Daniel F. Gerhartz. The Garden Window

Daniel F. Gerhartz. The Garden Window

Feierbaha un prieka pieminēšana atsauca man atmiņā ainu, kuru pirms dažiem gadiem redzēju kādā agrā rīta ceļā uz baznīcu. Puskvartāla atālumā man pa priekšu nesteidzīgi soļoja jauns pāris. Bija nolijis spēcīgs lietus, un slapjie koki saules gaismā tagad koši laistījās. Pēkšņa impulsa vadīts, droši vien aiz tīra prieka, puisis palēcās un satvēra koka zaru, un pār abiem nolija mirdzoša ūdens šalts, un viņi smējās un sāka skriet, meitene slaucīja ūdeni no matiem un kleitas, it kā mazliet sašutusi, kaut tāda nemaz nebija. Skaists skats, gandrīz mītisks. Pats nezinu, kāpēc tas tagad ienāca prātā, varbūt tāpēc, ka tādos brīžos ir viegli noticēt – ūdens pirmām kārtām radīts kā svētības nesējs un tikai pēc tam dārzu laistīšanai un veļas mazgāšanai. Žēl, ka nepievērsu tam vairāk uzmanības. Manu nožēlu saraksts var likties neparasts, bet kurš gan zina, kā tas īstenībā ir. Šī ir interesanta planēta. Tā pelnījusi, lai veltām tai visu savu uzmanību.

Fragments no Merilinas Robinsones romāna “Gileāda” (no angļu val. tulkojusi Maija Andersone)

Advertisements