via sun-star-n-moon.tumblr.com

via sun-star-n-moon.tumblr.com

Šogad es biju nolēmusi, ka 8. marts mani neskars, jo esmu jau pāris reižu izrakstījusies par šo tēmu – ko tad nu vairs taustiņus klabināt! Redziet, kādu brīdi jau tiek malts, ka jāatceras šo svētku vēsturiskā nozīme un, domāju, var prognozēt, ka nākotnē 8.martā Latvijā mierīgi varēs sagaidīt kaut ko konstruktīvāku kā primitīvu naidu pret tulpītēm.

Sēdēju es un šķirstīju žurnālus (kā par nelaimi). Ja ikdienā visi šie formulējumi arī pastāv, bet tiek gana atšķaidīti, tad 8. marta sakarā jau nu visi ir gribējuši kaut ko pateikt.

Lūk, atveram 6. marta žurnālu “Ieva” un redaktores vēstulē lasām, ka viņa runājusi ar gudrām sievietem un smēlusies šādas atziņas: A) retrīta vadītāja Inta teikusi, ka “Visu sieviešu pienākums bija radīt skaistumu gan iekšpusē, gan ārpusē.”; B) tantras skolotāja saka: “Sevi kopt un labi izskatīties ir viens no sievietes pienākumiem. Ja sieviete par sevi nerūpējas, viņa nav vairs sievišķīga. (..) Sievietei ir jābūt koptai, lai uz viņu ir prieks [!!!] skatīties.” OK, fascinējoši secinājumi. Turpinam ar rakstu par etiķeti, kurā dzimumu saskarsmi autore salīdzina ar tango: “Sievietei dejas soļi, protams, ir jāzina (varbūt pat vēl pārliecinošāk nekā vīrietim), tomēr būtu jāļauj vīrieša stiprajām rokām sevi vadīt.” Hei, atgādiniet man, kurā gadsimtā tas tiek teikts?!

Labi, es sev teicu, tas ir sieviešu žurnāls un normāli, ka daļa no šī segmenta joprojam producē tādus murgus. Atveram 8. marta “Patieso dzīvi”, kur rakstā par attiecībām (“Kā zempaziņa izvēlas partneri?”) ar piemēriem parādīts, ka koša, pašapzinīga sieviete vīrietim nav vajadzīga, viņiem, redziet vajag “pelēkās peles”. Vai kāds ir pajautājis šīm košajām sievietēm, vai viņas vispār vēlas par katru cenu to vīrieti sev pie sāniem? Vispirms tiek postulēts: “… tas, ka vīrietis var sajust, ko patiesībā domā sieviete, izklausās neticami. Bet vīrieši kā suņi – jūt“, bet nākamā lapā teikts: “Bieži to, kas pateikts caur puķēm, vīrietis nesaprot, jo viņa smadzenes funkcionē mazliet citādāk, nespējot interpretēt tik labi, kā tas dots sievietēm.” Grūti pateikt, kurš dzimums ar šiem tekstiem tiek “nolikts”, jo sievietei taču ir “zemapziņas šifri” un “smalkās iekšējās vibrācijas”. Un kur nu vēl seksologa teiktais: “… ja sieviete arī nopietnu attiecību vārdā nav gatava vai pat vairs nespēj ļauties piedzīvojumam kaut vai uz vienu stundu, viņa nebūs gatava būt kopā uz mūžu.“, ar ko acīmredzot tiek norāta sievietes pretošanās vīrieša mednieka instinktiem, bet pārmērīga aizraušanās ar sociāliem un materiāliem sasniegumiem.

Tālāk atveram 8. marta “Mājas Viesi”, kurā jauna sieviete popularizē 1. maija sieviešu skrējienu un vienlaikus teic: “Vīrieši ir materializētāji, bet mēs – mīlestības devējas. Tad jāpadomā, kā mēs dzīvojam, kāpēc vīrieši mirst agrāk, vai mēs dodam mīlestību tik, cik mums tās ir?” Ir gana daudz objektīvu iemeslu, kāpēc vīriešu mūžs ir statistiski īsāks, bet meitene ir izvēlējusies atražot tēzi, kurā sievietes ir vainīgas pat pie vīriešu mirstības. Objektivitātes labad jāpiebilst, ka tālāk žurnālā ir raksts “Sākumā bija sieviete…”, kurā zinātnieki stāsta par dzimumu atšķirībām bez kategoriskiem apgalvojumiem un vispārinājumiem.

Šāda veida izteicienus es pastāvīgi satieku visdažādākajos masu medijos, pie kam jāatzīmē, ka visbiežāk to autores ir pašas sievietes, kuras aizvien no jauna atkārto jau gatavas tēzes. Kāpēc? Vai tiek meklēts kāds sievietes ideāls, 21. gadsimta modelis, kuram līdzināties?

Kur gan lai meklē to īsto sievieti, kuras piemēram līdzināties? Varbūt tā ir mana vecvecmāmiņa, kuru Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas aizveda uz kādu Krievijas mazpilsētu un viņa šujot izvilka gan sevi, gan savus trīs mazgadīgos bērnus? Varbūt tā ir otra mana vecvecmāmiņa, kura 30-to gadu Pierīgā viena pati  vadīja saimniecību ar cūkām, govīm un kāpostu laukiem? Varbūt jālūkojas tuvākā pagātnē – mana omīte bija dievbijīgs, sirsnīgs cilvēks, kuru ar labu vārdu piemin joprojām, bet mana otra vecāmamma mīlēja priecīgas pasēdēšanas, iešanu ciemos un nevienam savus kreņķus nerādīja un uz pleca neraudāja. Vai viņas bija tās īstās sievietes? Varbūt sāksim ar to, ka viņas bija cilvēki, kuri dzīvoja saskaņā ar savu sirdsapziņu un lieki nedomāja par to, lai atbilstu kādam mistiskam standartam, prasībām, iedomātam veidolam. Grūti iedomāties, ka viņas varētu atvērt kādu modīgu žurnālu, uzšķirt rakstu “10 īstas sievietes pazīmes” un tad nu vilkt ar pirkstu līdz un lauzīt galvu, vai viņas ir pietiekami labas, lai sauktos par sievieti.

Mēs neesam izvēlējušās piedzimt par sievieti, to noteica apaugļošanās process, tādēļ visi šie mākslotie identitātes meklējumi, no cilvēciskā viedokļa skatoties, šķiet diezgan smieklīgi. Sieviete būs sieviete arī neuzkrāsota, neepilēta, bez silikona un liftinga efekta, viņu var ieģērbt vai izģērbt, sēdināt uz diētas vai nobarot – to nevar izmainīt vai izdzēst. Un nevajag runāt par kaut kādu maigumu, pakļaušanos, sapņainu skropstu mirkšķināšanu un vīra galvas grozīšanu un mētāšanos ar āboliem. Sievietei ir tiesības būt ļoti dažādai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vispirms viņa ir Cilvēks un tikai pēc tam sekundāro dzimumpazīmju nēsātāja.

Mīļās sievietes (un īpaši jaunietes)! Tai brīdī, kad kāds grib jums iestāstīt, kādai tad īsti ir jābūt Īstai sievietei, droši parādiet trīspirkstu kombināciju un soļojiet tālāk. Tikai pati sieviete drīkst noteikt, kas tieši viņu definē par sievieti.

Advertisements