Марлена де Блази. Тысяча дней в Тоскане: приключение с горчинкой / пер. с английского Г.Соловьевой. – Москва: ЭКСМО, 2011. (Marlena de Blasi. A Thousand Days in Tuscany. A Bittersweet Adventure. 2004.)

Blazi__Tysyacha_dnej_v_ToskaneMarlēnas de Blazī grāmata liekama vienā plauktā ar Mejas “Zem Toskānas saules” un Meila “Gads Provansā”, jo tās centrā ir pietiekami situēts ārzemieks, kurš nolemj krasi mainīt savu dzīvi. Šoreiz galvenā varone ir amerikāniete, kura ir pavāre un restorānu kritiķe. Viņa sarakstījusi divas pavārgrāmatas par itāļu virtuvi (Regional Foods of Northern Italy un Regional Foods of Southern Italy), bet iemīlēšanās kādā itālī un pārcelšanās uz dzīvi Venēcijā viņu iedvesmoja aprakstīt savu mīlas stāstu grāmatā A Thousand Days in Venice. A Thousand Days in Tuscany ir turpinājums pirmajai grāmatai, kurā nu jau laulātais pāris nolemj pamest stabilo dzīvi Venēcijā un pārcelties uz kādu Toskānas lauku komūnu San Casciano dei Bagni.

Parasti šāda žanra grāmatas attēlo kāda pilsētnieka jūsmu par to, ka iespējams pašam izaudzēt savu pārtiku un piedevām vēl to kvalitatīvi pagatavot (ar to nu latvieti nepārsteigsi). Pievienojiet vēl slavas dziesmu itāļu/franču kultūrai un grāmatas struktūra ir gatava. Iespējams, de Blazī labā itāļu valoda un laulības ar itāli ir ļāvušas viņai dziļāk ielūkoties Itālijas lauku dzīvē un vienkāršajos cilvēkos, jo te bija negaidīti daudz īstu izjūtu. Marlēnai un Fernando izdodas iedraudzēties ar apkārtējiem, bet par īpašu draugu, padomdevēju un sargeņģeli viņiem kļūst Barloco – gados pavecs, bet vēl ņiprs vīrs, kurš jaunpienācējos saredz iespēju nodot tālāk dzīves laikā gūto pieredzi.

Ir tikai trīs lietas, par kurām vērts runāt. Laika apstākļi, no kuriem zemnieks ir atkarīgs. Nāve un dzimšana – gan cilvēku, gan dzīvnieku. Un ēdiens – ko mēs ēdām vakar un ēdīsim rīt. Šīs trīs tēmas tā vai citādi sevī ietver filozofiju, psiholoģiju, socioloģiju, etnogrāfiju, dabas zinātnes, vēsturi, mākslu, literatūru un reliģiju. Visu, kas svarīgs dzīvē, mēs varam izrunāt, runājot par ēdienu – tas nav atdalāms no pārējā. Galvenais dzīvē ir galds un gulta, jo visu, ko mēs darām, mēs darām, lai atgrieztos pie galda, atgrieztos gultā.

Ēdiens apvieno ļaudis. Katru rītu autore ar vīru dodas iedzert uz tuvējo ēstuvi tasi kapučīno ( jo tāda ir tradīcija), pēc tam iziet cauri ieliņām un sapērk pārtiku tās dienas ēdienreizēm. Un vakarpusē atkal iegriežas uz pasēdēšanu un pamēļošanu, lai bieži vien parunātu par ēdienu un tā gatavošanas tradīcijām. Pieņemu, ka daudziem šķiet, ka Itālija, vismaz tās ziemeļu daļa, visos laikos ir bijusi gana pārtikusi, tādēļ diezgan liels pārsteigums bija Barloco stāsti par smago lauku dzīvi. Kastaņu maize, kuru cepa no miltos saberztiem ēdamajiem kastaņiem, bija cieta kā koks un tika ēsta ne jau tikai kara laikā, un galvenais iemesls, kāpēc tik daudz domu un runu tiek veltīts pārtikai, ir tās ieguves grūtības. Autore ar vīru piedalās gan olīvu, gan vīnogu ikgadējās vākšanas talkās, kā arī tiem sekojošajās svinībās, kuras joprojām saglabājušas rituālās paražas; piemēram, pirmo jaunās ražas vīnogu ķekaru svētī baznīcā, bet pēc tam iecep maizītē, savukārt zīdaini vispirms iegremdē tikko ieliktā jaunā vīnā, bet tikai pēc tam nes kristīt uz baznīcu.

Dario Campanile. Toscana del sud

Dario Campanile. Toscana del sud

Pārvācoties no ASV uz Venēciju, bet pēc tam uz Toskānas laukiem, autore negaida, ka kaut kas kardināli mainīsies viņas būtībā, un ar to patīkami atšķiras no visiem tiem emigrantiem, kas maina savu fizisko atrašanās vietu un domā, ka pagātnē paliek viņu sliktās atmiņas un nepareizās izvēles. Cilvēks nevar aizbēgt pats no sevis, bet de Blazi domā, ka daudzos gadījumos mums vienkārši jāizvēlas būt laimīgiem. Viņa ir meklētāja, kā daudzi no mums – meklē to dzīves lielo mozaīku, kurā ielikt sevi kā mazu mozaīkas gabaliņu un beidzot pilnasinīgi izjust, ka atrodas īstajā vietā un laikā, kopā ar īstajiem cilvēkiem. Labais draugs Barloco citē svēto Augustīnu un teic, ka viss reiz kļūs par pelniem. Kad to saprot, tad dzīvot vairs nav tik svarīgi, bet svarīgi ir dzīvot tā, kā tu vēlies.

Marlēna un Fernando ir riskējuši un nomainījuši komfortablu un drošu dzīvi Venēcijā pret Itālijas laukiem, kur nu viņiem jāmācās būt tuvāk dabai, cilvēkiem un, iespējams, pašiem sev. Kā atkal teic Barloco, jāmāk atrast vidusceļš starp komfortu un risku – sevi ir jāsargā, bet nevar dzīvē zaudēt asumu, citādi cilvēks satrupēs pirms laika.

Kādā izbraukumā, kad vīrieši meklē akmeņus jaunceļamajai maizes krāsnij, Marlēna bauda apkārtni un ierauga vecu sievu, kura nesteidzīgi klibo gar vīnogulājiem, pārbaudot vīnogu gatavību. Viņa saprot, ka tā mierīgi varētu būt viņa pati netālā nākotnē. Varbūt tādēļ mēs tik ļoti interesējamies par saviem senčiem un saknēm, ka īstenībā gribam redzēt paši savu nākotni?

Grāmatai A Thousand Days in Tuscany ir turpinājums – The Lady in the Palazzo: At Home in Umbria (2006), kurā autore ir nopirkusi māju un notiek tās remonts. Domāju, ka kādreiz izlasīšu gan triloģijas pirmo, gan trešo daļu, jo de Blazi ir ļoti jauks, nesteidzīgs, bet vienlaikus arī ļoti informatīvs stāstījums, kas vēsta gan par Itālijas cilvēkiem, gan autores aizraušanos – ēst gatavošanu.

Ja kādam vēl ļoti interesē Toskāna un tās ēdieni, tad iesaku noskatīties Jūlijas Visockas autorraidījumu “Кулинарные курсы с Юлией Высоцкой”, kura 1. sezonā viņa ļoti aizrautīgi stāsta par Toskānas gastronomiskajām tradīcijām un rāda arī viegli pagatavojamas receptes.

 

 

 

Advertisements