Lieli sveicieni gadskārtējā Pasaules grāmatu dienā!

Hilaire Bals. Bibliothecaris

Hilaire Bals. Bibliothecaris

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš intervijā satori.lv saka: “Manai sievai ir viena draudzene, kas uzskata, ka visi, kas lasa vai raksta grāmatas, ir cilvēki, kam nav, ko darīt. Un varbūt viņai ir taisnība.” Cik laimīgi gan esam mēs – grāmatu lasītāji un blogu rakstītāji, kuriem dzīvē pietiek brīvā laika, lai nodarbotos ar brīnišķīgo navkodarīt 😉 !

Agrākos laikos grāmatu rakstīšanu un lasīšanu uztvēra ļoti nopietni – pret drukāto burtu bija bezmaz bijīga attieksme un viss, kas nonāca uz papīra, tika vismaz trīsreiz pārbaudīts (jā, arī cenzēts). Šobrīd situācija dažādu iemeslu dēļ ir mainījusies un rakstīt internetā var katrs, kam nav slinkums, un arī izdot grāmatu nav nekādu problēmu (būtu tik, kas pirktu).  Aprīlī saistībā ar Literatūras gada balvu (un ne tikai ar to) lasīju visādus rakstus un aizdomājos par izdodamās literatūras kvalitāti. Rakstniece Ieva Melgalve, kura vada arī praktiskās nodarbības Literārajā akadēmijā, saka: “Daudzi satraucas – tagad cilvēkiem ir nauda, un, vaimandieniņ, viņi paši izdod savas grāmatas, un tās grāmatas ir ir sliktas, un kas tagad ar mums visiem notiks? Nu kas tad notiks? Cilvēki salasīsies sliktas grāmatas, un viss. No tā neviens nost nemirst.” (Patiesā Dzīve, 2013. gada 12. aprīlis). Savukārt Dainis nesen intervēja tulkotāju Māru Poļakovu, kura nekvalitatīvu tulkojumu neuztver traģiski: “grāmatniecībā ļaunākais variants ir varbūtība, ka zināmam skaitam lasītāju rodas aplams priekšstats par labu grāmatu, – bet arī šāds iznākums vēl nenozīmē, ka ir notikusi katastrofa.” No vienas puses, es piekrītu, ka nekvalitatīvs romāns vai tulkojums nevienu kapā nenovedīs, bet, no otras puses, dažbrīd pārņem dusmas uz tiem puskoka lēcējiem, kas piesārņo vidi. Un īstā problēma slēpjas apstāklī, ka lasītājs tik ļoti pierod pie lamināta un garšas pastiprinātājiem, ka satiekot ozolkoku un patieso garšu, to vairs nesaprot vai pat nozākā kā nekvalitatīvu. Savukārt  no trešās puses – varbūt tiešām labāk, lai cilvēki raksta, tulko, izdod grāmatas un galu galā lasa, jo, kā saka Juris Zvirgzdiņš: “Tāpat kā dziedot cilvēks nevar nedz slepkavot, nedz zagt, nedz kādu spārdīt kājām, tā arī lasot grāmatu, tieši pašā lasīšanas gaitā, tu nevari dedzināt barona muižu.”

Iespējams, ka mani tas viss pārmēru nesatrauktu, ja vien es neapzinātos, cik lielā mērā mani pašu ir ietekmējušas izlasītās grāmatas. Ieva Melgalve teic: “Ļoti, ļoti reti ir gadījumi, kad izlasi grāmatu un tur nekas nav tā, kā tavā pasaulē notiek, bet tu tik un tā tam notici un tas kļūst par tavu pieredzi.” Es teiktu, ka ne visu no izlasītā mēs esam gatavi pieņemt par savu pieredzi, bet gadās dīvaini, mistiski saplūšanas brīži, kad savienojas realitātes, un ārkārtīgi gribas, lai tādu būtu vairāk un mazāk vietas paliktu paviršībai, virspusībai un lasītāja dārgā laika liekai tērēšanai. Droši vien, ka to prasīt no sava lasītājas likteņa būtu pārāk liels ideālisms, tomēr tāpēc jau tie ideāli pastāv, lai mums būtu uz ko tiekties.

***

Tiktāl nu būtu par ikgadējiem grāmatu pātariem. Starp divām pieturām man ir pagājis nedaudz vairāk par mēnesi un to visu esmu veltījusi Dienvidamerikai. Varbūt ne tās pašas biezākās grāmatas, tomēr tādēļ tās nav mazāk vērtīgas, un man gadījās daži ārkārtīgi patīkami atklājumi. Ļoti gribētos pēc kāda laika atkal atgriezties šajā daudzcietušajā kontinentā, kas radījis saistošo literatūras novirzienu – maģisko reālismu. Man jau ir savs mazais sarakstiņš, bet īpaši gribētos iepazīt vēl kādu sieviešu autori (bez Aljendes un Eskivelas), tās ir pilnīgi nezināmas.

Nu jau kādu nedēļu esmu “aizgājusi Itālijā” un izskatās, ka tā turpināsies vēl kādu laiciņu. Pagājušogad man maijā bija ieplānots lasīt visādas nopietnas grāmatas, bet pavasara gaiss izrādījās pārāk vieglprātīgs un es vispār neko diži nepabeidzu lasīt. Tādēļ šogad domāju savu Itāliju (kas nupat jau arī nešķiet diez ko nopietna, jo tie itāļi visu laiku ēd) dažādot ar visādiem dārziem un mežiem un “garšīgām” grāmatām. Vienvārdsakot, pavasaris taču! Taisām tās durvis vaļā, lai beidzot aiziet viss drēgnums un aizpalo ziemas sakrātie sārņi!

Oļegs Potapovs. Durvis uz pavasari

Oļegs Potapovs. Durvis uz pavasari

Advertisements