Suzanna Tamaro. Ej, kurp tevi ved sirds / no itāļu valodas tulk. Dace Meiere. – Rīga: Kontinents, 1996. (Susanna Tamaro. Va’ dove ti porta il cuore. 1994.)

Tamaaro Suzanna. Ej kurp teviVai lasīt Suzannas Tamaro īsromānu, es ilgi nebiju pārliecināta. Tiek rakstīts, ka tā ir “Italian book most sold in the 20th century“, tomēr atsauksmes par to bija dažādas, un reitingi diezgan viduvēji.  Baidījos, ka būs jālasa kaut kas pārāk saldens, jo anotācija vēstīja, ka romānu veido pavecas itāļu kundzes vēstules savai mazmeitai. Pēc izlasīšanas manas sajūtas ir divējādas: dažbrīd gribējās vērt grāmatu ciet, bet dažbrīd piekrist autores rakstītajam un apliecinoši māt ar galvu.

Romāna pirmā vēstule rakstīta 1992. gada novembrī, un tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar situāciju: galvenajai vēstītājai Olgai ir nedaudz pāri 80, viņa nesen ir pārcietusi vidēji smagu insultu un, lai arī nedaudz atkopusies, tomēr saprot, ka jebkurā brīdī var aiziet uz visiem laikiem. Olgas vīrs un meita ir miruši, viņa viena ir izaudzinājusi mazmeitu, kurai, kā var saprast, sākušies jaunības auru laiki un uz kopējo nesaskaņu fona tā ir aizbraukusi mācīties uz Teksasu. Drīzās nāves nojausmās vecāmāte apjauš, ka daudz kas no ģimenes vēstures ir palicis mazmeitai neatklāts, tādēļ viņa nolemj rakstīt vēstules rakstāmgalda atvilknei, cerot, ka mazmeita tās reiz izlasīs.

Dažbrīd es dusmojos uz Olgu, jo viņas uzskati un domu gājieni nelikās pieņemami, stāstījums likās pārāk vecmodīgs un sentimentāls. Tomēr autorei, kura grāmatas rakstīšanas brīdī bija trīsdesmitgadniece, mani izdevās pārliecināt un akceptēt viņas stāstīšanas manieri, tāpat kā es dzīvē spēju pieņemt vecu cilvēku uzskatus: ne vienmēr tie atbilst laika garam, bet gandrīz vienmēr tos ir vērts uzklausīt ( tiktāl nu es būtu izaugusi ). Baidos, ka Olgas pusaugu mazmeitai paies vēl kāds brīdis, līdz viņa spēs novērtēt vecmātes stāstījumu. Bet sapratne būs interesanta, jo Olga stāsta par mūžīgo tēmu – paaudžu nesaprašanos un mīlestības trūkumu starp vecākiem un bērniem. Viņa apsūdz savu māti par audzināšanu stingrā katoļu garā un patiesas intereses trūkumu, tomēr ir pret sevi godīga un atzīst, ka pati savas meitas audzināšanā cietusi pilnīgu krahu. Olgas meita Ilārija tā arī neizauga no pusaudžu gadu atsvešināšanās, savu dzīvi pavadīja mokošā pašanalīzē un gāja bojā autokatastrofā. Olga meitai gribēja dot izvēles iespēju un pašpaļāvību, bet nonāca otrā galējībā, kad pārāk lielā brīvībā bērns apjūk un izvēlas patīkamo, bet ne vajadzīgo.

Kāds Olgas draugs, jezuītu mūks saka, ka ciešanās cilvēks attīstās, bet ciešanām nevar ļaut vaļu, nedrīkst iekrist sevis žēlošanā. Olgai neizdevās no tā pasargāt savu meitu, bet, iespējams, viņa pati pasaka iemeslu, stāstot līdzību par kokiem: koks ar kuplu lapotni, bet vārgām saknēm tiks izgāzts pirmajā stiprajā vējā, bet koks ar dažiem zariem un stiprām saknēm nespēs izdzenāt sulu. Lai koks augtu, nepieciešams lapotnes un sakņu līdzsvars, tikai tad būs iespējams pilnvērtīgs dzīves cikls. Olgas meitai Ilārijai pietrūka sakņu, tā vietā viņa tika barota ar puspatiesībām, un pretī māte saņēma to pašu. Iespējams, Olga ir apjautusi, cik tas bija postoši un tādēļ mūža izskaņā vēlas mazmeitai izstāstīt īsto ģimenes vēsturi.

No vienas puses, romāns man bija pārāk sentimentāls un paredzams, nedaudz ir tāda kā Koelju pēcgarša. Tomēr stāstam kā tādam nav nekādas vainas, jo cēloņsakarību meklēšana vienas ģimenes ietvaros man vienmēr šķitusi aizraujoša. Romānam ir turpinājums – Ascolta la mia voce (Listen to my voice) (2007), tomēr diez vai man gribēsies vēlreiz nonākt Tamaro minorīgajās noskaņās.

Advertisements