Ira Levin. The Stepford Wives. – London: Bloomsbury, 1998. – (Bloomsbury Film Classics). First published 1972.

LevinIra_StepfordAira Levins ar savu īso romānu ir atstājis kultūrā apzīmējumu “Stepfordas sievas”, ar ko nu jau četrdesmit gadus apzīmē mājsaimnieci, kura savu dzīvi ir pilnībā pakļāvusi vīram, esot pakļāvīga un paklausīga kā labi noregulēta mašīna. Es domāju – ja man piedāvātu vīru, kurš būtu izskatīgs, vienmēr sakopts un smaržīgs, nemainīgi labā garstāvoklī, izteikti draudzīgs un uzmundrinošs (nemaz nerunājot par kritizēšanu), pret citām sievietēm izturētos ar vēsu pieklajību, bet gultā uzminētu katru manu vēlēšanos, par neiedzītām naglām un neiznestām eglītēm es varētu aizmirst un bonusā visam katru dienu saņemt apbrīnu, komplimentus un puķes – vai es spētu no tā atteikties? Baidos, ka kādā vājumā brīdī es varētu arī visam augšminētajām marasmam piekrist (lai arī nožņaugtu šo lelli jau pirmajā kopdzīves nedēļā). Tieši tāpat arī Džoannas Eberhardas vīrs nespēj pretoties vilinājumam iegūt ideālu sievu.

Romāna sākumā Eberhardu ģimene pārvācas no trauksmainās Ņujorkas uz mierīgo Stepfordas pilsētiņu, lai sāktu dzīvot, viņuprāt, harmoniskākā un drošākā vidē. Valters ir jurists, Džoanna bērnu audzināšanu apvieno ar fotogrāfēšanu un pat sākusi gūt pirmos ienākumus no pārdotajām fotogrāfijām. Kad pārvākšanās kņada ir pārciesta, Džoanna vēlas iekļauties sabiedrībā, būt sociāli aktīva, kā bija paradusi Ņujorkā, tomēr šeit viņu sagaida liela vilšanās – Stepfordas sievietes ir skaistas, vecmodīgi koptas lēdijas, kuras valkā garas kleitas, runā lēni, glīti un interesējas tikai par mājkopību un pavārmākslu. Sievietes Stepfordā savu dzīvi pavada mājās un lielveikalā, bet vīri – darbā un Vīriešu asociācijā. Drīz vien šī mistiskā asociācija Džoannai ir kā dadzis acīs, jo arī Valters tur iesaistās un Džoannai pievērš aizvien mazāku uzmanību. Džoanna tomēr atrod sev domubiedres – arī nesen Stepfordā ienākušās Bobiju un Šermeinu, kuras ir dzīvelīgas, feministiski noskaņotas sievietes. Kad kādu dienu Džoanna un Bobija atnāk pie Šermeinas un satiek to pilnībā pārvērtušos tradicionālā Stepfordas sievas veidolā, viņas saprot, ka šajā pilsētā notiek kaut kas nelāgs.

Lai pareizi novērtētu grāmatu, ir jāatceras, ka tā ir sarakstīta 20. gs. 70-to gadu sākumā, kad ASV bija ļoti aktīvs t.s. second-wave feminism. Sievietes vairs nevēlējās ilustrēt masu mediju popularizētos mājsaimnieču un ideālo, paklausīgo sievu tēlus un postulēja, ka ierobežotā mājas dzīve iznieko viņu izglītību un potenciālu. Arī Airas Levina Džoanna bija iesaistījusies Women’s liberation movement, iespējams, ar to nobiedējot savu konservatīvo vīru. Manā iepriekšējā lasītā grāmatā psiholoģe Debora Kamerona aprakstīja vēsturisko situāciju: agrāk ģimenēs sieva un vīrs dzīvoja nodalītās pasaulēs un satikās pie ēdamgalda un gultā; tas bija normāli, ka sieva varēja pilnīgi neko nezināt par vīra darbu, bet vīrs nejaucās “sieviešu lietās”. Līdz ar to sieva neuzskatīja vīru par savu draugu un visās problēmās meklēja atbalstu savu tuvāko sieviešu – radinieču vai draudzeņu vidū; vīrs savukārt vērsās pie citiem vīriešiem. Mainoties sociālajai situācijai, vīrs un sieva tika spiesti veidot ciešākas saites un kļūt par līdzvērtīgiem partneriem. Levina varonis Valters Eberhards varonīgi katru otro vakaru mazgā traukus un uzklausa sievas brīvdomīgās idejas – bet romāna gaitā mēs redzam, ka tas viņam nebūt nav paticis.

Levina romānam ir vairākas ekranizācijas, pirmā no tām – 1975. gada ar Katarinu Rosu galvenā lomā ir ļoti veiksmīga. Īstenībā tā man pat zināmā mērā patīk pat labāk par grāmatu, jo vairāk ir atklāts Valtera raksturs un pārējie vīriešu tēli. Grāmatas fināls gan man patika labāk, jo pēdējās lappusēs tā vien gribas saukt: bēdz, Džoanna, bēdz! Aira Levins māk kāpinat spriedzi, kas tika pierādīts jau “Rozmarijas bērnā”.  Galīgi neiesaku bojāt iepaidu ar otro ekranizāciju – 2004. gada ar Nikolu Kidmenu, jo tajā ir sajaukti visi akcenti un drāma pataisīta par farsu.

Diemžēl nevar teikt, ka Levina romāns būtu kļuvis vecmodīgs un tajā paustās idejas vairs nav aktuālas. Joprojām ir vīrieši, kuri uzskata, ka sievietēm ir pilnībā jāziedojas ģimenei un jāinteresējas tikai par Kinder, Küche, Kirche und Kleider, un – ak, vaitai sievietei, kura no laulības gaida kaut ko pilnīgu citu.

Advertisements