Мэдсен, Дэвид. Мемуары придворного карлика, гностика по убеждению /  пер. с английского А.Митрофанова. – Санкт-Петербург: Симпозиум, 2002. (David Madsen. Memoirs of a Gnostic Dwarf. 1998)

Ilgi nevarēju izlemMedsen__Memuary_pridvornogo_karlikat, vai man būtu vērts lasīt šo grāmatu – ārzemnieku sarakstītie vēsturiskie romāni par Itāliju diezgan bieži pārsniedz vēlamās vēsturiskās fantāzijas robežas. Tomēr kādā recenzijā bija pieminēts, ka romāna sākumā tiek smalki aprakstīts pāvesta Leo X ānusa bēdīgais stāvoklis, kas mani pārliecināja – tiešām, kur gan es vēl izlasīšu tādus smalkumus par pāvesta dibenu.

Romāns attēlo ļoti piesātinātu un sarežģītu posmu Eiropas vēsturē – 16. gadsimta pirmo ceturtdaļu. Te nu bija gana daudz plēšanās Eiropas toreizējo lielvaru starpā (jāatceras, ka toreiz bija arī tāds spēlētājs kā Pāvesta valsts un pāvests bija arī laicīgs valdnieks), lēnām un neapturami pieauga Eiropas katoļu neapmierinātība ar pāvesta varu, kas noveda pie Reformācijas, kā arī jāatceras par tādu nozīmīgu procesu kā Renesanse, kas kardināli mainīja viduslaiku pasaules uztveri. Jebkuram rakstniekam būtu grūti tikt galā ar tādu faktu daudzuma korektu attēlošanu, bet Medsens daudzveidībai vēl piesviež gnostiķus un inkvizīciju, īpaši iedziļinoties gnosticisma filozofijā. Var gandrīz droši apgalvot, ka bez īpašas intereses par vēsturi, šis romāns daudzviet šķitīs garlaicīgs, tomēr autors ir parūpējies arī par daudzām bezkaunīgām un pat neķītrām lappusēm.

Romāna galvenais varonis ir punduris Džuzepe Amadonelli, kurš savas dzīves laikā sasniedz neticamus augstumus – viņš kļūst par pāvesta Leo X uzticamības personu, kas nozīmē gan spiegu, gan ākstu, gan rakstvedi, gan padomdevēju. Punduris piedzima vienā no visnabadzīgākajiem Romas rajoniem, kur kropli neviens nežēloja. Viņu toties pažēloja kāda augstdzimusi meitene Laura, kas vāca ap sevi dabas apdalītus cilvēkus, lai tiem sludinātu gnostiķu mācību, kas tobrīd bija ļoti slepena un inkvizīcijas vajāta. Ļoti vienkāršoti sakot, gnostiķi māca, ka viss materiālais, tai skaitā cilvēka miesa, ir ļauna dieva radīts, bet pestīšanu var rast ar zināšanu jeb “gnosis” palīdzību, kuru izredzētajiem pauž īstais, “garīgais” dievs.  Punduris Džuzepe ar Lauras palīdzību iemācas gan lasīt, gan rakstīt, tādēļ autors ir varējis viņa rokās ielikt rakstāmspalvu un savu romānu noformēt pseidomemuāru formā – par notiekošo lasītājs uzzina no pundura rakstītā. Džuzepe jeb Pepino ir patīkami cinisks un brīžiem pat izteikti rupjš stāstnieks, kurš neatstāj ilūzijas, ka kāds no Romas patriciešiem būtu tikls un godprātīgs pilsonis.

Romāna vēsturiskā puse ir laba – attēlotas gan politiskās intrigas, gan karagājieni, gan reliģiskie strīdi (sava tiesa tikusi Leo X un Mārtiņa Lutera sadursmei). Lai tas viss nešķistu pārāk sausi, tad lielu daļu notikumu punduris izstāsta satīriskā stilā, nežēlojot nevienu iesaistīto – kariķētas personības, rupji joki, nežēlīgas intīmās dzīves atklāsmes. Nabaga pāvests Leo X, cienījamās Mediči dzimtas atvase, ir dabūjis ciest visvairāk – lai arī vēsturē viņš ir iegājis kā liels kultūras un mākslas cienītājs un atbalstītājs, tomēr romānā vairāk tiek stāstīts par viņa kāri uz labi veidotiem zēniem (visās vietās) un gadiem ilgušām problēmām ar izdrāzto dibenu (tas vēl ir maigākais epitets). Faktiski viss, ko stāsta punduris, agri vai vēlu noved pie kādas neķītras un pat sadistiskas ainiņas, kas dažai labai delikātākai dvēselei varētu radīt problēmas. Jāatzīst, ka kopā (vēsture un piedauzības) gan tas nostrādā tīri labi, jo ir robežas, kuras rakstnieks nepārkāpj, un sava daļa tiek atvēlēta arī romantikai.

Diemžēl ir jāatzīmē, ka nepietika ar labi izpētītu vēsturisko materiālu un lieliski izveidotiem, kolorītiem varoņiem, lai izveidotu kārtīgu trilleri, kura varoņi veic sakarīgas darbības, jo sižets tiek vilkts un grūsts diezgan mākslīgi, uz beigām kļūstot pat neticams. Tiešām, ja Medsenu apvienotu ar Denu Braunu (vajadzētu gan vēl kādu trešo, kas atbild par varoņu sakarīgo rīcību), tad varētu sanākt diezgan aizraujoša lasāmviela, jo vēsturiskā materiāla šajā laikaposmā ir pārpārēm. Šobrīd es vienkārši varu apmierināties ar diezgan interesantu versiju par 16. gadsimta pirmās puses notikumiem, gnostiķu dzīvesziņas atkārtojumu un pāris novitātēm par vēsturisko personu seksuālo dzīvi.

Advertisements