Luiss Sepulveda. Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Luis Sepulveda. Un viejo que leia novelas de amor. 1989.)

Sepulveda. SirmgalvisGrāmata, kura apjoma ziņā ir pārāk maza, lai to nosauktu par romānu, tomēr saturiskais apvārsnis ir pārāk liels, lai to nodēvētu par stāstu. Sepulveda ieved Ekvadoras nomalē, kurā baltajam cilvēkam vieglāk ir nomirt nekā dzīvot – mūžamežam ir svešas cilvēka noteiktās robežas un noteikumi un tas pilnīgi noteikti netaisās padoties cilvēkam. Atliek vienīgi iemācīties sadzīvot – ar pietāti un respektu.

Stāsta galvenais varonis ir Antonio Hosē Bolivars Proanjo, mundrs večuks, kurš upes krastā uzcēlis sev niedru būdiņu. Reiz, agrā jaunībā viņš bija noticējis valdības Amazones džungļu kolonizācijas plānam un kopā ar sievu devies apgūt jaunas zemes: divi hektāri mūžameža par abu plāniem sirsnīgi pasmējās, jo tā bija bezcerīga cīņa ar lietusgāzēm, pārtikas trūkumu, pretīgiem kukaiņiem un izsalkušiem dzīvniekiem. Sieva diemžēl cīņu neizturēja, bet Proanjo palīdzēja izdzīvot vietējie indiāņi šuari – ilgus gadus viņš pavadīja kopā ar viņu cilti, kļūstot gandrīz kā savējais, bet tomēr paliekot svešais.

– Un ko cilvēki dara, ja neiet medībās?

– Strādā. No saules lēkta līdz saules rietam.

– Ir gan muļķi! Ir gan muļķi! – šuari šausminājās.

Pruanjo kļūst vecs un pamet indiāņus, bet viņš ir iemācījies baltajam neraksturīgu māku dzirdēt dabu un dzīvniekus, kas piešķir viņam detektīva cienīgas izziņas spējas. Tās lieti noder, lai izdzīvotu nu jau vairs ne dabā, bet balto cilvēku pasaulē.

Pruanjo ir viena aizraušanās – grāmatu lasīšana.

Lasīja viņš lēnām, likdams zilbi pie zilbes, purpinādams tās pusbalsī, it kā izgaršodams, un apguvis visu vārdu, atkārtoja to vienā paņēmienā. Tāpat viņš darīja ar veselu frāzi, šādā veidā uzsūkdams lappusē paslēptās domas un jūtas.

Sirmgalvja literatūras izvēle bija noformulējusies vienreiz un no tā laika palikusi nemainīga: romāniem jābūt par nelaimīgu mīlestību ar laimīgām beigām. Viņa šaurā specializācija man šķiet viekārši apskaužama – cik gan dziļi ir iespējams iepazīt žanru, ja cilvēkam ir tik konkrētas intereses un viņš ir spējis ieskatīties sevī un saprast, ko tieši sagaida no grāmatas!

Stāsta mugurkaulu veido Pruanjo pretstāve ar stulbo, resno varasvīru un satracinātas ocelotu mātītes izsekošana, kas bija aizraujoši un ļoti pamācoši. Vietējais varasvīrs pārstāv trulo, materiālo pasauli, kura grib tikai kampt un grābt un postīt, savukārt plankumainais kaķis – ocelots ir viltīgākais no dzīvniekiem, kuru pārspēt ir dzīvības un nāves jautājums. Tikai džungļu dzīvnieks ir izmisis tādēļ, ka viņa pasaulē ir iejaucies negodīgs svešinieks, un tādā cīņa nenes nekādu gandarījumu.

Sepulvedas grāmata ir dzīvesgudrs vēstījums, kurā ir džungļu piedzīvojumi un viegls humors. Ātri lasāma, bet atmiņā paliekoša.

Advertisements