Leo Perucs. Leonardo un Jūda / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Leo Perutz. Der Judas des Leonardo. 1959.)

Perucs_LeonardoTā Kunga 1498. gadā dominikāņu klostera Santa Maria delle Grazie priors devās žēloties Milānas hercogam, ka “šis cilvēks” nekādi nav spējīgs pabeigt iesākto lielformāta fresku uz klostera ēdamzāles sienas. Ar “šo cilvēku” bija domāts Leonardo da Vinči, kurš jau trešo gadu apgrūtina mūkus ar savām sastatnēm un krāsām. Hercogs baiļojas, ka Leonardo prātu ir pārņēmuši eksperimenti un matemātika, bet zinātājs paskaidro, ka ir tieši otrādi: nesen gleznotājs ar visnopietnāko sejas izteiksmi esot sacījis, ka glezniecība esot jāvērtē augstāk par ārsta mākslu, jo spēj uzmodināt tos, kas sen miruši, un pasargāt no nāves tos, kuri vēl dzīvi. Kā vēlāk hercogam paskaidro arī pats Leonardo, šobrīd aizķeršanos ir radījis Jūdas portretējums, jo nav iespējams atrast  atbilstošu modeli, t.i. vissliktāko cilvēku Milānā.

Romāna latviskotais nosaukums atstāj nedaudz mānīgu iespaidu, jo apsola, ka viens no galvenajiem varoņiem būs Leonardo da Vinči, tomēr mākslinieks parādīts diezgan epizodiski. Īstais varonis ir Jūdas prototips – tirgonis Joahims Behaims, kuram vēl jākļūst par tādu, kas saņēms apšaubāmo godu tikt iemūžinātam Jūdas tēlā. Behaims Milānā vēlas atgūt vecu tēva parādu, kā vēlāk izrādās, no pilsētas lielākā sīkstuļa, kas stāstam piešķir humorīgu noti. Bet viņš arī iemanās iemīlēties – mīlestība mani sagrābusi slepkavīgā tvērienā – tas nelielai romantikai un mīlās zvērestiem. Diemžēl šīm abām līnijām ir lemts krustoties un Joahimam jāpieņem Jūdas cienīgs lēmums: nauda vai mīlestība?

Romāna otrā plānā parādītā daudzveidīgā Milāna renesanses uzplaukuma brīdi, krodziņos pulcējas mākslinieki un zinātnieki, lai pie vīna glāzes ar trūcīgu uzkodu vadītu laiku gudrās sarunās un strīdos. Šeit Joahimam tiek dots gudrs padoms: “Ejiet agri pie miera, lietojiet vieglus ēdienus, guliet daudz un tik ilgi, cik vien spējat. Varbūt tad jūs kādreiz redzēsiet savu naudu sapnī.” Bet uzvar Joahima lepnums un spītība, un Leonardo iegūst savu Jūdas prototipu.

Peruca romāns iznāca jau pēc autora nāves, un viņa pēdējo gadu daiļrade vispār tika vērtēta kā vecmodīga. Jāsaka, ka neko tādu es nesaskatīju – raits un interesants stāstījums ar neapgrūtinošu vēstures piedevu par vienu hipotētisko Leonardo da Vinči dzīves momentu. Skaidri izzīmēti visi grāmatas tēli, kuru darbība rada ieganstu padomāt par ļoti interesantu morālo dilemmu.

Leonardo da Vinči. Svētais vakarēdiens (1498) (fragments)

Leonardo da Vinči. Svētais vakarēdiens (1498) (fragments)

Advertisements