Nikolass Evanss. Drosmīgie / no angļu val. tulk. Elfrīda Melbārzde. – Rīga: Tapals, 2011. (Nicholas Evans. The Brave. 2010.)

Evanss_DrosmigieLatviešu lasītājiem angļu rakstnieks Nikolass Evanss ir labi pazīstams – reti kuram ārzemju rakstniekam latviešu valodā ir tulkoti visi darbi. Evansam to ir pieci  – ‘”Zirgu vārdotājs”, “Vilku lokā”, “Lēkt liesmās”, “Ūdensšķirtne”, “Drosmīgie”; pirmos četrus es biju lasījusi, bet romāna “Drosmīgie” lasīšanu man Ziemassvētkos uzdāvināja Evija, par ko viņai liels paldies.

Romāna “Drosmīgie” galvenais varonis ir Toms Bredfords, un autors vienlaicīgi stāsta par diviem viņa dzīves posmiem – bērnību un dzīves briedumu. Tomijs ir nelaimīgs, iebiedēts angļu bērns, kurš iemīlējies ASV vesternu seriālu zvaigznēs un vēlas tāpat kā varonīgais Flints glābt pasauli no mežonīgajiem indiāņiem. Kad viņa māsa Diāna uzsāk kinozvaigznes karjeru 60-to gadu Holivudā un paņem Tomiju dzīvot pie sevis, viņa sapņi pārvēršas realitātē – skaista māja, interesanta dzīve un viņam pat ir sava kovboja cepure un ādas jaka. Protams, romānos tāda laimība ilgi neturpinās, un Evanss uztaisa drāmu par traģēdiju, bet lasītājam uz to nākas gaidīt visa romāna garumā, jo paralēli tiek stāstīts par 50-gadnieku Tomu, kura dzīve varēja būt daudz veiksmīgāka, bet viņš pats to ir sačakarējis – tai skaitā sabojājis attiecības ar savu dēlu, kurš Irākas karā ir iekūlies lielās nepatikšanās un viņam draud kara tiesa.

Evansa pluss ir viņa stāstnieka talants, kas ļauj romānu izlasīt pāris piegājienos. Holivudas sadaļa stipri vien atgādināja vecos Šeldona, Krancas un Kolinsas romānus, kuros cilvēku nepārvaramā tieksme pēc naudas un slavas neizbēgami noved līdz traģēdijai. Iespējams, ka romāns būtu ieguvis vairāk, ja Evanss tomēr būtu pievērsies tikai vienam laika posmam, jo Holivudas 60-to gadu glamūrs un 21. gadsimta Irākas karš ir diezgan nesavienojamas lietas. Romāna apjoms ir ļāvis tikai ieskicēt otrā plāna varoņus un laika ir pieticis tikai vispārējam raksturojumam – labs vai ļauns. Piemēram, Tomija māsa Diāna tiek pasniegta kā viennozīmīgi labais tēls, lai arī viņa ir  trakulīga un talantīga Holivudas iekarotāja, savukārt viņas vīrs – vesternu zvaigzne Rejs no sākta gala tiek virzīts uz slikto pusi; bet viena pagale taču nedeg, vai ne? Vismaz romāna beigās, kad autors īsumā izklāsta visu Holivudas stāstu, jāsecina, ka no tā izvērstā veidā būtu iznācis pilnvērtīgs romāns – tiesa, varbūt klišejisks un kaut kur jau lasīts, bet Evanss iemanās tajā visā iepīt indiāņus un zirgus, kas to patīkami atsvaidzina.

Romāna mūsdienu sadaļa par Toma atkalsalabšanu ar dēlu un Irākas lietas izskatīšanu man šķita diezgan samocīta. Evanss tomēr ir autors, kurš raksta uz chick-lit robežas, līdz ar to šādā žanrā bariņš nošautu civiliedzīvotāju ir pārāk skarba tēma, kura virspusīgi apskatīta atstāj nepatīkamas mieles par pārāk vienkāršotu pieeju. Vai tiešām Evanss pats nesajuta, ka viņš ir uzrakstījis divus disonējošus gabalus – vienā cilvēks par slepkavību sevi nosoda visu mūžu, bet otrā septiņi cilvēki aiziet bez emocijām?

Tulkotāja šoreiz bija cītīgi likusi atsauces, kas brīžiem mulsināja – tik traki jau nav, lai nezinātu, kas ir Jim Beam, Bentley vai Pateicības diena, arī visas mērvienības atzīmēt šķiet lieki. Visas atsauces uz TV un kino, protams, ir vietā. Lai gan suns, visticamāk, aizmuka ne jau kā indiāņu ierocis – reaktīvais tomahauks, bet gan kā spārnotā raķete.

Vispār atkal satikties ar Evansu bija interesanti – ja  tiek meklēta ātri lasāma literatūra ar interesantām detaļām un noslieci uz melodrāmu, tad viņš ir īstais rakstnieks. Mans mīļākais Evansa gabals gan joprojām paliks “Vilku lokā”, jo tur bija daudz gan par vilkiem, gan cilvēkiem. Iespējams, lielāks gabals par indiāņiem un viņu attiecībām ar dabu būtu nācis par labu arī “Drosmīgajiem”.

Advertisements