Mārgarēta Atvuda. Pēnelopiāde / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jānis Roze, 2005. (Margaret Atwood. The Penelopiad. 2005)

Atvuda_PenelopiadeVisi zina grieķu mītu par Itakas valdnieku Odiseju – viltnieku un asprāti, sieviešu un dievu mīluli. Tomēr pastāv arī stāsts par Odiseja sievu Pēnelopi, kura vēsturē iegājusi kā uzticīga sieva, kura divdesmit gadus gaidījusi vīru pārnākam mājās no Trojas kara, bet viņam visu laiku gadījās kaut kur aizķerties… Atvuda ir vēlējusies pierakstīt Pēnelopes teikto, lai mums būtu iespēja uzzināt ne tikai his-story, bet arī her-story.

Pēnelope teic savu stāstu no Aīda valstības – kā ēna viņa klejo pa asfodeļu pļavām, kas saaugušas tālu rietumos, Okeāna upes apskalotas. Pēnelopei ir iespēja šad un tad pārdzimt dzīvo pasaulē, tomēr viņa to nekad nav izmantojusi – manā bijušā dzīvē bija daudz grūtību, bet kur ir teikts, ka nākamā nebūs vēl ļaunāka? Odiseju gan nekas neattur, viņš atkal dodas kādā dēkainā dzīvē, tāpat kā Pēnelopes daiļa un iedomīgā māsīca Helēna, kuras dēļ izcēlās Trojas karš. Dzīvē Pēnelope nebija traģiska persona – nevienu nenogalināja un pati nenogalinājās, viņa nebija īpaši skaista, tomēr kā Odiseja potenciālā bagātā atraitne viņa bija gana iekārojama. Tādēļ Odiseja prombūtnē uzrodas tie precinieku pūļi, kuri dzīvojas pa viņas pili un nekādi nav aizdabūjami projām.

… gudrība ir tā īpašība, ko vīrs grib savā sievā redzēt tikai tad, ja viņa ir zināmā attālumā no vīra. Ja nekas vilnošāks nebūtu dabūjams, tad tuvumā viņš labprātāk izvēlēsies laipnību.

Tradicionālais stāsts vēsta par Pēnelopi kā uzticīgu sievu, kura ar viltu māna savus preciniekus, tomēr Atvuda atļaujas par šo nevainojamās sievas tēlu šaubīties – varbūt arī Pēnelope bija tikai cilvēks un savas naktis nepavadīja ārdot ārā pa dienu uzausto, bet dāvāja savus glāstus kādam iekārojamam grieķu varonim. Pēnelope ir uzaudzinājusi divpadsmit uzticīgas kalpones, kuras pilī ir viņas acis un ausis, viņa liek tām atrasties precinieku tuvumā, būt laipnām pret tiem, mēļot par saimniekiem un izspiegot. Šo norunu zina tikai Pēnelope un kalpones, tādēļ Odisejs atgriežoties visas kalpones nogalina kā nodevējas. Atvudu ir ļoti satraucis nelaimīgo kalpoņu liktenis, tādēļ viņa tām piešķirusi balsis, kas atskan grieķu kora veidolā. Tiešām, kapēc Odisejs ar tādu bardzību vērsās pret nabadzītēm, bet svarīgākais – kāpēc Pēnelope par viņām neiestājās?

Nu, aukle – visu tavā ziņā dodu – Glāb mani, glāb arī Odiseja godu!

Nevarētu teikt, ka Atvudai būtu sava, ļoti konkrēta versija par Odiseja mītu, viņas Pēnelope pat mirusi runā pustoņos un mīklās, un autore rotaļājas ar iespējām. Varbūt autori ļoti vilināja iespēja salauzt Pēnelopes labās sievas tēlu un parādīt arī viņas tumšo pusi, to darot līdzīgāku cilvēkam, ne didaktiskam mīta tēlam. Lai gan man patika Atvudas vieglais, asprātīgais stils, kurš piezemē gan dievus, gan varoņus, tomēr vienlaikus arī tas piezemē iespēju izstāstīt grieķu traģēdiju par divpadsmit pakārtajām kalponēm. Tās stāstījuma beigās tā arī paliek pakārtas starp zemi un debesīm. Atvudas stāsts nav slikts, bet pieņemu, ka daudzi no viņas, atzītas novatores, bija gaidījuši vairāk. Viņa pati piemin versiju, kurā Pēnelope ir mēness dievietes Artemīdas iemiesojums, bet divpadsmit kalpones – tās priesterienes, kuras pretojas patrarhālajiem dieviem; lūk, tāda notikumu izspēle būtu bijusi daudz interesantāka, lai arī, protams, daudz riskantāka.

 

Advertisements