Isabella Aljende. Sēpijas portrets / no spāņu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Isabel Allende. Retrato en Sepia. 2000).

Aljende_SepijasMana iepazīšanās ar Aljendi notika pirms desmit gadiem, kad es izlasīju Jumavas izdoto “Fortūnas meitu”. Grāmatas vāku rotāja brūni melna jaunas sievietes fotogrāfija, kura stingri un domīgi vērās potenciālajos lasītājos. Šķiet, ka grāmatu pārāk labi nepirka, arī es to paņēmu lasīt vairāk ziņkāres vadīta, jo atmiņā bija aizķēries slavenais uzvārds. “Fortūnas meita” mani ļoti patīkami pārsteidza, jo es nebiju gaidījusi 19. gadsimta dēku romānu, kura galvenā varone ir čīliešu meitene – Aljende izrādījās īsts Džeks Londons brunčos!

1982. gadā klajā nāca pirmais un, iespējams, joprojām slavenākais Aljendes romāns “Garu nams”, kas ir daļa no triloģijas, tikai šoreiz neierasti – tā ir triloģijas pēdējā daļa. 1999. gadā Aljende publicēja nosacīto pirmo daļu – “Fortūnas meita” un 2000. gadā otro daļu – “Sēpijas portrets”. Nosacīto tādēļ, ka principā visi trīs romāni ir lasāmi arī nesaistīti, tomēr kopā tie veido ģimenes sāgu 130 gadu garumā.

“Sēpijas portretā” atkal tiekamies ar “Fortūnas meitas” galveno varoni Elīzu, tikai šoreiz viņa jau ir otrā plāna varone, jo romāns ir veltīts viņas mazmeitai Aurorai. Ar plašu vēzienu Aljende portretē 19. gadsimta beigu Sanfrancisko un gadsimta mijas Čīli, kurā viens pēc otra notiek gan asiņains karš, gan revolūcija. Aljende ir teikusi, ka gandrīz visos viņas romānos notikumu centrā atrodas stipra, garā neatkarīga sieviete – “Sēpijas portretā” tā ir Aurora del Valje, kuras liktenim tiek sekots jau no ieņemšanas brīža. Aurorā ir neparasts asiņu sajaukums – čīliešu, angļu un ķīniešu, arī audzināta viņa tiek neparasti, tomēr ļoti lielā mīlestībā. Viņas vecmāmiņas ir izcilas sievietes, katra savā veidā ir mācējusi atrast dzīvē vietu, kas tajos laikos pienācās tikai vīrietim, savukārt ķīniešu vectētiņš – unikāls dziednieks un pasaules glābējs. Piecu gadu vecumā Auroru aizved uz Čīli un tiek nolemts, ka viņu vislabāk spēs izaudzināt skarba internātskola – [skolu] uzdevums bija sniegt mums kādu drusku izglītības, lai mēs nebūtu pavisam tumsonīgas, jo laulības tirgū sava vērtība bija arī mūsu kultūras virskārtiņai, taču tika gādāts, lai mūsu zināšanas nebūtu tik lielas, ka mēs pašas spētu sākt uzdot jautājumus. Aurora nepadodas un izcīna sev mājskolotāju – agnostiķi, sufražisti un sociālisti Pinedas jaunkundzi, kuru nepieņem darbā neviena izglītības iestāde, bet Auroras vecmāmiņa skolotājas personā vēlas dod pretsprau savas ģimenes konservatīvajai un patriarhālajai liekulībai. Otrs Auroras ieguvums ir netīšs – viņai uzdāvina tiem laikiem ārkārtīgi labu fotoaparātu un fotogrāfēšanas kļūst par viņas mūža lielāko aizraušanos.

Reizēm, kad savā laboratorijā strādāju ar kādu attēlu, parādās cilvēka dvēsele, notikuma dziļākā emocija vai priekšmeta dzīvības esence, un tad krūtis man plīst pušu no pateicības un es apraudos, citādi nespēdama. Pēc tādām atklāsmēm tiecas mans darbs.

Grāmata ir veidota kā trīsdesmitgadīgās Auroras pagātnes meklējumi, cenšoties izzināt notikumus no savas bērnības un, ejot vēl tālāk, tos notikumus, kas ir noveduši pie viņas ieņemšanas. Saudzējot vai kaunoties, senči viņai nav izstāstījuši visu, un Aurora lāpa savas pagātnes tumšos caurumus – ar fotogrāfiju un rakstīta vārda palīdzību es izmisīgi cenšos uzveikt savas esības zudīgumu, notvert mirkļus, iekams tie pagaisuši, izgaismot savas pagātnes jucekli. Auroras vecmāmiņa uzskata, ka bērnībā krāpti cilvēki vēlāk ir daudz radošāki, un uz mazmeitas iebildi, ka tā jau var sajukt prātā, iedrošina: “Del Valjes ģimenē trako nav, Aurora, ir tikai daži ekscentriķi kā ikvienā sevi mīlošā ģimenē.” Iespējams, ka vecmāmiņai ir taisnība, un tajā pat slēpjas zināma burvība – ko gan darītu pasaule, ja visi būtu normāli un dzīvotu saskaņā ar Bībeles likumiem?

Lorenzo Moya (1967)

Lorenzo Moya (1967)

Līdzīgi fotogrāfam, Aljende tuvina un attālina savu skatu meklētāju, pārmaiņus pievēršoties gan asiņainai Čīles vēsturei, gan daudzo varoņu smalkai izpētei, pa starpu izstāstot arī par Sanfrancisko ķīniešu kvartāla netikumiem, Čīles vīnaudzēšanas tradīcijām un tāliem ceļojumiem no Čīles uz Eiropu. Jāatzīstas, ka Dienvidamerikas iemīlēšanai man tomēr bija nepieciešams šāds sievišķīgi draisks, ar vieglu maģiskā reālisma pieskaņu un pāris triepieniem erotikas bagātināts romāns. “Sēpijas portrets” varēja būt saturiski dziļāks un varoņi nedaudz reālāki, bet es pilnībā pieņēmu autores nostādni – “Atmiņa ir izgudrojums. Mēs izvēlamies viskrāšņāko un vistumšāko, bet atmetam to, par ko kaunamies, tā mēs noaužam savas dzīves lielo gobelēnu.”

Nobeigumā gribētu piepilināt pāris pilienus darvas un teikt, ka latviešu izdevumā ir izcili daudz neuzmanības kļūdu un arī romānu sērijas noformējums ir pilnīgi neizteiksmīgs – šie blāvi lillā vāciņi ar izguglētām vinjetēm un domīgajām meitenēm ir nepiemēroti saturiski krāšņajiem Latīņamerikāņu rakstnieces romāniem. Ceru, ka tas tomēr neatbaidīs lasītājus. Ielejiet sev glāzi aromātiska Čīles sarkanvīna un izbaudiet Auroras piedzīvojumus!

Advertisements