Aksels Munte. Stāsts par Sanmikelu / no angļu val. tulk.V. Belševica. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (pirmoreiz latviski izdota 1971. gadā) (Axel Munthe. Story of San Michele. 1929.)

Munte_Sanmikels“Stāsts par Sanmikelu” pieder pie grāmatām, kuras es gadiem esmu taisījusies lasīt, bet nezin kādu iemeslu to nebiju izdarījusi. Tā kā nupat dzīvē Kapri salā apskatīju Muntes loloto villu “Sanmikela”, tad gluži loģiska bija vēlēšanās beidzot izlasīt arī grāmatu. Zinu, ka daudziem “Stāsts par Sanmikelu” ir ārkārtīgi mīļa grāmata, arī man pašai iztēlē Aksels Munte jau bija ieguvis mātes Terēzes un Konrāda Lorenca vaibstus, tādēļ divkārt nepatīkams man ir atklājums, ka grāmata mani atstāja vienaldzīgu. Varbūt nevajadzēja lasīt un saglabāt patīkamas ilūzijas.

Aksels Munte (1857-1949) ir zviedru izcelsmes ārsts, kurš lielāko daļu sava mūža ir pavadījis ārzemes – absolvējis Parīzes augstskolu un strādājis par ārstu Parīzē un Romā, lai arī viņa pakalpojumus izmantoja arī Zviedrijas karaliskā ģimene. Vēl būdams jauneklis, Aksels ar laiviņu ieradās Itālijas salā Kapri, uzkāpa pa stāvām kāpnēm Anakapri ciematā un ieraudzīja vietu, kurai savas dzīves laikā veltīs daudz laika, naudas un mīlestības. “Stāsts par Sanmikelu”, spriežot pēc nosaukuma, lasītājam liek gaidīt stāstu par villas izveidošanu, tomēr acīmredzot ar Sanmikelu autors ir domājis kādu savdabīgu alter ego, jo grāmata ir par paša Muntes dzīvi, stāstu par villu atstājot otrā plānā. Autore dzīve ir bijusi gara un notikumiem bagāta, viņš ir ticies ar daudziem ievērojamiem cilvēkiem – to visu lasīt bija ļoti interesanti. Negaidīti, bet man Aksels Munte kā cilvēks neiepatikās. Visa tā viņa jūsmošana pašam par sevi kā izcilu ārstu, cilvēku glābēju (viņš nemaz neslēpj, bet lepojas, ka daudzreiz bijis t.s. “nāves eņģelis”), dzīvnieku mīļotāju un sargātāju – nu galīgi man tas nesaistās ar cēla, pieticīga cilvēka personību, par kādu Munti es biju iedomājusies. No vienas puses, viņš mudina uz filantropiju un ziedošanos, bet pats absolūti neslēpj (un pat uzsver) savu dzīvokļa iekārtojumu, ko veido vērtīgas mēbeles, skaisti interjera priekšmeti; duālisms izpaužas arī citos Muntes uzskatos. Kādēļ jāpiemin savi apbalvojumi, ja jau tie (it kā) nemaz nav pieminēšanas vērti? Kādēļ par lielu daļu savu bagāto pacientu jāstāsta ar nicību – tās taču ir tās dāsnās rociņas, par kuru naudu tika uzcelta “Sanmikela”!?

Tā kā romāns tomēr ir nosacīti autobiogrāfisks, mana vilšanās lielā mērā pārklājās pār visu grāmatu, lai arī kopumā te ir daudz vērtīgu atziņu un zīmīgu citātu. Tomēr, līdzīgi kā ar Heses “Sidhartu”, es domāju, ka esmu nokavējusi ar lasīšanu – šis romāns ir jālasa jaunībā, kad jūsmas pilna sirds un vēl ir gatavība nekritiski uzklausīt autoritātes viedokli. Skaisti jau tas ir – “Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi mums dod kā dāvanu.” Tomēr tālāk teiktais – “Pieticība un dvēseles miers zeļ mazā lauku mājiņā, nevis pilsētu staltajās pilīs.” – ir diezgan apšaubāma tēze, jo laimīgs vai nelaimīgs cilvēks var būt jebkurā vietā. Kā redzams no lasītā, pats Munte nebūt nav gribējis būt nabadzīgs UN laimīgs, viņa apmierinātība ar dzīvi lielā mērā sakņojās materiālajā pasaulē. Pēdējo es ļoti labi saprotu, jo dzīve ir pierādījusi, ka laime bez materiālā nodrošinājuma ir ļoti gaistošs jēdziens, tādēļ pieticības slavinājumus uztveru skeptiski.

Lai vai kā būtu ar pašu Munti, bet viņa Kapri salas daudzinājums ir sasniedzis dzirdīgas ausis, un katru gadu tūristu pieplūdums tās iedzīvotājiem nodrošina labu dzīvi. Muntes iemīlēšanos Kapri es saprotu pilnā mērā, jo sala tiešām ir skaista! Novēlu katram skaistā laikā ar kuģīti aizbraukt uz salu, apbraukt tai apkārt, priecājoties par skaistajām klintīm un zilizaļajiem ūdeņiem, aiziet uz Kapri un Anakapri ciematiņiem, paciemoties Muntes mājā un uzbraukt ar funikulieri salas augstienē Monte Solaro!

IMG_8236Pavasaris ir atkal klāt. Gaiss pilns pavasara. Irbulenes ziedos, mirtes pumpuros, vīnogulāji dzen atvases, visur plaukst puķes. Rozes un sausserži vijas augšā pa ciprešu stumbriem un vīteņalejas kolonnām. Anemones, krokusi, meža hiacintes, vijolītes, orhidejas, ciklamenas plaukst saldi smaržīgajā zālē. Pulkstenīšu un cietsēkļu ķekari zili kā Zilā grota spraucas laukā pat no klintīm. Ķirzakas dzenā cita citu starp efejām. Bruņurupuči lāpačo apkārt, priecīgi savā nodabā dziedādami, – varbūt jūs nezināt, ka bruņurupuči dzied?

Advertisements