Torntons Vailders. Karaļa Ludviķa Svētā tilts / no angļu val. tulk. Indra Aumale. – Rīga: Preses nams, 2002. (Thornton Wilder. The Bridge of San Luis Rey. 1927)

Vailders_Karala1714. gadā sabrūk virvju tilts, kas savienojis lielceļu starp Limu un Kusko, sev līdzi bezdibenī aizraudams piecus ceļotājus. Bēdīgā notikuma aculiecinieks ir brālis Jūnipers un viņa galvā uzreiz pazib doma: kāpēc tas notika tieši ar šiem pieciem cilvēkiem? vai tā ir nejaušība, vai ir kāds loģisks izskaidrojums, ka šie pieci cilvēki sagadījās kopā uz nelaimīgā tilta? Brālis Jūnipers nolemj izpētīt bojāgājušo dzīves, cerot uzzināt, kāpēc Dievs izraudzījies šo cilvēku un šo dienu, lai paustu savu gudrību. Viņu dzīvesstāsti veido Vaildera nelielo, bet saturiski ietilpīgo romānu.

Ja domājat, ka grāmata ir par Peru tiltu būvnieku neveiksmi vai katoļu mūka dzīves jēgas meklējumiem, tad tā gluži nebūs. Grāmatas pamattēma ir mīlestības pierādīšana. Trīs galvenie varoņi – marķīze de Montemaiora, Estebans un tēvocis Pio – savā dzīve kādu ārkārtīgi, nesavtīgi, līdz sirds dziļumiem mīl. Diemžēl viņu mīlas objekti nav atsaucīgi un kaislās izjūtas uztver kā apgrūtinājumu vai vienkārši neievēro. Galvenie varoņi savas atraidītās jūtas apskalo ar ciešanām un saldi lolo, jo ciest – tas arī var būt skaisti un pacilājoši. Tomēr īsi pirms savas nāves viņi nonāk pie nozīmīgiem lēmumiem, jo katrs savā veidā nolemj sākt jaunu dzīvi – autors vispirms it kā nomet viņu izsāpēto nastu un tad uzved uz tilta, lai palaistu mūžīgā dzīvē.

Ja man kāds liktu uzminēt grāmatas autora tautību, tad es nekādi neiedomātos, ka tas ir amerikānis – kaut kas šajā grāmatā ir ļoti spānisks, kas manā izpratnē ir filozofisks dīvainību savijums ar kādu īpašu, iespējams, katoļu ticības rosinātu samierināšanos un vainas apziņu.

Uz mīlestību viņš raudzījās kā uz nežēlīgu slimību, kuru jaunības briedā aicināti pārciest izredzētie un pēc kuras tie atlabst bāli un izmocīti, tomēr gatavi uzņemties saistības, ko sauc par dzīvi. Viņš ticēja, ka tie, kas no šīs kaites atspirguši, ir visžēlīgi pasargāti no daudziem maldiem.

Vailders varoņu kaismīgos pārdzīvojumus rāda sirsnīgi, bet tomēr nedaudz ironiski, kas grāmatas vēstījumu padara līdzīgu kādai teikai vai leģendai, piešķirot tai pārlaicīgu, filozofisku noskaņu. Vai varoņu dzīve, kuras ievērojama daļa ir tērēta neatbildētām mīlas jūtām, ir bijusi velta? Vai mīlestība vispār var būt velta? Man patīk domāt, ka cēlas jūtas nekad neiet zūdībā, lai arī dažbrīd šķiet nenovērtētas, un atbilde uz tām var atnākt pavisam negaidītā veidā un brīdī.

Vai esat kādreiz lasījuši uzrakstus uz svešiem, sūnu noaugušiem kapakmeņiem, pūloties aiz pāris gadaskaitļiem apjaust cilvēka mūžu? Vai esiet kādreiz šķirstījuši vecus fotoalbumus, kuros lielāko daļu seju neviens vairs nepazīst? Tādos brīžos ir dīvaina sajūta, ka gaisā virmo kaut kas nepateikts un vairs neizzināms – nedaudz skumji un nedaudz žēl.

Taču drīz nomirsim arī mēs, un līdz ar mūsu aiziešanu jebkuras atmiņas par šiem pieciem būs izgaisušas no pasaules; tāpat arī mūs kādu brīdi mīlēs un tad aizmirsīs. Taču ar šo mīlestību būs bijis gana; visas īslaicīgi uzliesmojušās mīlestības kā dzirkstis trauksies atpakaļ uz mīlestību, kas tās radījusi.

Īss un piesātināts romāns, noderēs katram smeldzīgu dzīvesstāstu un dziļdomīgu pārdomu cienītājam.