Lilija Praera. Virtuve / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Lily Prior. La Cucina. 2000)

Praera_VirtuveVispirms es šo grāmatu ar visnevainīgākajiem nodomiem iedevu lasīt mammai un ļoti drīz dabūju to atpakaļ ar nicīgu komentāru: viņi to dara uz galda un bērns turpat blakus! OK. Tad es to sāku lasīt pati un sākumā man grāmata nepatika – kaut kāds Sicīlijas ciemats ar pusjukušu radinieku baru, kuru uzvedība atgādināja sliktu itāļu komēdiju. Par laimi, kādā brīdī es sapratu, ka jāmaina attieksme – tā nav romantiska literatūra ar erotiskiem elementiem, šī grāmata ir paviegls farss ar seksīgu noskaņu, kas nav jāuztver pārāk nopietni.

Rosa Fjore ir sieviete nedaudz pāri četrdesmit, kura nu jau divdesmit piecus gadus strādā Palermo, Sicīlijas lielākajā pilsētā par bibliotekāri. Viņa ir dūšīga, lielām krūtīm, joprojām nedaudz laucinieciska, toties lieliski gatavo ēst. Agrā jaunībā dzimtajā ciemā Rosai nācies pārdzīvot Sicīlijas cienīgu drāmu, pēc kuras viņa paņēma būri ar papagaili, čemodānu ar pāris mantām un atbrauca dzīvot uz pilsētu. Kādu dienu bibliotēkā ierodas Anglis – l’inglese, un abu satikšanās raisa vētrainu kaislību. Tālāk notiekošais ir diezgan asprātīgi raksturots kā food porn, jo angļa un sicīlietes romantiskajās attiecībās sekss un ēdiens ir vienlīdz svarīgi.

Vispirms jau pati Rosa ir meistarīga pavāriene un lasītājiem tiek visos sīkumos (un jutekliski) pastāstīti daudzu tradicionālo Sicīlijas ēdienu gatavošana. (Visu cieņu sievietei, kura viena var nokaut un sadalīt cūku.) Rosa kulināriju uztver kā dzīves svarīgu sastāvdaļu un vienlaikus savdabīgu relaksāciju.

Domas šaudījās un riņķoja cita citai nopakaļ, līdz sagriezās virpulī un kļuva par vienu vienīgu miglu. Nopratu, ka jāsāk cilāt pannas un kastroļus. Ēdiena gatavošana man vienmēr palīdzēja nomierināties un domāt skaidri.

Jau no bērnības Rosai ir paticis rosīties pa virtuvi, bet pēc traģiska zaudējuma viņa pati sevi nosūta labprātīgā “virtuves trimdā” – remdēju bēdas, gatavojot ēdienu un gatavojot to vēl, un gatavojot to vēl…  Gadiem ilgi pēc viņas aizbraukšanas uz Palermo ģimene pārtiek no sastrādātajiem konserviem un ievārījumiem. Pilsētā Rosa dzīvo vienmuļi, bet mierīgi, tālu no kaislībām, savu jūtu dzīvi gluži kā ķiploka daiviņu sašķaidījusi vienaldzības piestā. Negaidītā satikšanās ar Angli viņu izmaina un jutekliski atmodina – šī norise šķita nenovēršama kā putna dziesma vai sivēnmātes meklēšanās. Anglis par formālo iemeslu, lai tuvāk iepazītos ar Rosu, min Sicīlijas kulinārijas vēstures pētniecību, bet tā nu iznāk, ka līdztekus ēdieniem tiek pētīti arī ķermeņi un gadās, ka tas notiek vienlaicīgi.

Saldēdienam Anglis notriepa manas krūtis ar gelato un aveņu mērci. Brrr, cik auksti! Deserta porciju izrotādams, viņš salika uz saldējuma kaudzītēm veselas avenes, un nu izskatījās, ka man būtu daudz krūšgalu, un vairs nevarēja saprast, kuri ir īstie un kuri nav. Tagad Anglis atriebās man par zobainību, uzlasot no viņa miesas teļa gaļas gabaliņus, – šņākdams koda avenēs, tā ka es spiedzu.

Domāju, ka liela kļūda būtu grāmatu uztvert kā nopietnu pētījumu par Sicīlijas mafijas ieražām vai gaidīt no tās izjustu, juteklīgu mīlas ainu aprakstu. Tas ir jautrs, brīžiem pat kariķēts stāsts par kādu sentimentālu itāļu vecmeitu, kura beidzot satiek savu mūža mīlestību un metas iekšā gultas priekos. Iespējams, visnopietnāk tiek stāstīts par ēdiena gatavošanu, kas itāļu manierē pati par sevi jau skan kā kulinārā mūzika. Tādēļ Praeras grāmatu vislabāk lasīt vieglā un draiskulīgā noskaņojuma, nepretojoties jancīgām erotikas ainiņām.

– Drīz jūs pārliecināsieties, signorina, ka mīlas māksla lieliski papildina virtuves mākslu! Vēl vairāk, īstenībā tās abas ir viens un tas pats: dzīvības prieka svētki! Un nepavisam nav vajadzīgs atteikties no vienas, lai piekoptu otru.

Advertisements