Sākumlapa

Kā atrast īsto (grāmatu)?

16 komentāri

Anna Munthe Norstedt. Still Life with Spring Flowers (1892)

Anna Munthe Norstedt. Still Life with Spring Flowers (1892)

Nesen komentāros Diāna man jautāja, kā es orientējos grāmatu piedāvājumā un kur es tās visas ņemu. Sākumā man šķita, ka nekā īpaši jau es neorientējos, kā jau visi ar karti un kompasu sekoju savām vēlmēm veikalā, bibliotēkā un internetā. Tomēr Lasītāja mani pamudināja izklāstīt savu necilo pieredzi plašāk, un var jau būt, ka tiešām kādam noder.

Domāju, ka lielu daļu, ja ne visus, cītīgos lasītājus laiku pa laikam grāmatu plauktu priekšā piemeklē frustrācija. Ar to es domāju tādu izmisīgu stāvokli kā: “nekas man vairs nepatīk”, “pats nezinu, ko es gribu”, “gribu lasīt visu uzreiz” utt. utml.  Pirms es sāku apkopot savas lasīšanas domas emuārā, tāda situācija man bija diezgan regulāra un savā ziņā lasāmā izvēles grūtības bija pierasta lieta. Neteikšu, ka šobrīd manas izvēles mokas būtu būtiski mazinājušās, jo problēmas ir izlasīt visu gribēto, tomēr bezmērķīga un izmisīga klimšana pa veikalu vai bibliotēku ir beigusies, jo iekāroto grāmatu es atrodu ātri un pēc tam nododos grāmatmīļa klusajam prieciņam – parakņāties pa plauktiem, meklējot noslēptus dārgumus.

Domāju, ka pirmais solis lielākais skaidrības iegūšanai grāmatu izvēlē būtu atbilde uz jautājumu – ko īsti es gribu lasīt? Cilvēku vēlmes var būt ļoti dažādas – kāds vēlas izlasīt visas tās grāmatas, kuras “vajadzētu” izlasīt, kāds ir iemīļojis noteikta žanra grāmatas, vēl citam šķiet, ka obligāti ir jābūt lietas kursā par visu jaunāko literatūru, bet vēl kādam ir vienkārša vēlme izklaidēties.  Daudzlasītāji pārsvarā šīs lietas miksē, jo nav jau iespējams apvaldīt savu ziņkārību un iebāzties pat tādā lauciņā, par kuru jaušams – nebūs lāgā. Es sāku ar to, ka atradu vairākus sarakstus, kurus veidoja “must-read” grāmatas (var apskatīt augšējā joslā zem “Grāmatlistēm”). Daļu no sarakstu grāmatām es gan biju jau lasījusi, bet bija arī tādas, par kurām es nezināju neko. Divarpus gadu laikā no sarakstiem esmu izlasījusi apmēram 30 grāmatas, un savu reizi tie ir palīdzējuši apjukuma brīdī izvēlēties lasāmo. Protams, tādu sarakstu angliski runājošā pasaulē ir gana daudz – varētu vēl pieminēt kaut vai The Guardian the top ten books vai grāmatu 1001 Books You Must Read Before You Die. Šādus sarakstus var atrast arī konkrēta žanra cienītāji, piemēram Top 100 Science-Fiction, Fantasy Books. Sarakstiem gan ir viens liels mīnuss – tie pārsvarā atspoguļo tikai vienas pasaules daļas viedokli, un ārpus sarakstiem paliek daudz labas literatūras, kas angliski runājošā vidē nav populāra.

Kādā brīdī es atklāju, ka man patīk lasīt grāmatas pa tēmām, piemēram, par vampīriem vai Franču revolūciju, vai gadalaikam atbilstoši. Lai piemeklētu grāmatas, es rakņājos pa izlasēm, ko veidojuši citi grāmatu entuziasti, pārsvarā iekš Goodreads vai Livelib.ru. Regulāri lasu krievu lasītāju kopienu chto-chitat.livejournal.com un bookmix.ru. Tā nu ir sanācis, ka dažādus portālus angļu valodā es vairāk izmantoju informācijai, savukārt ar krieviski lasošajiem man ir līdzīgākas gaumes, kā arī viņu aprakstītās grāmatas bieži ir nezināmas angļu pasaulei.

Protams, ka agri vai vēlu, lasot citu domas par izlasīto, pievēršu uzmanību iepatikušos recenziju autoriem un sekoju viņu pārdomām arī tālāk. Ja man ar kādu lasītāju sakrīt domas par grāmatām (te labi noder Goodreads opcija compare books), tad ir vērts paskatīties, kas vēl ir viņa mīļāko grāmatu sarakstā. Diemžēl man nav sanācis, ka kāds reāls, pazīstams cilvēks būtu ieteicis tādu grāmatu, no kuras es būtu bijusi sajūsmā (jo pārsvarā es esmu tā, kura uzmācas ar grāmatām apkārtējiem), tādēļ vados pēc virtuālo grāmatdraugu ieteikumiem.

Lai sekotu grāmatām, kuras tiek izdotas Latvijā, izmantoju Nacionālās bibliotēkas izdoto biļetenu Latvijas jaunākās grāmatas, kas iznāk divas reizes mēnesī. Te var ieraudzīt ne tikai daiļliteratūru, bet arī interesantus jaunumus, kuri netiek plaši reklamēti vai grāmatnīcās ir kautrīgi noslēpušies, tai skaitā dažādus autorizdevumus un novados izdotās grāmatas. Protams, ka apskatu arī grāmatu reklāmas dažādos preses izdevumos un šo to sadzirdu pa Latvijas radio, tomēr neteikšu, ka tas mani daudz ietekmē. Daudzas recenzijas latviešu presē no mana viedokļa ir pārāk virspusējas vai pat vāji slēpti reklāmas raksti.

Nuria Feijoo. Running between books

Nuria Feijoo. Running between books

Īsi par grāmatu ieguves vietām. Pirmajā vietā, protams, ir bibliotēkas, un manā gadījumā tās ir Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāles. Nesen lasīju interviju ar vienu pensionētu skolotāju, kura žēlojās, ka grāmatas ir dārgas, bet bibliotēkās viņa nevar nosēdēt. Pilnībā viņai nepiekrītu, jo grāmatas izsniedz uz mājām, un īstenībā man nav nekādas vajadzības pirkt visu to, ko es izlasu (daiļliteratūru jau nu noteikti nē). Mans dzīvoklis nav no gumijas, un pati neesmu oligarha sieva, tādēļ grāmatu iepirkumi ir limitēti. Nenoliegšu, ka gadās “norauties”, bet tad es cenšos pirkt literatūru, kas nav pieejama bibliotēkās, interesantus non-fiction, kā arī jau pārbaudītus rakstniekus. Latviešu grāmatas pērkot, es sekoju atlaidēm grāmatnīcās un pēc iespējas eju uz grāmatu izstādēm. Regulāri aizstaigāju uz antikvariātu “Planēta” Lāčplēša ielā, tomēr bieži tur iet nevaru, jo vienmēr kaut ko nopērku 🙂 Ja kāroto grāmatu nav iespējams atrast bibliotēkā, izmantoju arī i-book, pieredze ir tikai pozitīva.

Grāmatas krievu valodā (ja nav atrodamas internetā) meklēju grāmatnīcu tīklā “Polaris”, “Intelektuālā grāmata” Barona ielā, lielajā veikalā Jēzusbaznīcas ielā. Grāmatas angļu valodā līdz šim es pirku bookdepository.com, tomēr pēc tam, kad to nopirka amazone, cenas vairs nav tik simpātiskas; pēc vecākām grāmatām ieeju Robert’s Books Dzirnavu ielā. Faktiski jau nav iespējams uzskaitīt visas vietas, kur mani atrod grāmatas, te es dalījos tikai ar gadiem iestaigātām takām.

Tas bija tāds ātrs pārskrējiens pa tēmu, varbūt kāds uzzināja kaut ko jaunu. Pilnīgi noteikti es kaut ko būtisku aizmirsu. Labprāt uzklausīšu citu orientierus grāmatu izvēlē un ieguvē 🙂

Дэвид Мэдсен “Мемуары придворного карлика, гностика по убеждению” (2002)

Komentēt

Мэдсен, Дэвид. Мемуары придворного карлика, гностика по убеждению /  пер. с английского А.Митрофанова. – Санкт-Петербург: Симпозиум, 2002. (David Madsen. Memoirs of a Gnostic Dwarf. 1998)

Ilgi nevarēju izlemMedsen__Memuary_pridvornogo_karlikat, vai man būtu vērts lasīt šo grāmatu – ārzemnieku sarakstītie vēsturiskie romāni par Itāliju diezgan bieži pārsniedz vēlamās vēsturiskās fantāzijas robežas. Tomēr kādā recenzijā bija pieminēts, ka romāna sākumā tiek smalki aprakstīts pāvesta Leo X ānusa bēdīgais stāvoklis, kas mani pārliecināja – tiešām, kur gan es vēl izlasīšu tādus smalkumus par pāvesta dibenu.

Romāns attēlo ļoti piesātinātu un sarežģītu posmu Eiropas vēsturē – 16. gadsimta pirmo ceturtdaļu. Te nu bija gana daudz plēšanās Eiropas toreizējo lielvaru starpā (jāatceras, ka toreiz bija arī tāds spēlētājs kā Pāvesta valsts un pāvests bija arī laicīgs valdnieks), lēnām un neapturami pieauga Eiropas katoļu neapmierinātība ar pāvesta varu, kas noveda pie Reformācijas, kā arī jāatceras par tādu nozīmīgu procesu kā Renesanse, kas kardināli mainīja viduslaiku pasaules uztveri. Jebkuram rakstniekam būtu grūti tikt galā ar tādu faktu daudzuma korektu attēlošanu, bet Medsens daudzveidībai vēl piesviež gnostiķus un inkvizīciju, īpaši iedziļinoties gnosticisma filozofijā. Var gandrīz droši apgalvot, ka bez īpašas intereses par vēsturi, šis romāns daudzviet šķitīs garlaicīgs, tomēr autors ir parūpējies arī par daudzām bezkaunīgām un pat neķītrām lappusēm.

Romāna galvenais varonis ir punduris Džuzepe Amadonelli, kurš savas dzīves laikā sasniedz neticamus augstumus – viņš kļūst par pāvesta Leo X uzticamības personu, kas nozīmē gan spiegu, gan ākstu, gan rakstvedi, gan padomdevēju. Punduris piedzima vienā no visnabadzīgākajiem Romas rajoniem, kur kropli neviens nežēloja. Viņu toties pažēloja kāda augstdzimusi meitene Laura, kas vāca ap sevi dabas apdalītus cilvēkus, lai tiem sludinātu gnostiķu mācību, kas tobrīd bija ļoti slepena un inkvizīcijas vajāta. Ļoti vienkāršoti sakot, gnostiķi māca, ka viss materiālais, tai skaitā cilvēka miesa, ir ļauna dieva radīts, bet pestīšanu var rast ar zināšanu jeb “gnosis” palīdzību, kuru izredzētajiem pauž īstais, “garīgais” dievs.  Punduris Džuzepe ar Lauras palīdzību iemācas gan lasīt, gan rakstīt, tādēļ autors ir varējis viņa rokās ielikt rakstāmspalvu un savu romānu noformēt pseidomemuāru formā – par notiekošo lasītājs uzzina no pundura rakstītā. Džuzepe jeb Pepino ir patīkami cinisks un brīžiem pat izteikti rupjš stāstnieks, kurš neatstāj ilūzijas, ka kāds no Romas patriciešiem būtu tikls un godprātīgs pilsonis.

Romāna vēsturiskā puse ir laba – attēlotas gan politiskās intrigas, gan karagājieni, gan reliģiskie strīdi (sava tiesa tikusi Leo X un Mārtiņa Lutera sadursmei). Lai tas viss nešķistu pārāk sausi, tad lielu daļu notikumu punduris izstāsta satīriskā stilā, nežēlojot nevienu iesaistīto – kariķētas personības, rupji joki, nežēlīgas intīmās dzīves atklāsmes. Nabaga pāvests Leo X, cienījamās Mediči dzimtas atvase, ir dabūjis ciest visvairāk – lai arī vēsturē viņš ir iegājis kā liels kultūras un mākslas cienītājs un atbalstītājs, tomēr romānā vairāk tiek stāstīts par viņa kāri uz labi veidotiem zēniem (visās vietās) un gadiem ilgušām problēmām ar izdrāzto dibenu (tas vēl ir maigākais epitets). Faktiski viss, ko stāsta punduris, agri vai vēlu noved pie kādas neķītras un pat sadistiskas ainiņas, kas dažai labai delikātākai dvēselei varētu radīt problēmas. Jāatzīst, ka kopā (vēsture un piedauzības) gan tas nostrādā tīri labi, jo ir robežas, kuras rakstnieks nepārkāpj, un sava daļa tiek atvēlēta arī romantikai.

Diemžēl ir jāatzīmē, ka nepietika ar labi izpētītu vēsturisko materiālu un lieliski izveidotiem, kolorītiem varoņiem, lai izveidotu kārtīgu trilleri, kura varoņi veic sakarīgas darbības, jo sižets tiek vilkts un grūsts diezgan mākslīgi, uz beigām kļūstot pat neticams. Tiešām, ja Medsenu apvienotu ar Denu Braunu (vajadzētu gan vēl kādu trešo, kas atbild par varoņu sakarīgo rīcību), tad varētu sanākt diezgan aizraujoša lasāmviela, jo vēsturiskā materiāla šajā laikaposmā ir pārpārēm. Šobrīd es vienkārši varu apmierināties ar diezgan interesantu versiju par 16. gadsimta pirmās puses notikumiem, gnostiķu dzīvesziņas atkārtojumu un pāris novitātēm par vēsturisko personu seksuālo dzīvi.

Roberts Hariss “Pompeji” (2005)

4 komentāri

Roberts Hariss. Pompeji / no angļu val. tulk. Vija Stabulniece. – Rīga: Jumava, 2005. (Robert Hariss. Pompeii. 2003)

Hariss_PompejiNo vēsturiskā romāna ar daiļrunīgo nosaukumu “Pompeji” par spīti skaļajām pieteikumam uz vāka kā 2004. gada Eiropas lasītākajai grāmatai es neko īpašu negaidīju. Tādēļ biju patīkami pārsteigta par autora izveidoto plašo un reālistisko Neapoles līča ainavu, dzīvajiem tēliem un patīkamu klātesamības sajūtu. Angļu rakstnieks Roberts Hariss sākotnēji rakstīja politiskos non-fiction, pēc tam ieinteresējās par Otro pasaules karu, bet šobrīd viņa pamatžanrs ir trilleri, kuru tēmas sadala savā starpā Senā Roma un jaunāko laiku politika.

Vispārzināms ir fakts, ka Senās Romas pilsēta Pompeji m.ē. 79. gadā tika neatgriezeniski iznīcināta pēc Vezuva izvirduma. Cilvēki Kampānijas reģionā toreiz dzīvoja laimīgā neziņā un pat nenojauta, ka milzīgais kalns turpat viņiem blakus īstenībā ir vulkāns un kādu dienu pamodīsies, lai spļautu uguni un akmeņus.  Pompeju pilsēta atradās skaistā, izdevīgā vietā – starp Sorento pussalas grēdu un Vezuvu, rokas stiepienā no jūras, kas ļāva baudīt Vidusjūras tirdzniecības labumus. Apmēram 20 000 iedzīvotāju dzīvoja komfortablā, pat pēc mūsu laiku mērauklas sakartotā pilsētvidē. Lai arī 62. gadā Pompeji krietni cieta zemestrīcē, tomēr salīdzinoši ātri atkopās, pat nenojaušot, ka zemestrīce ir bijusi sagrāves priekšvēstnesis.

Romāna darbība norisinās četru dienu laikā, sākoties divas dienas pirms vulkāna izvirduma. Par galveno varoni nav izvēlēts kāds Pompeju iedzīvotājs, bet gan akvedukta pārzinis Marks Atīlijs Pirmais jeb vienkārši Atīlijs, kurš tikai pirms divām nedēļām ir pārcēlies uz Misēnām, lai atbildētu par Augusta akveduktu, uz to brīdi garāko pasaulē. Romāna sākumā akveduktā notikusī avārija draud  atstāt bez ūdens astoņas pilsētas, un Atīlijs dara visu iespējamo, lai novērstu bojājumu. Galvenā varoņa profesija autoram dod iespēju gana daudz izstāstīt par akveduktiem, to uzbūvi un iespējamām problēmām – tā kā man akvedukti vienmēr šķituši ģeniālas celtnes, tas bija ļoti interesanti.

Par romāna galveno negatīvo tēlu ir izvēlēts Ampliats, bijušais vergs, kurš spējis pacelties oligarha augstumos un būtībā ir Pompeju īstais saimnieks. Hariss Pompejus attēlo kā plaukstošu, bet vienlaikus arī diezgan nekrietnu pilsētu: Salve lucrum! Lai dzīvo peļņa! Lucrum gaudium! Peļņa ir prieks! Ievērojiet, ka tiek piesaukta nevis nauda, bet gan peļņa. Romāna galvenais konflikts ir starp Ampliatu un ūdensvīru Atīliju, jo pēdējais ir godīgs cilvēks un nepiekrīt Ampliata piedāvātajām mahinācijām. Kopā ar dabas parādībām, kas romāna varoņiem raisa neizpratni, bet lasītājiem liek noprast par izvirduma tuvošanos, autors savērpj trillera noskaņojumu, kas kulminē pēdējā nodaļā tiešā nozīmē – varens spēks norauj kalnam smaili, un virsotne uziet gaisā.

Tiek teikts: “Lai zinātu nākotni, ir jāzina vēsture.” Areheologu atraktie Pompeji šobrīd ir vienīgā autentiskā romiešu pilsēta, kuras ielās un namos var sajust 2000 gadus seno romiešu garu un kaut nedaudz tuvoties seno laiku sapratnei. Vēsture lieliski noder, lai parādītu, ka viss reiz ir bijis – gan vareni sasniegumi, gan postošs sabrukums. Protams, romieši nebija ideāli, un daudzi viņu trūkumi ir plaši atainoti vēstures grāmatās. Tomēr visiem, kuriem šķiet, ka nupat triumfē tehnoloģijas, es ieteiktu papētīt romiešu ūdensapgādes sistēmu un ar to cieši saistītās termas, viņu arhitektūru un celtniecības tehniku – ja celtnēm pāri nav gājis karš vai vandāļi, tās stāv joprojām.

Pompeju traģēdija gandrīz pirms 2000 gadiem joprojām piesaista pētniekus. Piemēram, šogad Britu muzejs pusgada garumā, sākot no marta, rāda un stāsta par Pompejiem un Hērkulānu. Pētījumi  turpinās, tādēļ pat Harisa salīdzinoši nesenā grāmatā atainotie notikumi nu jau tiek interpretēti citādāk – britu zinātnieki, pētot Pompejos apbrīnojamās bojāgājušo atliekas, ir nākuši pie jauniem secinājumiem.

Harisa grāmata, iespējams, nav pilnīgi vēsturiski precīza (un tādai tai arī nav jābūt), tomēr tā noteikti spēj aizraut arī tos lasītājus, kam vēsture nav mīļākā tēma. Tie paši cilvēki jau vien esam, pagājuši vien nieka divas tūkstošgades 🙂 Skaista un karsta Itālijas ainava, trillera sižets un nedaudz romantikas – bet pāri visam, protams, draudīgā Vezuva ēna.

Jeļena Kostjukoviča “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” (2012)

2 komentāri

Jeļena Kostjukoviča. Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu: vēstures, kultūras un paražu ceļvedis / no itāļu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012. (Elena Kostioukovitch. Perche agli italiani piarce parlare del cibo. 2006.)

Vaks_Kapec itali:KostjukovicaJeļena Kostjukoviča pēc tautības ir krieviete, bet nu jau 25 gadus par savām mājām sauc Itāliju. Viņa nav pavāre, bet filoloģe un tulkotāja, kura ar grāmatas palīdzību pauž sajūsmu par Itāliju – “vēl vienu zemi, kurai atdota mana dvēsele”. Lai arī grāmata veltīta Itālijas virtuvei, tomēr tā nav pavārgrāmata, bet drīzāk iedvesmojošs un intriģējošs novadpētniecības ceļvedis no Itālijas ziemeļiem līdz dienvidiem.

Itālijas vēsture ir gara un notikumiem bagāta: Senā Roma, viduslaiku sadrumstalotība, renesanses karalistes, kaimiņvalstu dominance, Napoleona iekarojumi un, visbeidzot, Itālijas apvienošana tagadējā veidolā. Lai arī mūsu tradicionālā paruna teic, ka “visi ceļi ved uz Romu”, tomēr Kostjukoviča oponē: “Šajā valstī nav galvaspilsētas. Roma, caput mundi, vajadzīga pasaulei, taču Itālijai tā nav nekāda autoritāte.” Līdz šai dienai itāļiem ir izdevies saglabāt savu lokālpatriotismu, un savdabīgā kārtā tas ir cieši saistīts ar kulināro gaumi: “to atklāt nozīmē pavēstīt gan savu piederību konkrētam miestam vai pilsētai, gan izcelsmi no Itālijas dienvidiem, ziemeļiem, rietumiem vai austrumiem, kā arī pasludināt iekļaušanos lielajā, tautiskajā un mīlētajā itāļu kulinārajā tradīcijā.” Tieši tādēļ, ka Itālijas virtuvei piemīt izteikta reģionālā savdabība, Kostjukoviča par 20 Itālijas reģioniem stāsta par katru atsevišķi 19 nodaļās (apvienojot Abruco un Molize); katras nodaļas beigās ir uzskaitīti reģiona īpašie ēdieni, dzērieni un produkti. Izsmeļošos ieskatus reģionos dažādo vispārīgam ieskatam Itālijas vēsturē un kultūrā veltītās nodaļas ar intriģējošiem nosaukumiem: sagras, olīveļļa, svētceļnieki, slow food, ebreji, risoto, Amerikas senās veltes, kalendārs, pasta, gatavošanas paņēmieni utt.

Pasta alla carbonara - Abruco ogļdeģu ēdiens (spageti, sālīta cūkgaļa,aitas siers un ola)

Pasta alla carbonara – Abruco ogļdeģu ēdiens (spageti, sālīta cūkgaļa,aitas siers un ola) via http://www.cookaround.com

Vispirms es pateikšu, kas mani grāmatā neapmierināja, lai gan pilnīgi droši varu apgalvot, ka pēc izlasīšanas savu eksemplāru tautās nelaidīšu un saglabāšu kā vērtīgu uzziņas materiālu. Iespējams, ka Itālijas virtuve ir tik bagātīga, ka brīžiem man ēdienu uzskaitījums šķita pārāk sīkumains, jo – būsim reāli- diez vai savā dzīvē to visu ēdīšu. Otra iebildums ir par bildēm – tās ir domātas smukumam, parakstu tām nav, tādēļ lasot par kādu ēdienu vai specifisku tradīciju man atliek to tikai iedomāties gara acīm vai guglēt. Pārējie iebildumi ir Latvijas izdevējam – grāmata ir smaga (cietie vāki, smagais papīrs), tās apjomu palielina neekonomiskais bilžu izvietojums, kas nozīmē, ka to ir neiespējami paņemt līdzi ceļojumā. Grāmatas pielikumā ir vērtīgs glosārijs (īpaši tiem, kas varētu mēģināt gatavot pēc receptēm itāļu valodā) un apjomīga (26 lpp.!), bet no praktiskā viedokļa nevajadzīga bibliogrāfija (lielākā daļa ir itāliski, turklāt izmantotā literatūra korekti uzrādīta atsaucēs). Diez vai tas kādreiz varētu tikt īstenots, bet vienkāršam Itālijas mīļotājam ļoti noderētu “atvieglināts” ceļojuma izdevums.

No grāmatas esmu ieguvusi tik daudz interesantas informācijas, ka grūti izvēlēties, ar ko padalīties. Kostjukoviča raksta, ka itāļu attieksmē pret ēdienu galvenais ir izvēlīgums un apdomība – tie ir nepārtraukti meklējumi. No kā pārtikt? Kur ēst? Kā saskaņot dažādus produktus? Kā gatavot? Itāļu virtuvi ievērojumi ir ietekmējusi reliģija – vispirms jau katoļu kalendārs, kas, no vienas puses, pieprasa ievērot gavēņus, bet, no otras puses, tieši tādēļ reliģiskie svētki izceļas ar bagātīgu un kalorijām bagātu ēdienu klāstu. Man bija atklājums, ka tie itāļu produkti, kas apstrādājot paredzēti vēlākai lietošanai (šķiņķis, desa, siers, arī maize) nav tik ļoti saistīti ar pārtikas saglabāšanu “tukšajam” periodam, bet gan ar ceļotāju apgādi: cauri Itālijai ne tikai stiepās galvenie Vidusjūras saziņas un tirdzniecības ceļi, bet arī no 13. gadsimta Roma kļuva par svētceļnieku galamērķi. Ceļotājiem vajadzēja ne tikai ēdamo līdzņemšanai, bet arī paēst un atpūsties, kas Itālijā jau toreiz attīstīja krogu un viesnīcu rūpalu.

Cassata siciliana - sicīliešu biskvīta torte ar cukurotiem augļiem, mandeļu pastu, putotu saldo rikotu un vaniļas krēmu (via http://ricette.giallozafferano.it)

Cassata siciliana – sicīliešu biskvīta torte ar cukurotiem augļiem, mandeļu pastu, putotu saldo rikotu un vaniļas krēmu (via http://ricette.giallozafferano.it)

Grāmatas gaitā autore vairākas reizes uzsver, ka pastāv nerakstīts itāļu kulinārais kods. Demokrātija te izpaužas visas tautas vienotā interesē par ēdamo un tā pagatavošanas veidiem, tai pašā laikā ir robeža, kur iecietība beidzas: kapučino dzer no rītiem! mīksta, pārvārīta pasta lido miskastē! brokastīs ir kafija un maza maizīte! (un tūristi viesnīcās dabū neinteresantas sēnalas). Pie ēdiena jādzer piemērots alkohols! Es pati saskāros ar situāciju, kad ēstuvē atļāvos sakombinēt siltu gaļu ar aukstām zaļajām pupiņām un dabūju noklausīties notāciju no itāļu apkalpotājas, kura man jau piepildīto šķīvi atdeva ļoti negribīgi.

Labākais veids, kā izbaudīt trifeli, ir ēst to sasildītu, sagrieztu šķēlītēs uz vienkāršas, apgrauzdētas mājas maizes, uzpilinot dažus mililitrus visaugstākās kvalitātes nerafinētas olīveļļas.

Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka nacionālā virtuve veidojas no tiem produktiem, kas ir pieejami attiecīgajā reģionā, un tādēļ Verčelli provincē risoto gatavo ar vardēm, jo rīsa laukos varžu nav mazāk kā odu. Tai pašā laikā kalnainās Ligūrijas piekrastes iedzīvotāji jūras produktu vietā iecienījuši sāļos dārzeņu pīrāgus, bet Sardīnijas ļaudīm langusti šķiet apnicīgi un viņi svētkos ēd dārzeņus un kartupeļus (tiešām, cik tad var tos langustus ēst!). Tomāti Itālijā tiek audzēti kā pie mums kartupeļi, t.i. vagās, savukārt gurķus viņi neatzīst – pārāk smagi gremošanai! Itāļu pieejamākajam ēdienam pastai ir divi veidi: cieto kviešu un mīksto kviešu. Mīksto kviešu pastu gatavo ar olām, un to var uzglabāt tikai paris dienas, savukārt makaroniskais sausās, kaltētās pastas standarts pieprasa tikai cieto kviešu šķirni (un to Itālija pati nespēj sagatavot pietiekamā daudzumā, jo to var audzēt tikai dienvidos). Reiz bija tāds il duce Musolini, kura partija izdomāja nozākāt makaronus (dažādu iemeslu dēļ) un pārtikas programmu orientēt uz maizi un rīsiem – viņš neņēma labu galu.

Eugenio Zampighi (1859-1944). Sharing their pleasure

Eugenio Zampighi (1859-1944) Sharing their pleasures

Vispirms grāmata ir jālasa visiem Itālijas cienītājiem un varbūt pat mīļotājiem – ar kulinārijas palīdzību šo zemi var iepazīt vēl labāk. Grāmata būs noderīga arī pavāriem, kas interesējas par itāļu virtuvi ne tikai no teorētiskā, bet arī praktiskā viedokļa. Tādēļ – Buon appetito un Alla Salute!

Sandro Veronēzi “XY” (2012)

2 komentāri

Sandro Veronēzi. XY / no itāļu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012. (Sandro Veronesi. XY. 2010)

Veronezi_XYKādā itāļu kalnu ciematā Borgo Sandžūda dzīvo tikai 42 cilvēki, lielākā daļa jau gados veci, jo jaunatne ir aizmukusi tuvāk cvilizācijai. Ciemata dzīvei ir noteikts ritms, kas izstrādāts līdz minūtes precizitātei, bet kādā sniegotā, aukstā rītā tas tiek nežēlīgi pārtraukts: priesteris ar diviem cieminiekiem meža klajumā ierauga asiņainu, apledojušu egli, pie kuras pieslieta nocirsta galva; daba ir bijusi žēlīga un pārējos desmit līķus pārklājusi ar plānu sniega segu. Grāmatas iesākums ir trillera cienīgs un īstenībā vismaz divas trešdaļas no grāmatas vedina domāt, ka tai būs arī tradicionāls atrisinājums. Veronēze ir iecerējis citādi.

… nāves ierašanās atbrīvoja kādu noslēpumainu spēku, kas sāka vibrēt starp Borgo mājām, šaustīt un dauzīt tās kopā ar vēju, – to mežonīgo un atklāsmes nesošo enerģiju, ko parasti grožos notur bailes no nāves.

Romāna galvenie varoņi ir ciema priesteris Ermēte un psihiatre Džovanna, kurus sagadīšanās (vai varbūt likumsakarība) saved kopā, lai tie mēģinātu palīdzēt ciema iedzīvotājiem. Jā, viņu rūpes veltītas dzīvajiem, lai gan arī par noziegumu viņi – sagadoties vai likumsakarīgi – zina vairāk nekā to ieplānojusi policija, kura nozieguma izmeklēšanai ir piešķīrusi vislielāko slepenību. Vīrietis un sieviete, briedums un jaunība, askēze un vaļība, racionālisms un ticība – Veronēzi tēlu attīstību būvē uz pretstatiem. Ermēte un Džovanna viens otram ir vajadzīgi ne tikai tāpēc, lai kopīgi strādātu, bet arī tālāka dzīves ceļa meklējumiem – viņi abi ir krustcelēs, jo noziegums ir norāvis ierasto ikdienas rutīnu un parādījis, kas viņu dzīvē ir bijis velts un lieks.

Lasot grāmatu, kādā brīdī es konstatēju, ka “XY” man gribas konsekventi saukt par 21. gadsimta romānu, jo kaut kas tajā ir ārkārtīgi laikmetīgs, tikai šobrīd iespējams. Varbūt vieglums, ar kādu tiek runāts par dziļdomīgām, filozofiskām tēmām un tas nekādā veidā nemazina romāna tempu un intrigu; varbūt pārdomas par zinātnes un ticības attiecībām. Ja 20. gadsimtā cilvēki ticēja zinātnei kā aksiomai, tad šobrīd (vismaz man tā šķiet) daļa cilvēku ir gatavi paplašināt savu ticības lauku un, nebūdami reliģiozi, tomēr pieļaut kādu citu, zinātnes ciparos netveramu lauku.

Ja vērojam tikai saprotamo, tad beigu beigās varam nonākt tik tālu, ka eksistējam tikai tajā, ko saprotam.

Būtībā grāmata kulminē pēdēja trešdaļa, kad priesteris un psihiatre katrs no savas pieredzes un teorētiskās bāzes pozīcijām mēģina izskaidrot, kas gan notika Sendžūdas ciemata tuvumā tajā nelaimīgajā ziemas rītā un arī pēc tam ar ciemata iedzīvotājiem. Man šķiet, ka viņiem jāatbild uz jautājumu, kādu nācies sev jautāt daudziem – vai visas lietas ir nepieciešams izpētīt, izzināt līdz smalkumam, racionalizēt? vai šajā dzīvē ir vieta noslēpumam, neizzināmajam? vai mēs spējam kādu notikumu vienkārši pieņemt kā tādu un dzīvot tālāk?

– Ticība ir paņēmiens, kā pieņemt noslēpumu, Džovanna, un doties tālāk. Savukārt skeptiskums neļauj to pārvarēt, neļauj palūkoties, kas atrodas otrā pusē.

– Bet to, kas ir otrā pusē, tik un tā nevar redzēt. Arī tam tikai jātic…

– Taisnība. Vienmēr ir jātic.

Savā veidā tas atgādina par Vizmas Belševicas dzejoļa rindām – “Es ticu. Bet ticības simbols ir krusts. Pretrunas kliedziens starp zemes plakni un taisni, kas debesīs tiecas.” Varbūt ticība vienmēr ietver sevī kādu samierināšanos, pieņemšanu un iešanu tālāk – uz gaišo, uz ideālo.

Romānu lasot brīžiem pārņem salta pamestības sajūta, kad šķiet – cilvēki ir kukaiņi, kas iesprostoti stikla traukā un neziņā sitas pret tā sienām, tomēr tad atkal – neziņa nav trūkums vai noziegums, tā ir tikai daļa no ceļa. Es esmu jau agrāk minējusi, ka šobrīd daiļdarba lieliskumu man apliecina tā spēja manī radīt jaunas, negaidītas idejas, citādākas domas – Veronēzi to noteikti ir panācis.

Netradicionāls filozofisks trilleris lieliskā Daces Meieres tulkojumā.

Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu” (2011)

12 komentāri

Aksels Munte. Stāsts par Sanmikelu / no angļu val. tulk.V. Belševica. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (pirmoreiz latviski izdota 1971. gadā) (Axel Munthe. Story of San Michele. 1929.)

Munte_Sanmikels“Stāsts par Sanmikelu” pieder pie grāmatām, kuras es gadiem esmu taisījusies lasīt, bet nezin kādu iemeslu to nebiju izdarījusi. Tā kā nupat dzīvē Kapri salā apskatīju Muntes loloto villu “Sanmikela”, tad gluži loģiska bija vēlēšanās beidzot izlasīt arī grāmatu. Zinu, ka daudziem “Stāsts par Sanmikelu” ir ārkārtīgi mīļa grāmata, arī man pašai iztēlē Aksels Munte jau bija ieguvis mātes Terēzes un Konrāda Lorenca vaibstus, tādēļ divkārt nepatīkams man ir atklājums, ka grāmata mani atstāja vienaldzīgu. Varbūt nevajadzēja lasīt un saglabāt patīkamas ilūzijas.

Aksels Munte (1857-1949) ir zviedru izcelsmes ārsts, kurš lielāko daļu sava mūža ir pavadījis ārzemes – absolvējis Parīzes augstskolu un strādājis par ārstu Parīzē un Romā, lai arī viņa pakalpojumus izmantoja arī Zviedrijas karaliskā ģimene. Vēl būdams jauneklis, Aksels ar laiviņu ieradās Itālijas salā Kapri, uzkāpa pa stāvām kāpnēm Anakapri ciematā un ieraudzīja vietu, kurai savas dzīves laikā veltīs daudz laika, naudas un mīlestības. “Stāsts par Sanmikelu”, spriežot pēc nosaukuma, lasītājam liek gaidīt stāstu par villas izveidošanu, tomēr acīmredzot ar Sanmikelu autors ir domājis kādu savdabīgu alter ego, jo grāmata ir par paša Muntes dzīvi, stāstu par villu atstājot otrā plānā. Autore dzīve ir bijusi gara un notikumiem bagāta, viņš ir ticies ar daudziem ievērojamiem cilvēkiem – to visu lasīt bija ļoti interesanti. Negaidīti, bet man Aksels Munte kā cilvēks neiepatikās. Visa tā viņa jūsmošana pašam par sevi kā izcilu ārstu, cilvēku glābēju (viņš nemaz neslēpj, bet lepojas, ka daudzreiz bijis t.s. “nāves eņģelis”), dzīvnieku mīļotāju un sargātāju – nu galīgi man tas nesaistās ar cēla, pieticīga cilvēka personību, par kādu Munti es biju iedomājusies. No vienas puses, viņš mudina uz filantropiju un ziedošanos, bet pats absolūti neslēpj (un pat uzsver) savu dzīvokļa iekārtojumu, ko veido vērtīgas mēbeles, skaisti interjera priekšmeti; duālisms izpaužas arī citos Muntes uzskatos. Kādēļ jāpiemin savi apbalvojumi, ja jau tie (it kā) nemaz nav pieminēšanas vērti? Kādēļ par lielu daļu savu bagāto pacientu jāstāsta ar nicību – tās taču ir tās dāsnās rociņas, par kuru naudu tika uzcelta “Sanmikela”!?

Tā kā romāns tomēr ir nosacīti autobiogrāfisks, mana vilšanās lielā mērā pārklājās pār visu grāmatu, lai arī kopumā te ir daudz vērtīgu atziņu un zīmīgu citātu. Tomēr, līdzīgi kā ar Heses “Sidhartu”, es domāju, ka esmu nokavējusi ar lasīšanu – šis romāns ir jālasa jaunībā, kad jūsmas pilna sirds un vēl ir gatavība nekritiski uzklausīt autoritātes viedokli. Skaisti jau tas ir – “Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi mums dod kā dāvanu.” Tomēr tālāk teiktais – “Pieticība un dvēseles miers zeļ mazā lauku mājiņā, nevis pilsētu staltajās pilīs.” – ir diezgan apšaubāma tēze, jo laimīgs vai nelaimīgs cilvēks var būt jebkurā vietā. Kā redzams no lasītā, pats Munte nebūt nav gribējis būt nabadzīgs UN laimīgs, viņa apmierinātība ar dzīvi lielā mērā sakņojās materiālajā pasaulē. Pēdējo es ļoti labi saprotu, jo dzīve ir pierādījusi, ka laime bez materiālā nodrošinājuma ir ļoti gaistošs jēdziens, tādēļ pieticības slavinājumus uztveru skeptiski.

Lai vai kā būtu ar pašu Munti, bet viņa Kapri salas daudzinājums ir sasniedzis dzirdīgas ausis, un katru gadu tūristu pieplūdums tās iedzīvotājiem nodrošina labu dzīvi. Muntes iemīlēšanos Kapri es saprotu pilnā mērā, jo sala tiešām ir skaista! Novēlu katram skaistā laikā ar kuģīti aizbraukt uz salu, apbraukt tai apkārt, priecājoties par skaistajām klintīm un zilizaļajiem ūdeņiem, aiziet uz Kapri un Anakapri ciematiņiem, paciemoties Muntes mājā un uzbraukt ar funikulieri salas augstienē Monte Solaro!

IMG_8236Pavasaris ir atkal klāt. Gaiss pilns pavasara. Irbulenes ziedos, mirtes pumpuros, vīnogulāji dzen atvases, visur plaukst puķes. Rozes un sausserži vijas augšā pa ciprešu stumbriem un vīteņalejas kolonnām. Anemones, krokusi, meža hiacintes, vijolītes, orhidejas, ciklamenas plaukst saldi smaržīgajā zālē. Pulkstenīšu un cietsēkļu ķekari zili kā Zilā grota spraucas laukā pat no klintīm. Ķirzakas dzenā cita citu starp efejām. Bruņurupuči lāpačo apkārt, priecīgi savā nodabā dziedādami, – varbūt jūs nezināt, ka bruņurupuči dzied?

Lilija Praera “Virtuve” (2012)

5 komentāri

Lilija Praera. Virtuve / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Lily Prior. La Cucina. 2000)

Praera_VirtuveVispirms es šo grāmatu ar visnevainīgākajiem nodomiem iedevu lasīt mammai un ļoti drīz dabūju to atpakaļ ar nicīgu komentāru: viņi to dara uz galda un bērns turpat blakus! OK. Tad es to sāku lasīt pati un sākumā man grāmata nepatika – kaut kāds Sicīlijas ciemats ar pusjukušu radinieku baru, kuru uzvedība atgādināja sliktu itāļu komēdiju. Par laimi, kādā brīdī es sapratu, ka jāmaina attieksme – tā nav romantiska literatūra ar erotiskiem elementiem, šī grāmata ir paviegls farss ar seksīgu noskaņu, kas nav jāuztver pārāk nopietni.

Rosa Fjore ir sieviete nedaudz pāri četrdesmit, kura nu jau divdesmit piecus gadus strādā Palermo, Sicīlijas lielākajā pilsētā par bibliotekāri. Viņa ir dūšīga, lielām krūtīm, joprojām nedaudz laucinieciska, toties lieliski gatavo ēst. Agrā jaunībā dzimtajā ciemā Rosai nācies pārdzīvot Sicīlijas cienīgu drāmu, pēc kuras viņa paņēma būri ar papagaili, čemodānu ar pāris mantām un atbrauca dzīvot uz pilsētu. Kādu dienu bibliotēkā ierodas Anglis – l’inglese, un abu satikšanās raisa vētrainu kaislību. Tālāk notiekošais ir diezgan asprātīgi raksturots kā food porn, jo angļa un sicīlietes romantiskajās attiecībās sekss un ēdiens ir vienlīdz svarīgi.

Vispirms jau pati Rosa ir meistarīga pavāriene un lasītājiem tiek visos sīkumos (un jutekliski) pastāstīti daudzu tradicionālo Sicīlijas ēdienu gatavošana. (Visu cieņu sievietei, kura viena var nokaut un sadalīt cūku.) Rosa kulināriju uztver kā dzīves svarīgu sastāvdaļu un vienlaikus savdabīgu relaksāciju.

Domas šaudījās un riņķoja cita citai nopakaļ, līdz sagriezās virpulī un kļuva par vienu vienīgu miglu. Nopratu, ka jāsāk cilāt pannas un kastroļus. Ēdiena gatavošana man vienmēr palīdzēja nomierināties un domāt skaidri.

Jau no bērnības Rosai ir paticis rosīties pa virtuvi, bet pēc traģiska zaudējuma viņa pati sevi nosūta labprātīgā “virtuves trimdā” – remdēju bēdas, gatavojot ēdienu un gatavojot to vēl, un gatavojot to vēl…  Gadiem ilgi pēc viņas aizbraukšanas uz Palermo ģimene pārtiek no sastrādātajiem konserviem un ievārījumiem. Pilsētā Rosa dzīvo vienmuļi, bet mierīgi, tālu no kaislībām, savu jūtu dzīvi gluži kā ķiploka daiviņu sašķaidījusi vienaldzības piestā. Negaidītā satikšanās ar Angli viņu izmaina un jutekliski atmodina – šī norise šķita nenovēršama kā putna dziesma vai sivēnmātes meklēšanās. Anglis par formālo iemeslu, lai tuvāk iepazītos ar Rosu, min Sicīlijas kulinārijas vēstures pētniecību, bet tā nu iznāk, ka līdztekus ēdieniem tiek pētīti arī ķermeņi un gadās, ka tas notiek vienlaicīgi.

Saldēdienam Anglis notriepa manas krūtis ar gelato un aveņu mērci. Brrr, cik auksti! Deserta porciju izrotādams, viņš salika uz saldējuma kaudzītēm veselas avenes, un nu izskatījās, ka man būtu daudz krūšgalu, un vairs nevarēja saprast, kuri ir īstie un kuri nav. Tagad Anglis atriebās man par zobainību, uzlasot no viņa miesas teļa gaļas gabaliņus, – šņākdams koda avenēs, tā ka es spiedzu.

Domāju, ka liela kļūda būtu grāmatu uztvert kā nopietnu pētījumu par Sicīlijas mafijas ieražām vai gaidīt no tās izjustu, juteklīgu mīlas ainu aprakstu. Tas ir jautrs, brīžiem pat kariķēts stāsts par kādu sentimentālu itāļu vecmeitu, kura beidzot satiek savu mūža mīlestību un metas iekšā gultas priekos. Iespējams, visnopietnāk tiek stāstīts par ēdiena gatavošanu, kas itāļu manierē pati par sevi jau skan kā kulinārā mūzika. Tādēļ Praeras grāmatu vislabāk lasīt vieglā un draiskulīgā noskaņojuma, nepretojoties jancīgām erotikas ainiņām.

– Drīz jūs pārliecināsieties, signorina, ka mīlas māksla lieliski papildina virtuves mākslu! Vēl vairāk, īstenībā tās abas ir viens un tas pats: dzīvības prieka svētki! Un nepavisam nav vajadzīgs atteikties no vienas, lai piekoptu otru.

Марлена де Блази “Тысяча дней в Тоскане” (2011)

3 komentāri

Марлена де Блази. Тысяча дней в Тоскане: приключение с горчинкой / пер. с английского Г.Соловьевой. – Москва: ЭКСМО, 2011. (Marlena de Blasi. A Thousand Days in Tuscany. A Bittersweet Adventure. 2004.)

Blazi__Tysyacha_dnej_v_ToskaneMarlēnas de Blazī grāmata liekama vienā plauktā ar Mejas “Zem Toskānas saules” un Meila “Gads Provansā”, jo tās centrā ir pietiekami situēts ārzemieks, kurš nolemj krasi mainīt savu dzīvi. Šoreiz galvenā varone ir amerikāniete, kura ir pavāre un restorānu kritiķe. Viņa sarakstījusi divas pavārgrāmatas par itāļu virtuvi (Regional Foods of Northern Italy un Regional Foods of Southern Italy), bet iemīlēšanās kādā itālī un pārcelšanās uz dzīvi Venēcijā viņu iedvesmoja aprakstīt savu mīlas stāstu grāmatā A Thousand Days in Venice. A Thousand Days in Tuscany ir turpinājums pirmajai grāmatai, kurā nu jau laulātais pāris nolemj pamest stabilo dzīvi Venēcijā un pārcelties uz kādu Toskānas lauku komūnu San Casciano dei Bagni.

Parasti šāda žanra grāmatas attēlo kāda pilsētnieka jūsmu par to, ka iespējams pašam izaudzēt savu pārtiku un piedevām vēl to kvalitatīvi pagatavot (ar to nu latvieti nepārsteigsi). Pievienojiet vēl slavas dziesmu itāļu/franču kultūrai un grāmatas struktūra ir gatava. Iespējams, de Blazī labā itāļu valoda un laulības ar itāli ir ļāvušas viņai dziļāk ielūkoties Itālijas lauku dzīvē un vienkāršajos cilvēkos, jo te bija negaidīti daudz īstu izjūtu. Marlēnai un Fernando izdodas iedraudzēties ar apkārtējiem, bet par īpašu draugu, padomdevēju un sargeņģeli viņiem kļūst Barloco – gados pavecs, bet vēl ņiprs vīrs, kurš jaunpienācējos saredz iespēju nodot tālāk dzīves laikā gūto pieredzi.

Ir tikai trīs lietas, par kurām vērts runāt. Laika apstākļi, no kuriem zemnieks ir atkarīgs. Nāve un dzimšana – gan cilvēku, gan dzīvnieku. Un ēdiens – ko mēs ēdām vakar un ēdīsim rīt. Šīs trīs tēmas tā vai citādi sevī ietver filozofiju, psiholoģiju, socioloģiju, etnogrāfiju, dabas zinātnes, vēsturi, mākslu, literatūru un reliģiju. Visu, kas svarīgs dzīvē, mēs varam izrunāt, runājot par ēdienu – tas nav atdalāms no pārējā. Galvenais dzīvē ir galds un gulta, jo visu, ko mēs darām, mēs darām, lai atgrieztos pie galda, atgrieztos gultā.

Ēdiens apvieno ļaudis. Katru rītu autore ar vīru dodas iedzert uz tuvējo ēstuvi tasi kapučīno ( jo tāda ir tradīcija), pēc tam iziet cauri ieliņām un sapērk pārtiku tās dienas ēdienreizēm. Un vakarpusē atkal iegriežas uz pasēdēšanu un pamēļošanu, lai bieži vien parunātu par ēdienu un tā gatavošanas tradīcijām. Pieņemu, ka daudziem šķiet, ka Itālija, vismaz tās ziemeļu daļa, visos laikos ir bijusi gana pārtikusi, tādēļ diezgan liels pārsteigums bija Barloco stāsti par smago lauku dzīvi. Kastaņu maize, kuru cepa no miltos saberztiem ēdamajiem kastaņiem, bija cieta kā koks un tika ēsta ne jau tikai kara laikā, un galvenais iemesls, kāpēc tik daudz domu un runu tiek veltīts pārtikai, ir tās ieguves grūtības. Autore ar vīru piedalās gan olīvu, gan vīnogu ikgadējās vākšanas talkās, kā arī tiem sekojošajās svinībās, kuras joprojām saglabājušas rituālās paražas; piemēram, pirmo jaunās ražas vīnogu ķekaru svētī baznīcā, bet pēc tam iecep maizītē, savukārt zīdaini vispirms iegremdē tikko ieliktā jaunā vīnā, bet tikai pēc tam nes kristīt uz baznīcu.

Dario Campanile. Toscana del sud

Dario Campanile. Toscana del sud

Pārvācoties no ASV uz Venēciju, bet pēc tam uz Toskānas laukiem, autore negaida, ka kaut kas kardināli mainīsies viņas būtībā, un ar to patīkami atšķiras no visiem tiem emigrantiem, kas maina savu fizisko atrašanās vietu un domā, ka pagātnē paliek viņu sliktās atmiņas un nepareizās izvēles. Cilvēks nevar aizbēgt pats no sevis, bet de Blazi domā, ka daudzos gadījumos mums vienkārši jāizvēlas būt laimīgiem. Viņa ir meklētāja, kā daudzi no mums – meklē to dzīves lielo mozaīku, kurā ielikt sevi kā mazu mozaīkas gabaliņu un beidzot pilnasinīgi izjust, ka atrodas īstajā vietā un laikā, kopā ar īstajiem cilvēkiem. Labais draugs Barloco citē svēto Augustīnu un teic, ka viss reiz kļūs par pelniem. Kad to saprot, tad dzīvot vairs nav tik svarīgi, bet svarīgi ir dzīvot tā, kā tu vēlies.

Marlēna un Fernando ir riskējuši un nomainījuši komfortablu un drošu dzīvi Venēcijā pret Itālijas laukiem, kur nu viņiem jāmācās būt tuvāk dabai, cilvēkiem un, iespējams, pašiem sev. Kā atkal teic Barloco, jāmāk atrast vidusceļš starp komfortu un risku – sevi ir jāsargā, bet nevar dzīvē zaudēt asumu, citādi cilvēks satrupēs pirms laika.

Kādā izbraukumā, kad vīrieši meklē akmeņus jaunceļamajai maizes krāsnij, Marlēna bauda apkārtni un ierauga vecu sievu, kura nesteidzīgi klibo gar vīnogulājiem, pārbaudot vīnogu gatavību. Viņa saprot, ka tā mierīgi varētu būt viņa pati netālā nākotnē. Varbūt tādēļ mēs tik ļoti interesējamies par saviem senčiem un saknēm, ka īstenībā gribam redzēt paši savu nākotni?

Grāmatai A Thousand Days in Tuscany ir turpinājums – The Lady in the Palazzo: At Home in Umbria (2006), kurā autore ir nopirkusi māju un notiek tās remonts. Domāju, ka kādreiz izlasīšu gan triloģijas pirmo, gan trešo daļu, jo de Blazi ir ļoti jauks, nesteidzīgs, bet vienlaikus arī ļoti informatīvs stāstījums, kas vēsta gan par Itālijas cilvēkiem, gan autores aizraušanos – ēst gatavošanu.

Ja kādam vēl ļoti interesē Toskāna un tās ēdieni, tad iesaku noskatīties Jūlijas Visockas autorraidījumu “Кулинарные курсы с Юлией Высоцкой”, kura 1. sezonā viņa ļoti aizrautīgi stāsta par Toskānas gastronomiskajām tradīcijām un rāda arī viegli pagatavojamas receptes.

 

 

 

Maija meitene

Komentēt

Jules Joseph Lefebvre. A pensive moment (1886)

Jules Joseph Lefebvre. A pensive moment (1886)

“Es domāju par tevi, Susana. Par zaļajiem pakalniem. Par tām reizēm, kad mēs vējainā laikā lidinājām pūķus. Lejā bija dzirdama ciemata dzīvelīgā murdoņa, bet mēs bijām augstu virs tā, paugura virsotnē, un cieši turējām pakulu virvīti, pa sprīdim atlaizdami to vējam līdzi. “Palīdzi man, Susana!” Un maigas rokas stingri satvēra manējās. “Izlaid virvīti garāk!”

Vējš lika mums smieties, tas lika mūsu acīm vērties vienā virzienā, bet virvīte slīdēja starp pirkstiem, tiekdamās pakaļ brāzmai, līdz piepeši ar vieglu tirkšķi pārtrūka, it kā to būtu pārcirtuši putna spārni. Un tur, pašā augšā, papīra putns kūleņiem krita lejup, velkot līdzi no lupatiņām savīto asti, līdz nozuda zaļajā biežņā uz zemes.

Tavas lūpas bija miklas, it kā tās būtu skūpstījusi rasa.”

Fragments no Huana Rulfo grāmatas “Pedro Paramo” (no spāņu val. tulk. G. Valujevs)