Roberts Hariss. Pompeji / no angļu val. tulk. Vija Stabulniece. – Rīga: Jumava, 2005. (Robert Hariss. Pompeii. 2003)

Hariss_PompejiNo vēsturiskā romāna ar daiļrunīgo nosaukumu “Pompeji” par spīti skaļajām pieteikumam uz vāka kā 2004. gada Eiropas lasītākajai grāmatai es neko īpašu negaidīju. Tādēļ biju patīkami pārsteigta par autora izveidoto plašo un reālistisko Neapoles līča ainavu, dzīvajiem tēliem un patīkamu klātesamības sajūtu. Angļu rakstnieks Roberts Hariss sākotnēji rakstīja politiskos non-fiction, pēc tam ieinteresējās par Otro pasaules karu, bet šobrīd viņa pamatžanrs ir trilleri, kuru tēmas sadala savā starpā Senā Roma un jaunāko laiku politika.

Vispārzināms ir fakts, ka Senās Romas pilsēta Pompeji m.ē. 79. gadā tika neatgriezeniski iznīcināta pēc Vezuva izvirduma. Cilvēki Kampānijas reģionā toreiz dzīvoja laimīgā neziņā un pat nenojauta, ka milzīgais kalns turpat viņiem blakus īstenībā ir vulkāns un kādu dienu pamodīsies, lai spļautu uguni un akmeņus.  Pompeju pilsēta atradās skaistā, izdevīgā vietā – starp Sorento pussalas grēdu un Vezuvu, rokas stiepienā no jūras, kas ļāva baudīt Vidusjūras tirdzniecības labumus. Apmēram 20 000 iedzīvotāju dzīvoja komfortablā, pat pēc mūsu laiku mērauklas sakartotā pilsētvidē. Lai arī 62. gadā Pompeji krietni cieta zemestrīcē, tomēr salīdzinoši ātri atkopās, pat nenojaušot, ka zemestrīce ir bijusi sagrāves priekšvēstnesis.

Romāna darbība norisinās četru dienu laikā, sākoties divas dienas pirms vulkāna izvirduma. Par galveno varoni nav izvēlēts kāds Pompeju iedzīvotājs, bet gan akvedukta pārzinis Marks Atīlijs Pirmais jeb vienkārši Atīlijs, kurš tikai pirms divām nedēļām ir pārcēlies uz Misēnām, lai atbildētu par Augusta akveduktu, uz to brīdi garāko pasaulē. Romāna sākumā akveduktā notikusī avārija draud  atstāt bez ūdens astoņas pilsētas, un Atīlijs dara visu iespējamo, lai novērstu bojājumu. Galvenā varoņa profesija autoram dod iespēju gana daudz izstāstīt par akveduktiem, to uzbūvi un iespējamām problēmām – tā kā man akvedukti vienmēr šķituši ģeniālas celtnes, tas bija ļoti interesanti.

Par romāna galveno negatīvo tēlu ir izvēlēts Ampliats, bijušais vergs, kurš spējis pacelties oligarha augstumos un būtībā ir Pompeju īstais saimnieks. Hariss Pompejus attēlo kā plaukstošu, bet vienlaikus arī diezgan nekrietnu pilsētu: Salve lucrum! Lai dzīvo peļņa! Lucrum gaudium! Peļņa ir prieks! Ievērojiet, ka tiek piesaukta nevis nauda, bet gan peļņa. Romāna galvenais konflikts ir starp Ampliatu un ūdensvīru Atīliju, jo pēdējais ir godīgs cilvēks un nepiekrīt Ampliata piedāvātajām mahinācijām. Kopā ar dabas parādībām, kas romāna varoņiem raisa neizpratni, bet lasītājiem liek noprast par izvirduma tuvošanos, autors savērpj trillera noskaņojumu, kas kulminē pēdējā nodaļā tiešā nozīmē – varens spēks norauj kalnam smaili, un virsotne uziet gaisā.

Tiek teikts: “Lai zinātu nākotni, ir jāzina vēsture.” Areheologu atraktie Pompeji šobrīd ir vienīgā autentiskā romiešu pilsēta, kuras ielās un namos var sajust 2000 gadus seno romiešu garu un kaut nedaudz tuvoties seno laiku sapratnei. Vēsture lieliski noder, lai parādītu, ka viss reiz ir bijis – gan vareni sasniegumi, gan postošs sabrukums. Protams, romieši nebija ideāli, un daudzi viņu trūkumi ir plaši atainoti vēstures grāmatās. Tomēr visiem, kuriem šķiet, ka nupat triumfē tehnoloģijas, es ieteiktu papētīt romiešu ūdensapgādes sistēmu un ar to cieši saistītās termas, viņu arhitektūru un celtniecības tehniku – ja celtnēm pāri nav gājis karš vai vandāļi, tās stāv joprojām.

Pompeju traģēdija gandrīz pirms 2000 gadiem joprojām piesaista pētniekus. Piemēram, šogad Britu muzejs pusgada garumā, sākot no marta, rāda un stāsta par Pompejiem un Hērkulānu. Pētījumi  turpinās, tādēļ pat Harisa salīdzinoši nesenā grāmatā atainotie notikumi nu jau tiek interpretēti citādāk – britu zinātnieki, pētot Pompejos apbrīnojamās bojāgājušo atliekas, ir nākuši pie jauniem secinājumiem.

Harisa grāmata, iespējams, nav pilnīgi vēsturiski precīza (un tādai tai arī nav jābūt), tomēr tā noteikti spēj aizraut arī tos lasītājus, kam vēsture nav mīļākā tēma. Tie paši cilvēki jau vien esam, pagājuši vien nieka divas tūkstošgades 🙂 Skaista un karsta Itālijas ainava, trillera sižets un nedaudz romantikas – bet pāri visam, protams, draudīgā Vezuva ēna.

Advertisements