Anna Pačeta. Bel canto / no angļu val. tulk. Karīna Tillberga. – Rīga: AGB, 2004. – (Vēja suņa klasika). (Anna Patchett. Bel canto. 2001.)

Pacheta_Bel cantoKādā nenosauktā Dienvidamerikas valstī viceprezidenta mājā notiek prestižas viesības par godu lielam Japānas uzņēmējam, kurās tiek gaidīts ierodamies pats valsts prezidents. Pasākumā ir lūgta uzstāties pasaulslavena operdziedātāja, jo japānis ir liels viņas cienītājs. Pēkšņi mājā ielaužas teroristi, kuru uzdevums ir saņemt gūstā prezidentu, bet liela ir viņu vilšanās, kad atklājas, ka prezidents nav ieradies. Teroristi apmulst, bet nolemj viesus ņemt par ķīlniekiem, kuriem sākas ilgs un nepatīkams gūsts.

Pačetas romāna galvenais varonis nav teroristu ģenerālis vai operdziedātāja vai bagātais japānis, bet – mūzika. Tas ir negaidīti un netradicionāli, varbūt tādēļ Pačetas romāns saņēmis vairākas literārās balvas un tiek ieteikts kā viens no spilgtākajiem 21. gadsimta mīlas romāniem. Sākumā lasīt bija vienkārši interesanti, jo sižeta uzstādījums jau pats par sevi ir tāds, ka notiek aktīva darbība, tiek izveidota slēgta darbības telpa – viceprezidenta māja un niansēti raksturoti varoņi, kā arī tiek salikti galvenie akcenti – teroristu ģenerāļi ir slikti un nesaprotami, teroristi – paklausīgi jaunieši, ķīlnieki ir pakļāvīgi un nervozi, savukārt starpnieki ar ārpasauli ir tulks Džens un Sarkanā Krusta pārstāvis. Būtībā diezgan saprotama situācija, kurā Pačeta ir ieviesusi mūziku kā neatņemamu sastāvdaļu; pēc grāmatas motīviem mierīgi varētu rakstīt pētījumu “Klasiskās mūzikas terapijas ietekme stresa situācijās”.

Viņi raudāja, mūzikas skaistuma aizgrābti, raudāja arī par to, cik neveiksmīgi pavērsusies viņu dzīve. (..) Visa mīlestība un ilgas, kas spēj ietilpt cilvēka ķermenī, tika ievītas ne vairāk kā divarpus minūtes ilgajā dziedājumā, un, kad viņa nonāca līdz visaugstākajām notīm, likās, ka visi viņu dzīvesguvumi un zaudējumi saplūduši kopā vienā smagā nastā. Kad viņa bija beigusi, visi stāvēja ap viņu, mulsa un trīsoša skaistuma pārņemti.

.

Lielu ietekmi uz manu vērtējumu atstāja Pačetas valoda un veids, kā viņa izstāsta situāciju – tas tiešām bija baudāmi un brīžiem ļoti eleganti. Tai pašā laikā es neteiktu, ka es pilnībā noticēju viņas izveidotajai pasaulei – kaut kādi mīkstčaulīgi izskatījās gan teroristi, gan ķīlnieki un visai situācijai pietrūka asiņu (lai arī objektivitātes labad jāatzīmē, ka romāna pamatā ir reāla situācija, t.s. Limas krīze 1996. gadā, kas arī beidzās bez lieliem cilvēku zaudējumiem). Nedomāju arī, ka mazizglītotos teroristus spētu momentā uzrunāt klasiskā mūzika un kur nu vēl opera. Tādēļ nevaru nosaukt grāmatu par tradicionālu trilleri, tāpat kā to nav iespējams definēt kā mīlas romānu. Daļa vērtētāju romānu ierindo pie maģiskā reālisma, tomēr arī šeit Pačetai pietrūkst spilgtu krāsu un patiesi traku elementu. Varbūt drīzāk to varētu dēvēt par attiecību romānu, jo grāmatas galvenais pluss ir niansēts dažādu attiecību atveidojums, kurā ietilpst gan mīlas jūtas, gan tēvišķums, gan draudzība, gan sava veida atkarība.

Kato aizvēra acis un iedomājās, ka atrodas mājās un spēlē pats savas klavieres. Viņa sieva ir iemigusi. Guļ arī bērni, divi neprecējušies dēli, kuri vēl dzīvoja kopā ar viņiem. Kato spēli viņi uztvēra kā gaisu, ko elpo un sen jau bija pārstājuši ievērot. Kato sēdēja pie flīģeļa un iedomājās viņus guļam, un ielika šo ainu noktirnes skaņās – dēlu vienmērīgo elpu un to, kā sievas roka apskāvusi spilvenu. Viņš pieskārās pie taustiņiem ar visu to maigumu, ko juta pret saviem mīļajiem, pieskārās tā, it kā negribētu traucēt miegā. Mūzikā atbalsojās visa tā mīlestība un vientulība, ko ikviens no viņiem juta, bet neatļāvās izpaust.

.

Pačeta aizskar vienu saistošu tēmu, par kuru, iespējams, ir aizdomājies ikviens mākslas cienītājs – kāpēc gan es esmu tikai skatītājs, klausītājs, lasītājs? vai tas liecina, ka es esmu nevērtīgāks radošā jomā? Man ļoti patika viņas sniegtā versija, ka būt skatītājam vai klausītājam arī ir savdabīgs talants. Nepietiek ar to, ka kāds ir mākslinieks, ir jābūt cilvēkiem, kas ir mākslas aculiecinieki, kas mīl un vērtē to, kas viņiem ļauts baudīt. Varbūt ar tādu attieksmi vajadzētu vērtēt radošās izglītības nozīmi – ne visi var un vēlas būt mākslinieki, bet viņi iemācas saprast universālo mākslas valodu.

Romāns ir saistošs, bet, visticamāk, visvairāk patiks klasiskās mūzikas un psiholoģiski smagu situāciju izspēles cienītājiem. Himna mūzikai, kas spēj vienot “daudzu tautību bērnus”.

Advertisements