Merilina Robinsone. Gileāda / no angļu val. tulk. Maija Andersone. – Rīga: Dienas Grāmata, 2009. (Marilynne Robinson. Gilead. 2004)

Robinsone_GileadaDžons Eimzs ir 77 gadus vecs mācītājs, kuram ārsts pateicis, ka viņa sirds ilgi vairs nevilks. Tādēļ 1957. gadā viņš raksta piezīmes savam septiņgadīgajam dēlam, lai kādreiz, tālākā nākotnē, viņa dēls varētu iepazīt savu tēvu jau kā pieaudzis cilvēks.

Kad dzīve rit ikdienišķās sliedēs, ir grūti atcerēties būtisko. Ir tik daudz lietu, kuras mums nenāk ne prātā kādam stāstīt. Un domāju, ka tās varētu būt lietas, kas mums pašiem visvairāk nozīmē un kas pat mūsu bērniem būtu jāzina, lai varētu teikt , ka mūs pazīst.

Es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr brīdis pirms Lieldienām bija ļoti piemērots, lai beidzot izlasītu grāmatu, kurā nopietni, bet ne nomācoši, tēvišķi, bet ne didaktiski, tiek runāts par ticību un piedošanu. Lai arī jūtos ļoti tālu no autores aprakstītās grāmatas vides, vecā mācītāja pārdomas lielākoties ir vispārcilvēciskas, arī nereliģiozus cilvēkus uzrunājošas. Eimza atmiņas vienā ķedītē savij viņa vectēvu, tēvu un viņu pašu. Viņi visi ir bijuši mācītāji mazajā pilsētā Gileādā, Aiovas štatā, un mācītāja darbs, kā jau daudzviet, te nav tikai amats, bet pastāvīga rūpē par draudzes locekļiem. Eimza vectēvs mūža beigās to saprata burtiski un atdeva prom no mājas pilnīgi visu, ko varēja izvilt no Eimza vecākiem. Pats Eimzs jaunos gados zaudēja sievu un meitiņu un savu naudu tērēja grāmatām, baznīcai un labdarībai; viņš nebija plānojis mūža beigās satikt savu mīlestību un vēl pieredzēt piedzimstam bērnu. Tagad viņu moka domās par to, kā gan pēc viņa nāves iztiks viņa sieva un dēls.

… jebkuram tēvam, it īpaši vecam, galu galā bērns būs jāatstāj tuksnesī un jāuztic Dieva gādībai. Tā var likties gandrīz kā cietsirdība – viena paaudze rada nākamo, bet vecāki saviem bērniem spēj dot tik maz un pat vislabākajos apstākļos nevar garantēt drošību.

Eimzs visu mūžu ir rakstījis sprediķus, viņa vienatnība pie baltas lapas ir bijusi kā zāles pret vientulību, un tagad viņš ir izrēķinājis, ka kopā ir uzrakstījis 67 500 lappuses. Vai vajadzētu priecāties par Eimzu vai žēlot viņa baznīcēnus? Bet viņš ir dzīvojis dievbijīgus, sakārtotus gadus, lai arī – atskatoties tie varētu likties kā gara, rūgtuma pilna lūgšana, kas beigās tomēr uzklausīta. Nav grūti nojaust,ka savu sievu Lailu un dēlēnu Džons Eimzs dievina un bieži izskan klusa vēlme, lai viņi būtu viņu satikuši kā spēka pilnu, rosīgu vīru. Tai paša laikā viņš nenožēlo, ka ir gaidījis un beidzot dzīves izskaņā ir iepazinis īstu mīlestību.

Varētu domāt, ka es salīdzinu kaut ko lielu un svētu ar kaut ko nenozīmīgu un ikdienišķu, tas ir mīlestību uz Dievu ar laicīgu mīlestību. Bet es tās neredzu kā divas atšķirīgas jūtas. Ja varam tikt dievišķi pabaroti ar kumosiņu un dievišķi svētīti ar pieskārienu, tas ārkārtīgais prieks, kādu mums sagādā viena seja, noteikti var mūs apgaismot, liekot saprast pašas cēlākās mīlestības dabu. Es patiesi ticu, ka tā ir.

Robinsonei ir izdevies radīt ļoti reālu mācītāja tēlu, kurš līdz sirmam vecumam nepārstāj domāt un šaubīties, mācīties pieņemt un saprast līdzcilvēkus. Brīžiem viņš pat ļoti cīnās ar sevi, lai pieņemtu kādu kā draudzes gans, lai gan cilvēciski viņam tādas vēlmes nav. Eimzs raksta par katra cilvēka ienākšanu dzīvē kā uzdotu jautājumu: ko es varu mācīties no šī cilvēka, vienalga, vai tas nāk ar labu vai ļaunu? varbūt saskaršanās ar aizvainojumiem un naidu ir kāds augstāka spēka plāns, kas pārbauda tavu gatavību neatbildēt uz ļaunu ar ļaunu? Robinsones mācītājam ir tuvi vidusceļa meklējumi, jo viņa vectēvs bija ticīgais radikālis, savukārt vecākais brālis pēc teoloģijas studijām kļuva par ateistu, tādējādi ļoti apbēdinot savu tēvu. Eimzs ir palicis kalpot dzimtajā pilsētā, jo – pavisam vienkārši – mīl šo miestu, un, iespējams, sajūt to kā savu īsto vietu uz zemes – nekad to nepametu, jo baidījos, ka varētu arī neatgriezties.

Grāmatā ir sava daļa teoloģisku pārdomu, kuras mani neuzrunāja vai es pat tām nepiekritu, jo nekad nav patikuši teorētiski spriedelējumi. Pieņemu, ka lasītājiem ar filozofiskāku prāta ievirzi un, vēl jo vairāk, ar teoloģisku interesi Robinsones prātojumi šķitīs interesantāki. Tomēr tas viss ir bijis mācītāja dzīves sastāvdaļa, tāds nu viņš ir, un es saprotu autores ieceri rādīt mums viena cilvēka dzīvi viņa paša skatījumā. Eimzs mums stāsta savu versiju par sevi un tas lasītāju skatu sašaurina – mēs varam tikai nojaust, kāds cilvēks viņš ir bijis.

Reizēm esmu no sirds izbaudījis parastas svētdienas mieru. Tas ir tāpat, kā stāvēt tikko iedēstītā dārzā pēc silta lietus. Un sajust kluso un neredzamo dzīvību. Tev nekas nav jādara, tikai jāuzmanās, lai to nesabradātu.

Robinsones “Gileāda” nav vienkārša ikdienas grāmata, kuru iespējams ātri izlasīt un aizmirst, bet domāta rāmai un apcerīgai lasīšanai, lai domās uzklausītu cilvēku, kurš visu mūžu sarunājies ar Dievu. Brīžiem mācītājs šķitīs kā apnicīgs večuks, brīžiem kā vieds pravietis – iedziļināšanās prasa laiku un vēlmi saprast.

Ir tūkstošiem iemeslu, lai šo dzīvi dzīvotu, kaut pietiktu arī ar vienu pašu.

Advertisements