzās pāri stingajai ziemas ainavai, atmodās Orlando vīrestība, viņš satvēra rokās zobenu, viņš stājās pretī daudz pārdrošākam ienaidniekam nekā Poļi vai Mauri, viņš nira dziļos ūdeņos, viņš redzēja aizā uzplaukušo briesmu puķi, viņš pastiepa roku pēc tās – taisnību sakot, viņš rīmēja vienu no saviem viskaislīgākajiem sonetiem, kad kņaze viņu uzrunāja:

– Vai jūs nebūtu tik bezgala laipns un nepasniegtu man sāli?

Viņš tumši pietvīka.

Fragments no Virdžīnijas Vulfas romāna “Orlando” (tulkojusi Amanda Aizpuriete)

Advertisements