Sandro Veronēzi. XY / no itāļu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012. (Sandro Veronesi. XY. 2010)

Veronezi_XYKādā itāļu kalnu ciematā Borgo Sandžūda dzīvo tikai 42 cilvēki, lielākā daļa jau gados veci, jo jaunatne ir aizmukusi tuvāk cvilizācijai. Ciemata dzīvei ir noteikts ritms, kas izstrādāts līdz minūtes precizitātei, bet kādā sniegotā, aukstā rītā tas tiek nežēlīgi pārtraukts: priesteris ar diviem cieminiekiem meža klajumā ierauga asiņainu, apledojušu egli, pie kuras pieslieta nocirsta galva; daba ir bijusi žēlīga un pārējos desmit līķus pārklājusi ar plānu sniega segu. Grāmatas iesākums ir trillera cienīgs un īstenībā vismaz divas trešdaļas no grāmatas vedina domāt, ka tai būs arī tradicionāls atrisinājums. Veronēze ir iecerējis citādi.

… nāves ierašanās atbrīvoja kādu noslēpumainu spēku, kas sāka vibrēt starp Borgo mājām, šaustīt un dauzīt tās kopā ar vēju, – to mežonīgo un atklāsmes nesošo enerģiju, ko parasti grožos notur bailes no nāves.

Romāna galvenie varoņi ir ciema priesteris Ermēte un psihiatre Džovanna, kurus sagadīšanās (vai varbūt likumsakarība) saved kopā, lai tie mēģinātu palīdzēt ciema iedzīvotājiem. Jā, viņu rūpes veltītas dzīvajiem, lai gan arī par noziegumu viņi – sagadoties vai likumsakarīgi – zina vairāk nekā to ieplānojusi policija, kura nozieguma izmeklēšanai ir piešķīrusi vislielāko slepenību. Vīrietis un sieviete, briedums un jaunība, askēze un vaļība, racionālisms un ticība – Veronēzi tēlu attīstību būvē uz pretstatiem. Ermēte un Džovanna viens otram ir vajadzīgi ne tikai tāpēc, lai kopīgi strādātu, bet arī tālāka dzīves ceļa meklējumiem – viņi abi ir krustcelēs, jo noziegums ir norāvis ierasto ikdienas rutīnu un parādījis, kas viņu dzīvē ir bijis velts un lieks.

Lasot grāmatu, kādā brīdī es konstatēju, ka “XY” man gribas konsekventi saukt par 21. gadsimta romānu, jo kaut kas tajā ir ārkārtīgi laikmetīgs, tikai šobrīd iespējams. Varbūt vieglums, ar kādu tiek runāts par dziļdomīgām, filozofiskām tēmām un tas nekādā veidā nemazina romāna tempu un intrigu; varbūt pārdomas par zinātnes un ticības attiecībām. Ja 20. gadsimtā cilvēki ticēja zinātnei kā aksiomai, tad šobrīd (vismaz man tā šķiet) daļa cilvēku ir gatavi paplašināt savu ticības lauku un, nebūdami reliģiozi, tomēr pieļaut kādu citu, zinātnes ciparos netveramu lauku.

Ja vērojam tikai saprotamo, tad beigu beigās varam nonākt tik tālu, ka eksistējam tikai tajā, ko saprotam.

Būtībā grāmata kulminē pēdēja trešdaļa, kad priesteris un psihiatre katrs no savas pieredzes un teorētiskās bāzes pozīcijām mēģina izskaidrot, kas gan notika Sendžūdas ciemata tuvumā tajā nelaimīgajā ziemas rītā un arī pēc tam ar ciemata iedzīvotājiem. Man šķiet, ka viņiem jāatbild uz jautājumu, kādu nācies sev jautāt daudziem – vai visas lietas ir nepieciešams izpētīt, izzināt līdz smalkumam, racionalizēt? vai šajā dzīvē ir vieta noslēpumam, neizzināmajam? vai mēs spējam kādu notikumu vienkārši pieņemt kā tādu un dzīvot tālāk?

– Ticība ir paņēmiens, kā pieņemt noslēpumu, Džovanna, un doties tālāk. Savukārt skeptiskums neļauj to pārvarēt, neļauj palūkoties, kas atrodas otrā pusē.

– Bet to, kas ir otrā pusē, tik un tā nevar redzēt. Arī tam tikai jātic…

– Taisnība. Vienmēr ir jātic.

Savā veidā tas atgādina par Vizmas Belševicas dzejoļa rindām – “Es ticu. Bet ticības simbols ir krusts. Pretrunas kliedziens starp zemes plakni un taisni, kas debesīs tiecas.” Varbūt ticība vienmēr ietver sevī kādu samierināšanos, pieņemšanu un iešanu tālāk – uz gaišo, uz ideālo.

Romānu lasot brīžiem pārņem salta pamestības sajūta, kad šķiet – cilvēki ir kukaiņi, kas iesprostoti stikla traukā un neziņā sitas pret tā sienām, tomēr tad atkal – neziņa nav trūkums vai noziegums, tā ir tikai daļa no ceļa. Es esmu jau agrāk minējusi, ka šobrīd daiļdarba lieliskumu man apliecina tā spēja manī radīt jaunas, negaidītas idejas, citādākas domas – Veronēzi to noteikti ir panācis.

Netradicionāls filozofisks trilleris lieliskā Daces Meieres tulkojumā.

Advertisements