Sākumlapa

Dubravka Ugrešiča “Ragana izdēja olu” (2013)

6 komentāri

Dubravka Ugrešiča. Ragana izdēja olu / no horvātu val. tulk. Anete Simanovska. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013. (Dubravka Ugrešić. Baba Jaga je snijela jaje. 2007.)

Ugresica_RaganaIzdejaOluPa ilgiem laikiem latviešu valodā ir iznākusi kāda horvātu rakstnieka grāmata, kas tāpēc vien ir uzmanības cienīgs fakts. Dubravka Ugrešiča (1949) ir pazīstama persona horvātu literatūrā, krievu literatūras tulkotāja un pasniedzēja, vairāku prestižu Eiropas literāro prēmiju ieguvēja. Kad sākās Dienvidslāvijas karš, Ugrešiča skaļi pauda uzskatus gan pret karu kā tādu, gan pret abu karojošo pušu nacionālismu, savā dzimtenē izpelnoties plašu nosodījumu, kas bija iemesls viņas emigrācijai 1993. gadā. Viens no epitetiem, ar ko tika apveltīta Ugrešiča, bija ‘ragana’, varbūt tādēļ viņa piekrita piedalīties Skotijas izdevniecības Canongate grāmatu sērijā Canongate Myth Series, kura ideja – mūsdienu rakstnieku skatījums uz senajiem mītiem. (Šobrīd sērijā ir iznākušas 18 grāmatas (no 2005. gada), latviski tulkotas – pirmās četras un tagad – Ugrešičas darbs, kurš gan netiek norādīts kā sērijas sastāvdaļa.)

“Ragana izdēja olu” pēc struktūras ir triptihs, kurā apvienotas trīs, savstarpēji neatkarīgas daļas, kuras saista vienīgi kopīgā tēma (manā uztverē) – sieviete un vecums. Pirmajā daļā autore stāsta par savu māti un viņas paradumiem, ko skāris vecums un slimība (visticamāk, tā ir autobiogrāfiska); otrā daļa ir savdabīgs, jancīgs garstāsts par trīs večām, kas ierodas čehu kūrortā, lai par pēdējo naudu vēl kārtīgi izbaudītu dzīvi; trešā daļa ir kādas folkloristes stāstījums par raganas, konkrēti – slāvu Babas Jagas tēlu un tā dažādajām nozīmēm un atsaucēm kultūrā. Man ļoti patika pirmā daļa, kurā autores stāstījums par mammu ir vienlaikus mīļš un aizkustinošs un pat viņas brauciens uz mammas bērnības pilsētu Bulgārijā kopā ar dīvaino folkloristi sniedz līdzpārdzīvojumu un pārdomas par tēmu “Vai vajag atgriezties pagātnē”. Otrā daļa mani brīžiem garlaikoja, jo farss nekad nav bijis mans mīļākais žanrs un klajās atsauces uz mitoloģiskajām paralēlēm bija apnicīgas. No trešās daļas es gaidīju visvairāk, jo šķita, ka tā man piedāvās izsmeļošu stāstu par slāvu raganām, bet saņēmu vismazāk. Pirmkārt, man autores pieeja šķita ļoti virspusēja un no dažādiem avotiem māksloti sakompilēta, otrkārt es nejutu kādu mērķtiecīgu, gudri virzītu mīta izmantošanu, kas atklātu kādu autores “izsēdētu” atklāsmi par viņas acīmredzamo vēlmi vēstīt par sievietes novecošanu un vecuma vietu kā tādu mūsdienu kultūrā. Drīzāk otrādi – viņas manifestam līdzīgais epilogs “…lai ceļas sieviešu miljoni…” šķita nepārdomāts un neiederīgs konkrētās grāmatas kontekstā.

Lai arī es te purpinu par visādām nepatikām, Ugrešičas valoda un izteiksmes līdzekļi man patika un sagādāja dažu labu jautru brīdi. Viņa māk izcelt komisko tur, kur gribas raudāt, un parādīt skumjo pat izteikti laimīgā stāstā.

Kas zina, varbūt Likteņa pavēlnieces birokrātiskais aparāts līdzinās Holivudai vai Bolivudai, varbūt tajā rūpīgu ierēdņu miljonu vietā strādā miljoni haltūristu – pārraksta, pārmuļļā, skribelē, smērē papīru. Varbūt pat starp viņiem pastāv darbu dalīšana, proti, vieni sacer dialogus, otri – sižetu, bet trešie – personāžus, un varbūt tieši tāpēc mūsu dzīves ir tāda neaprakstāma putra. Tikko piedzimušiem mums katram iegrūž rokās neredzamu tīstokli, un mēs aizskrienam pa savā dzīvēm kā skauti, vadīdamies pēc mums dotajām neredzamajām koordinātēm. Un varbūt tieši no tā, no tās nervozās skriešanas rodas tā šausminošā nezināšana par citu dzīvēm, par savu pašu tuvāko cilvēku dzīvēm…

Par tulkojumu vienīgā piezīme būtu tāda, ka tas man brīžiem šķita pārāk cītīgs: nav nekādas vajadzības tulkot Zahertorti kā Vīnes šokolādes biskvītkūku, jo tekstā būtisks ir tikai vārds torte, kā arī citviet šķiet burtiski tulkots tas, ko labāk būtu bijis aizstāt ar latviešu izteicienu. Bet tas jau ir tulkotāja gaumes jautājums. Visticamāk, ka izdevējs ir izvēlējies nosaukumā oriģinālo Baba Jaga aizstāt ar ‘ragana’, kas man tomēr neliekas piemēroti. Babas Jagas – ļaunas un nesmukas mitoloģiskas būtnes – tēls ir gana plaši pazīstams arī latviešu kultūrtelpā, savukārt raganas nozīme ir daudz plašāka. Galugalā, arī autore taču pati izvēlējās darboties ar vienu konkrētu raganas tēlu, kādēļ gan lieki atņemt grāmatas nosaukumam precizitāti.

Neskatoties uz iebildēm, grāmata man tomēr patika – savdabīgs skatījums uz sievieti, vecumu un Babu Jagu. Iespējams, ka viņas esejas varētu būt vēl saistošākas.

Sandis Laime “Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā” (2011)

4 komentāri

Sandis Laime. Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā: promocijas darbs / LU Humanitāro zinātņu fakultāte. – Rīga, 2011.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Raganu un tām veltītās lasāmvielas šajā pasaulē ir daudz, bet jāsāk ar tuvākajām – latviešu raganām. Salīdzinoši nesen folkloristikas zinātnē tika aizstāvēts filoloģijas doktora darbs, kurš ir pilnībā veltīts ļoti saistošai, bet īstenībā maz pētītai tēmai – senākajiem priekšstatiem par raganām un ar tām saistītajām tradīcijām Latvijā.

Šobrīd folkloras raganas tēls – ļauna vecene, kuras amats ir buršana, zīlēšana, indēšana un  visa veida sadarbība ar ļaunajiem spēkiem. Uzskata, ka tas ir radies kristīgās demonoloģijas ietekmē, kas bija par pamatu t.s. raganu vajāšanai viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Tai pašā laikā folkloristikā pastāv viedoklis, ka raganu izcelsme meklējama pirmskristietības laika priekšstatos un viduslaiku raganām piedēvētās funkcijas pildīja kādas senākas mitoloģiskas būtnes. Autors savā promocijas darbā vēlas rast atbildi uz jautājumu: vai arī Latvijā pazina šādas būtnes un kādas iespējamās liecības par sevi tās atstājušas latviešu folklorā, valodā un kultūrvidē? Darba mērķis ir izzināt senāko ar raganām saistīto mitoloģisko priekšstatu slāni, konkrēti ziemeļaustrumu Latvijā, izmantojot šīs teritorijas folkloru sasaistē ar lingvistiskajiem un arheoloģiskajiem avotiem.

Raganu tēla raksturojuma noskaidrošanai analizētas apmēram 380 dažādu žanru folkloras vienības, no kurām 280 ir ticējumteikas. Teikas kā mitoloģisko priekšstatu pētījumu avots līdz šim nav plaši izmantotas, jo uzskatīts, ka stāstījums brīvā formā ir vairāk pakļauts izmaiņām, bet tautasdziesmas, pateicoties savai sastingušajai formai, ir garants satura nemainībai gadsimtu garumā. Tādēļ ievadā autors pamato un pierāda, ka teikas ir izmantojamas kā pilnvērtīgs latviešu mitoloģijas avots.

Lai nodalītu raganu tradīcijas attīstības stadijas, autors lieto apzīmējumus “nakts raganas”un “ciema raganas”. Ar pirmo domātas pārdabiskas zemākās mitoloģijas sieviešu kārtas būtnes, savukārt ciema raganas ir sievietes, kas veic dažādas kaitnieciskas darbības. Autora izvirzītā hipotēze pieņem, ka nakts raganu – ļauno garu kaitnieciskās funkcijas viduslaiku dēmonoloģijas ietekmē tika pārnestas uz ciema raganām – sievietēm, kas mantoja arī raganu nosaukumu, bet senākais slānis laika gaitā pamazām izzuda. Atsevišķos apgabalos tradīcija vēl ir saglabājusies (relikta teritorija), un folkloras materiāla analīze autoram ļāvusi definēt divas teritorijas: 1) Valmieras rajons un tam piegulošā Valkas rajona ZR daļa (izņemot Igaunijas pierobežas pagastus) un 2) Alūksnes rajona centrālā un Z daļa un Balvu rajona A daļa. Autors pauž viedokli, ka Alūksnes rajonā tradīcija saglabājusies, jo nakts raganas padarītas par cilvēkiem kalpojošiem gariem, kas saglabājuši daudzas nakts raganu iezīmes un paralēli palikuši arī senākajās, “nepieradinātajās” formās. Savukārt Valmieras rajonā par ciema raganām padarītas  spīganas, kas ļāvis saglabāties senākajai nakts raganu tradīcijai. Iespējams, ka sākotnējā nakts raganu tradīcija bija pazīstama visā austrumbaltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotajā teritorijā, bet nav bijusi pazīstama rietumbaltiem (kuršiem) un lībiešiem.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Vārds ‘ragana’ rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēts raganu tiesas protokolā 1574. gada 11. septembrī, savukārt nākamajos gadsimtos tas jau iekļauts visās nozīmīgākajās vārdnīcās un ticis attiecināts uz sievietēm, kas saistītas ar pārdabisku spēku un buršanu. Nu jau krietnu laiku valodnieku pētījumos dominē viedoklis, ka ‘ragana’ atvasināts no verba ‘redzēt’, t.i. ragana – redzētāja, pareģe. Otra hipotēzē piedāvā atvasināt raganu no vārda ‘rags’, kas raganu skata kā sākotnēji ragainu mitoloģisko būtni. Trešā hipotēze, kurai pievienojas arī autors, ir Bernda Glīva piedāvātā, kas ‘ragana’ saista ar baltu valodu verba sakni *rag- ‘pacelties, parādīties’, kas atvasināta no indoeiropiešu saknes *rog- ‘nolikt taisni, izstiept, uzsliet’. Ar vairākiem piemēriem Glīvs pamato, ka vārds ‘ragana’ varētu nozīmēt – ‘tā, kas ir redzēta, redzama, tēls’, respektīvi ‘rēgs’.

Darba otrā nodaļa veltīta raganu tēla raksturojumam – tās var būt neredzamas, bet cilvēku veidolā ir skaistas vai atbaidošas, ar izlaistiem matiem, spilgtu vai baltu apģērbu. Atbaidošās biežāk zog pienu no govīm, bet skaistās – pavedina vīriešus, velējas uz akmens, šūpojas kokos, ķemmē matus utt. Darbojas visbiežāk naktīs, retāk – pusdienlaikā. Nakts raganām īpaši patika maldināt cilvēkus, vadāt tos pa mežiem un purviem, kas ir viena no galvenajām meža garu funkcijām. Sastaptos cilvēkus raganas ķircināja, mocīja un mēģināja nokutināt līdz nāvei. Autors uzskata, ka daudzās maldinātājteikas ir radušās kā brīdinājums cilvēkiem nebāzties noteiktās teritorijās konkrētā laikā, jo tas piederēja citas pasaules būtnēm. Interesanti, ka aizsarglīdzeklis pret raganām ir vilki – “vilki plosa raganas”, savukārt vīrieši no tām varēja atvairīties novelkot bikses, t.i. – ar kailumu.

Trešajā nodaļā autors mēģina definēt raganas sākotnējo būtību. Viņš secina, ka par raganām visdrīzāk saukti mirušo gari, pie kam, ņemot vērā, ka raganu dzīves un darbības vietas ir kapu apkārtne vai citas tā saucamās “netīrās vietas” un raganu uzvedība ir kacinoša un cilvēkam kaitnieciska, tās visticamāk bija tā saucamās nelaimīgās dvēseles – cilvēki, kuru dzīves ir pārtrūkušas nelabā nāvē (slīkoņi, pašnāvnieki, nogalinātie) vai atstājot neizpildītu kādu dzīves uzdevumu, pārkāpjot normas (neprecētas meitas, naudas apracēji, slepkavas).

Tā kā ciema raganas jēdziens 16. gadsimta otrajā pusē Latvijā jau bija pilnībā izveidojies un būtībā pārklājis senākos priekšstatus, Sandis Laime ir restaurējis ļoti senu tradīciju slāni par nakts raganām. Sākotnēji man viņa hipotēze šķita apšaubāma, bet lasot pārliecinājos par tās iespējamību. Jāsaka, ka šobrīd nakts raganas tēls man pat šķiet simpātiskāks par iepriekš iedomāto latviešu raganu. Īpašu interesi izraisīja velēšanās darbībai veltītā pētījuma daļa, jo pārsvarā ir lasīts par vērpšanas un aušanas simbolisko nozīmi mitoloģijā. Jācer, ka nākotnē autors savu darbu pārveidos monogrāfijā un izdos grāmatā, lai ar viņa pētījumu varētu iepazīties plašāks interesentu loks, ne tikai manā virspusējā izklāstā.

Raganas Jāņu nakts

Komentēt

Dobraja1

Inta Dobrāja. Ar sveci (2000)

Vīrs miegā muti ver un krāc,

Bet kaktā gaida slotas kāts.

Kur tas reiz auga, mežs tik zaļš,

Un mežā mīļā svilpiens skaļš.

Vīrs miegā savu ēnu skauj.

No gultas sievu svilpiens rauj –

Kas dienai liegts, šai naktij ļauts,

Tā samta kurpēs kājas mauc.

Tā vara saktu sprauž pie krūts

Un smieklus valda, dziesmu dūc:

“Ai, vīri, sievas uzmaniet.

Reiz gadā brīnumpuķe zied.

Reiz gadā aizmirst sievas prāts,

Kas šai, kas citai pielaulāts.

Kas cieti guļ, to apzagt zin

Tie, kas pār sētu ogas šķin…”

Uz slotas kāta jājiens jauks.

Dobraja2

Inta Dobrāja. Ar vainadziņu (1992/2001)

Mirkst saldā rasā griķu lauks.

Bez laika grieze vārpas griež,

Bez ziņas mīlē sirds un cieš.

Cik krāsu Jāņu vainagam?

Cik skūpstu lūpām devīgām?

– Laiks Jāņu naktī dārgs un īss,

Kas skūpstus ņem, tas neskaitīs.

… Rīts bērzos krīt, un bērzi deg.

Lās rasa. Ēnas vējā bēg.

Vīrs būdā muti ver un krāc.

Uz sliekšņa nomests slotaskāts.

Bet sieva roku liek uz krūts

Un raudas valda, dziesmu dūc:

“Par agru gailis sauli sauc,

Par īsu laiks, kas laimei ļauts… “

Mirdzas Bendrupes balāde “Raganas Jāņu nakts” no dzejoļu krājuma “Dzīvība”(1937)

Kā Jāņos izsargāties no raganām

Komentēt

Olga Kvaša. Saule

Olga Kvaša. Saule

Laiks iet uz priekšu platiem soļiem, un nu jau atkal pienācis tas brīdis, kad cilvēkam jāpalīdz saulītei tālāk pa debess jumu ripināties. Jautāsiet – kāds cilvēkam sakars ar Saules kustību? Mēs visi tā vai citādi pēc pāris dienām svinēsim Jāņus – sakopsim mājas, gatavosim mielastu, kursim ugunskuru un tad jau drusku padziedāsim, padancosim un varbūt pat daži izkustēsies uz mežu papardes ziedu meklēt. Tā ir darījuši mūsu senči, un darīsim arī mēs. Tomēr jebkurai tradīcijai ir dziļākas saknes un vēsture.

Gada gājumā saulgrieži ir tas brīdis, kad robežas starp ikdienu un mītisko, starp šo sauli un aizsauli kļūst aizvien nenoteiktākas. Tautas dziesmā teikts: “Trīs dieniņas, trīs naksniņas Saul’ ar Dievu ienaidā: Dieva dēli salauzuši, Saules meitas vainadziņu“. Mītiskajā pasaulē šobrīd valda haoss, un kaut kas ar steigu jādara, lai tas neienāktu cilvēku pasaulē. Tādēļ cilvēki kārto pasauli – pabeidz lauku darbus, tīra māju, ravē dārzus, kā arī sakopjas paši – iet pirtī, lai attīrās miesa un dvēsele (“Trīs dieniņas velējos, Jāņa nakti gaidīdama; Kad atnāca Jāņa nakte, Balts krekliņis mugurā.”).

Gan ziemas, gan vasaras saulgrieži ir īpašs laiks, kad parastas lietas iegūst maģisku, sakrālu nozīmi. Jāņuguns ir šķīstījoša, veselību un auglību veicinoša – tā jāiededz tikko Saule norietējusi un simboliskā Saules uguns jāuztur visas nakts garumā. Jāņu ugunskuru dedz lielu un skaistu, lai apspīd gan cilvēkus, gan laukus, Jāņu pūdeli – simbolisko Sauli – slej augstu gaisā, jo “Saulīte nakti guļ zelta niedres galiņā“. Jāņos ūdens ir maģisks – “zelta rasa”, tajā gan peldas, gan vārtās zālītē. Nozīmīga loma ir Jāņu zāļu vākšanai un vainagu pīšanai, kam seko visu lietu un būtņu izrotāšana. Rotāšana gan izdaiļo, gan aizsargā, gan ieceļ appušķotos citā – sakrālā – līmenī.

Jāņu nakts ir raganu nakts. Tad tās pulkstens divpadsmitos skrienot, burdamas pa kaimiņu sētām, laukiem un ganībām.

Irina Kotova. Ivana Kupala (2004)

Irina Kotova. Ivan Kupala (2004)

Jāņos īpaši aktīvi ir tumšie spēki – skauģi, burvji un raganas. Tādēļ liela daļa no rituāliem ir veltīta cilvēku, lopu un māju aizsardzībai. Tiek vākta „visa laba Jāņuzāle”, pīti vainagi un vijas, cirstas meijas un grieztas kalmes. Māju pušķošanai nekad necirta apšu meijas, jo tas ir raganu koks (ar apses malku raganas tikušas dedzinātas). Tomēr apses miets noder, lai atspiestu kūts durvis, lai raganas netiek iekšā. Savukārt īpašā cieņā kā sargkoks bija pīlādzis – Jāņu vakarā pīlādža zarus iesprauda miežos un rudzos, lai raganas nenoskaustu; tāpat staļļos un kūtīs aiz griestiem un pažobelēs priekš staļļa durvīm. Pīlādzis jāvelk aiz galotnes no meža, ar to jāizslauka kūts, lai lopi būtu veseli. Raganas zināja pīlādžu iedarbību un centās tiem jau laikus nolauzt galotnes. Jāņos bija vajadzīgi ne tikai smuki augi, bet arī dadžoti un ērkšķoti, ar kuriem atbaidīja nelabos mošķus – „Jāņu naktī laidars jāizkaisa ar nātrēm, lai raganas noduras.” Arī ikdienas dzīvē vispopulārākais amulets, lai pasargātu no skauģa acs, bija kāds ass priekšmets: adata, nagla, skuja, kuru piesprauda apģērba iekšpusē. Jāņu naktī zirgus nelaida pieguļā, lai burvji un raganas tos neapskādētu. Īpatnēji, ka daudzās tautasdziesmās Jānis tiek pieminēts kā zirgu bieds: „Jāņu nakti, bāleliņi, Pieguļā nejājat: Jānīts jūsu kumeliņus Dzelza zāli ēdinās.” Svinību iesākumā ir derīgi nodziedāt kādu aizsardzības dziesmu:

Skrien, ragana, gaisā šķērsu,
Manas sētas neaizskar:
Mana sēta dzelžiem kalta,
Adatām jumti jumti.

Jāņu naktī nedrīkst palikt bez vainaga, jo tas arī domāts ne tikai rotai, bet arī aizsardzībai no nelabā spēka. Vainaga, ugunskura, jāņusiera aplis simbolizē sauli un sargā no nelaimēm, slimībām, nelabvēļiem. Kailu galvu skreja tikai raganas! Īpašos zīlēšanas vainagus pina no trejdeviņām zālēm, pats vaiņags jāpin uz krustcelēm, turklāt nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ. Vēlāk jaunas meitas vainagu izmantoja daudzveidīgajos nākamā vīra ieraudzīšanas rituālos – sviež ozolā, laiž ūdenī vai liek pa nakti zem spilvena. Kādas zāles pina vainagos? Vispirms jau nārbuļus, kuriem dzeltenā krāsa simbolizē dienu, bet zilā – nakti, pēc tam sarakstā ir buldurjāņi (baldriāns), āboliņš, vībotne, dedestiņa, margrietiņa, raspodiņš, suņuburkšķis, rudzupuķe, madara, ķimene, mazais mārsils, vanagu vīķis, asinszāle, vīgrieze, tīruma kosa, kaķpēdiņa… Vīru vainagus darina no ozola un iepin arī pa kādai durstīgi dzēlīgai zālītei – nātri, dadzi, zirgskābeni, puplaksi. Kalmes vainagos neliek, bet ar tām auglībai un svētībai ieper cits citu. Un kur tad nu vēl slavenā paparde! No papardes un kalmju saknes Jāņu naktī gatavo amuletus: papardes saknei atdala zvīņas, izkaltē un no tām saver kaklarotu.

Kultūras antropoloģe Rūta Muktupāvela teic: “Ja latvieši grib pastāvēt kā latvieši, kur gan citur smelties spēku, ja ne vecāku un vecvecāku domāšanas un uzvedības modelī. (..) Nevajadzētu prātot: svinēt vai ne, cik tas ir nozīmīgi un ko man tas dos, ir jādara, un viss, bez jautājumiem, jo gadskārtu svētki ir ļoti svarīgs identitātes elements.

Šogad vasaras saulgrieži sakrīt ar pilnmēnesi, kas notiek tikai reizi deviņpadsmit gados. Turklāt Mēness atrodas perigejā, un debesīs būs vērojama Lielā Mēness ripa. Tas sola skaistu, Mēness gaismas pielietu un emocionālu Jāņu nakti – iepīsim vainagos nomierinošo baldriānu un vīgriezi un svinēsim skaisti! Lai priecīgi Jāņi!

Armands Puče “Slazds” (2013)

3 komentāri

Armands Puče. Slazds: sterva, spiegs un lidmašīna. – Rīga: Mediju nams, 2013.

Puche_SlazdsAvīzē “Neatkarīgā” izlasīju lielu interviju ar Armandu Puči, kurš stāsta par savu jauno grāmatu “Slazds” (“Traģēdijas informatīvā orbīta”, 2013. gada 14. jūnijs) – varen jau labus āķus viņš izmet lasītāju piesaistīšanai, tādēļ nolēmu, ka pārmaiņas labad es arī varētu izlasīt kaut ko pilnīgi svaigu. Domāju, ka, tāpat kā Puči, daudzus Latvijā joprojām interesē, kādi bija iemesli lidmašīnas katastrofai Jaroslavļā 2011. gada septembrī, kurā gāja bojā hokeja komanda Lokomotiv.

Līdz šim Armands Puče ir rakstījis hokejistu biogrāfijas, tādēļ negaidīts bija fakts, ka “Slazds” ir romāns. Faktiski, te ir divi vienā – gan daiļliteratūra, gan autora paša nosauktais žanrs  – dokumentālā proza. Vispirms lasītājs tiek iepazīstināts ar galvenajiem varoņiem – latviešu stervu un zviedru spiegu un jau romāna pirmajās lapās tiek izstāstīts, kā abi tikuši ieņemti, t.i. kā satikušies abu vecāki un kas no tā iznācis. Grāmatas gaitā tiek celtas gaismā visādas pikantērijas, kas delikātām dvēselēm noteikti būs par stipru, ko attaisno tikai fakts, ka latviešu literatūrā erotikas ir krietni par maz. Pamīšus daiļliteratūrai autors pievēršas vēsturiskiem ekskursiem, kurus varētu vienot devīze “zviedri nav labi” ( lai neteiktu stiprāk ) – te ir gan par leģionāru izdošanu PSRS, gan prāmja Estonia katastrofu, gan Atmodas laika zviedru invāziju banku un telekomunikāciju sektorā, gan arī zviedru grēkiem pasaules mērogā, kas galabeigās tiek saistīts ar Jak-42 avāriju Jaroslavļā.

Lai nebūtu pārpratumu – grāmatu es izlasīju ar interesi un principā esmu gatava to ieteikt izlasīt visiem, kam kaut cik interesē attiecīgā tēma. Tomēr – jābūt godīgai – autors nav rakstnieks, bet gan žurnālists un tas ir jūtams visā daiļliteratūras daļā. Galvenie varoņi Pučem ir sanākuši varen plakani un dikti paklausīgi – reālie cilvēki ir daudz spuraināki, pretrunīgāki, dzīvelīgāki, bet Laura un Henriks kā tādi ieprogrammēti auni izpilda autora uzdevumus. Neticu es viņiem, īpaši jau Laurai, kuras laiku esmu izdzīvojusi pati, un diezgan droši varu apgalvot, ka tā laika meitenes bija krietni sarežģītākas. Nedaudz tā kā “atsit” Lukjanski ar viņa moralizēšanu un pavisam nedaudz Kolbergu, kuram arī patīk spriedzes līniju sasaistīt ar neseno vēsturi, bet nu tas tā… Daiļliteratūras sadaļu es vairāk uztveru kā dūmu aizsegu visai t.s. dokumentālās prozas daļai (t.i., ja nu kas – viss ir izdomāts), tomēr arī te nebūtu kaitējusi rūpīgāka attieksme pret faktiem – nu nekādi pusaudze Laura 90-to gadu sākumā nevar ikdienišķi lietot vārdu ‘bankomāts’.

Kas attiecas uz dokumentālās prozas sadaļu – te nu manas pēcsajūtas ir tādās, kā pēc pasēdēšanas ar kādu erudītu draugu virtuvē, kur galvenās ir sarunas, nevis mielasts. Daudzām lietām es piekrītu, bet man tas nav nekas jauns, nezināms. Man būtu bijis ārkārtīgi interesanti, ja autors būtu paņēmis līdzautoros kādu tautsaimnieku un kārtīgi “izņēmis cauri” šos zviedru laikus Latvijā, jo citādi… ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas parunā.

Ja lasītājs grāmatu paņēmis rokās, lai uzzinātu Pučes versiju par Lokomotiv komandas lidmašīnas bojāeju, tad jābūt pacietīgam, jo to sāk risināt pēdējā trešdaļā. Vispār jau tur joprojām ir daudz neskaidrību un iespējamais “zviedru faktors” nekādi neattaisno komandiera vieglprātību, bet versija, protams, interesanta.

Es neesmu lasījusi citas Pučes grāmatas, tādēļ nevaru salīdzināt, bet domāju, ka arī šī tiks pirkta un lasīta tāpat kā viņa hokeja grāmatas – temats ir aktuāls, teksts ir saprotams plašām masām, intereses piesaistīšanai ir sava daļa bezkaunību. Bet vispār jau, protams, gribas, lai cilvēki beidzot sāk kritiski domāt līdzi valstī notiekošajam un kļūst kaut nedaudz gudrāki.

Debbie Macomber “The Shop on Blossom Street” (2009)

1 komentārs

Debbie Macomber. The Shop on Blossom Street. – Richmond: Mira, 2009.

Macomber Shop on blossomBookworm Bitches pavasara izaicinājumā vajadzēja lasīt grāmatu, kur būtu kaut kas par kaķiem, savukārt man bija uzkritušas ilgas pēc kādas pavieglas meiteņu grāmatas. Tā nu otro roku veikaliņā es nopirku amerikānietes Debijas Makomberes grāmatu, kurā kaķis gan piedalās tikai statista lomā, toties tas notiek dziju veikalā. Laikam jau ar šo grāmatu es varētu noformulēt, ka mans guilty pleasure ir šādas mājīgas un sirsnīgas grāmatas – daudz es tās palasīt nevaru, bet pāris reižu gadā aiziet ļoti labi.

Debiju Makomberi es nesen dabūju aplūkot Goodreads sarīkotajā “dzīvajā” video sarunā – omulīga, sirsnīga kundze ar to tipisko amerikāņu izrunu, kuras nazālās skaņas parasti izlaužas cauri visbiezākajam tūristu pūlim. Līdzīgi kā Rozamunde Pilčere reiz viņa bija četru mazu bērnu mamma, kura atrada laiku uz rakstāmmašīnas virtuvē klabināt savus pirmos romānus. Gandrīz  divdesmit gadus Makombere bija romance žanra rakstniece, gadā uzrakstot vismaz divus trīs romānus, kurus mīkstajos vākos izdeva pazīstamā romantisko romānu izdevniecība Harlequin. Palēnām no romance žanra viņa ir pievērsusies women’s fiction, kuru raksturo tas, ka romāna galvenā varone ir sieviete un visi notikumi tiek skatīti no sievietes viedokļa. Protams, ka Makombere pārstāv šī žanra “vieglāko” galu un savus romantisko romānu ieradumus arī nav atmetusi, tomēr par nesaturīgiem viņas romānus dēvēt negribētos.

“The Shop on Blossom Street” ir pirmais romāns Blosssom Street sērijā, kurā jau iznākušas deviņas grāmatas. Romāna varones ir četras sievietes, kuru izjūtas tiek aprakstītas dziļāk, savukārt vīrieši tiek rādīti kā izteikti pozitīvi vai negatīvi tēli. Īstenībā man pat simpatizēja Makomberes labvēlīgā attieksme pret vīriešiem kopumā (jo pat ļaunie beigās izrādījās paveikuši kaut ko labu) – var jau kādreiz pafantazēt par ideāliem, saprotošiem vīriem un mīļākajiem. Grāmatas galvenā varone ir trīsdesmitgadniece Lidija, kura nupat atvērusi dziju veikalu un organizē jauno adītāju pulciņu. Viņai piesakās trīs ļoti dažādas sievietes – labi situētā, topošā vecmāmiņa Žaklīna, par māmiņu tapt cerošā Kerola un dumpīga jauniete Aliksa. Lai arī Žaklīna ar Aliksu saiet ragos jau pirmajā tikšanās reizē, abām ir dibināts iemesls nodarbības turpināt, un tā nu viņas sāk apgūt brīžiem piņķerīgo adīšanas mākslu.

Makomberes rakstīšanas stils ir amerikāniski mundrs, bet viņa iemanās apskatīt problēmas, ar kurām var identificēties ļoti dažāds sieviešu loks – kā atsākt pilnvērtīgi dzīvot pēc izārstēta vēža, kā pārdzīvot nespēju ieņemt bērniņu, kā pieņemt jaunu ģimenes locekli, kā nebaidīties no jaunām attiecībām un ticēt, ka esi mīlestības vērta. Tie visi ir tādi fundamentāli, psiholoģiski sarežģīti jautājumi – varbūt kādai lasītājai ar līdzīgām problēmām, lasot grāmatu, kļūst vieglāk un viņa notic laimīgām beigām. Iespējams, tas arī ir galvenais šādu romānu uzdevums – vairot optimismu, rādīt piemēru, role model problēmu risinājumam.

Lai arī Makomberes grāmatas nav izcila literatūra, tomēr viņas radītās varones izraisa līdzpārdzīvojumu un interesi par viņu turpmāko dzīvi. Nav grūti iedomāties to visu pārveidotu kādā seriālā – ja piemestu klāt kādu detektīvintrigu, iznāktu kaut kas līdzīgs “Desperate Housewives” (jo Makombere nebūt nekautrējas no vieglas erotikas (galu galā romantiskie romāni bez tā nevar) un arī pāris rupjībām).

Viegla lasāmviela, kas raisa smaidu, un uz brīdi ļauj padzīvot pasaulē, kurā visas problēmas ir atrisināmas.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-maijs)

12 komentāri

apple-bookTā kā es tāpat vienmēr apskatos, kas jauns iznācis latviešu valoda, manā galvā dzima doma, ka sev interesantāko es varētu arī ierakstīt emuārā. Un tā – reizi mēnesī ļoti subjektīvi par jaunākajām grāmatām.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsāk sēriju “Kritikas bibliotēka”, kurā “paredzēts izdot latviešu literatūras pētniecībai nozīmīgu kritiķu recenzijas un rakstus, kuri līdz šim izkaisīti laikrakstu un žurnālu lappusēs un ne ikreiz viegli un ātri pieejami”. Pirmā šai sērijā iznāk kritiķes Intas Čaklās grāmata “Kas dzīvo vārdos: raksti par literatūru”.  Otra interesantā grāmata latviešu literatūrzinātnē ir R. Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” vadītājas Annas Kuzinas grāmata “Blaumanis tuvplānā” (Madris), acīmredzot izdota pieskaņoti Blaumaņa jubilejai, bet tādēļ ne mazāk interesanta (vismaz man, pēc Volkovas monogrāfijas izlasīšanas).

No latviešu biogrāfijām maijā iznāca Vitas Jaunzemes “Mana mamma – Dieva lutekle” (Zvaigzne ABC) – vienmēr šķitis, ka Inese Jaunzeme ir stipra, interesanta personība, būtu interesanti uzzināt par viņu kaut ko vairāk.

Tulkotās literatūras lauciņā jāatzīmē, ka Latvijas izdevniecības ir sākušas izdot tās grāmatas, kuru tulkošanai 2012. gada vasarā tika saņemts ES finansējums. Tātad:

Ugresica_RaganaIzdejaOluUgrešiča, Dubravka. Ragana izdēja olu (Jānis Roze), no horvātu valodas tulkojusi Anete Simanovska. Pēdējoreiz kaut kas no horvātiem latviski tika izdots pirms gadiem četrdesmit, un tas pats tulkots no krievu valodas, kaut vai tādēļ vien tas būtu interesanti;

Šafaka, Elifa. Četrdesmit vārtu uz mīlestību (Zvaigzne ABC), no angļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka. Kad sarakstā ieraudzīju turku rakstnieci, biju stipri ieinteresēta – kurš tad pie mums beidzot tulkos no turku valodas? Diemžēl (vai par laimi) Šafaka raksta angliski, tādēļ jaunu tulkotāju atklāt nesanāca;

Bārnss, Džūljens. Beigu izjūta (Zvaigzne ABC), no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska. Bārnss latviešu lasītājiem jau ir pazīstams, par šo darbu viņš dabūjis Bukeru. Sibilla un Sīzifs jau paspējuši šo darbu izlasīt angliski, bet Ms Marii arī latviski.

No tulkotajiem darbiem vēl jāpiemin, ka iznācis Edvarda Vitmora Jeruzalemes kvarteta trešais romāns “Nīlas ēnas”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Lūk, visu laiku šķiet, ka šis dīvainais spiegu romāns turpinājumos man varētu patikt, bet pagaidām var izlasīt Sibillas atsauksmi par pirmajām divām grāmatām.

Beidzot latviešu valodā ir izdots Roberta Lūisa Stīvensona “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts” (J.L.V.), no angļu valodas tulkojusi Māra Kaļva. Tā ir īsta mistika, ka latviski jau pasen ir iznākuši Stīvensona dēku romāni (Bagātību sala, Katriona, Nolaupītais, Melnā bulta), bet slavenais īsromāns bija palicis netulkots. Mana atsauksme, lasīju angliski.

Man pārsteigums bija Oskara Vailda dzejoļu krājums “Gredzens un dūja” (Daugava), no angļu valodas tulkojusi Dagnija Dreika, jo nemaz nezināju, ka Vailds ir rakstījis arī dzeju.

2009. gadā “Jumava” izdeva Maikla Talbota “Hologrāfisko visumu”, kas tobrīd Latvijā kļuva par bestselleru. Es šo grāmatu izlasīju, padomāju, bet manu dedzību stipri mazināja fakts, ka grāmata oriģinālā ir izdota pasen – 1991. gadā, bet var jau būt, ka tādas idejas nenoveco. Šobrīd ir izdots vēl senāks Talbota darbs “Viņpus kvantiem” (Jumava), no angļu valodas tulkojusi Inta Čerņavska.

Vēl viens darbs uz robežas starp mistiku un zinātni ir Ebena Aleksandra grāmata “Debesu valstības pieradījums: neiroķirurga ceļojums aizsaulē” (Avots), tulkojusi Dzintra Kalniņa. Iespējams, ka tiem, kam bija interesantas Maikla Ņūtona grāmatas, arī Aleksandra grāmata raisīs interesi, es pati vēl padomāšu.

asinsz---.inddKā obligāti izlasāmo literatūru es sev varētu atzīmēt Timotija Snaidera “Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu” (Jumava), no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska. Ceru uz jaunu, 21. gadsimta skatījumu uz notikumiem un cilvēkiem, kas izraisīja Otro pasaules karu.

Rozamunda Laptone “Vēstule māsai” (2012)

Komentēt

Rozamunda Laptone. Vēstule māsai / no angļu val. tulk. Liāna Niedra. – Rīga: Kontinents, 2012. (Rosamund Lupton. Sister. 2010)

Masa.cdrLaptones grāmatu es biju manījusi pazibam angļu emuāros, kas nav nekāds brīnums, jo gan britiem, gan amerikāņiem tā kļuvusi par bestselleri. Uz vāka pat uzlikts paziņojums, ka Laptone ir jaunā Dafne di Morjē. Teikšu pieticīgi – līdz di Morjē Laptonei vēl ir ļoti tālu. Romānu es izlasīju ātri, bet beigās paliku vīlusies.

Vecākā māsa Beatrise dzīvo ASV un ir kārtīga, atbildīga būtne, kas saderinājusies ar neinteresantu, bet drošu puisi; jaunākā māsa Tesa dzīvo Anglijā, studē mākslas koledžā un, pēc vecākās māsas domām, ik pa laikam uzvedas vieglprātīgi. Abu māsu vecāki ir šķīrušies, bet ģimenes lielā sāpe ir mirušais brālītis, kuram bija ļauna, iedzimta slimība. Kādu dienu Beatrise saņem zvanu no mammas, ka Tesa nav atrodama, un tad nu viņa traucas no ASV uz Londonu, lai uzsāktu meklējumus. Tesu atrod, protams, mirušu un tad nu būtībā visu grāmatu Beatrise meklē vainīgo, pie viena neaizmirstot visā vainot arī sevi.

Autore esot gribējusi uzrakstīt grāmatu par māsu mīlestību, tādēļ apzināti nav koncentrējusies uz detektīvlīniju. Jautājums: kāpēc tad vispār vajadzēja krāmēties ar krimiķi? intrigai? lai piesaistītu plašāku publiku? Tai daļai, kas veltīta māsu emocionālajām attiecībām, nav ne vainas, savukārt detektīvs galīgi nepārliecina, finālā pat izgāžoties kā veca sēta. Sēdēšana uz diviem krēsliem vienlaikus sanāk retam rakstniekam un diez vai debijas romāns būtu tam piemērots. Bez tam autorei labpaticis iepīt ģenētiķus un jaunākos medicīnas panākumus gēnu inženierijā (aha, vecais ceļš uz elli, kas bruģēts ar labiem nodomiem), kas, šķiet, viņai pašai ir diezgan tāla tēma. Tai pašā laikā jāatzīst, ka Laptone raksta raiti un romāns lasās ļoti ātri, plašai publikai tas ir paticis.

Pludmalei un ātrai izklaidei noderēs, vairāk nekādas dziļās atziņas man neradās. Varu pateikt vismaz paldies izdevniecībai par grāmatas noformējumu, jo šabloniskās “Kontinenta” grāmatu vāku meitenes “tagad es esmu laimīgā – izlasi šo grāmatu un tu arī tāda kļūsi” ir aizvietojis mēģinājums kaut minimāli vēstīt par grāmatas noskaņu (angļu vāks gan ir daudz piesaistošāks, es pat varētu grāmatu nopirkt).

Trešā pietura-2013

3 komentāri

Olga Vorobjova. Ceriņi

Olga Vorobjova. Ceriņi

Pavasaris šogad nāca tik ilgi, ka maija sākumā šķita, ka piedzīvojam brīnumu – pēc mokoši garās ziemas vienas diennakts laikā kailajos koku zaros sabrieda un izplauka mazas, maigi zaļas peļaustiņu lieluma lapiņas. Viss notika tik ātri, pārāk ātri, un nu jau pāris nedēļu valda karstums, kas drīzāk piestāv Latvijas jūlijam. Cilvēki naski sēja un stādīja, rāva nost ziemas drēbes, purināja mājas putekļus, bet man kaut kā grūtsirdīgi uz sirds – kāpēc tie ceriņi nozied tik steidzīgi?

Skaistais ziedonis nepatīkami kontrastēja ar pašvaldību vēlēšanu bļauriem, kas taurēja par saviem nākotnes sasniegumiem kā tie vecie baloži: māku, māku, nāku, nāku! (un zināms, ar ko tas baložiem beidzās). Varbūt ceļojuma, bet varbūt vēlēšanu solījumu iespaidā es daudz domāju par dzimteni. Skan it kā ar patosu, bet vienmēr ārzemēs kāds latviešu tūrists stāv pie kāda no slaveniem pasaules pieminekļiem un bēdīgs vaicā: ko gan mēs varam pasaulei parādīt? Jāatzīst, ka man pašai nekad tāds jautājums nav radies, jo man ir patīkami dzīvot nosacīti nelielā kultūras telpa un nedaudz pat justies tādai kā izredzētai. Lūk, ēdu es Romā parastu dārzeņu zupu (kāda itāļiem nav īpaši iecienīta) par tādu naudas summu, ko es negribu atcerēties, un domāju, ka manas mammas zupas ir simtreiz garšīgākas. Un arī visi citi itāļu ēdieni ir garšīgi, bet Latvijas ēdienam ir mājas garša. Vai tas ir muļķīgi, ja dzimtene vispirms saistās ar frikadeļu zupu, jaunajiem kartupeļiem ar siļķīti un biezpienu (dilles nevajag aizmirst!), gaisīgi rozā debesmannā, rabarberu plātsmaizi, ķimeņu sieru ar sviestiņu, speķa pīrādziņiem… STOP, par ēdienu pietiks.

Nesen lasītā grāmatā krievu žurnālists Ganapoļskis itāļu tautas kontekstā prāto par to, cik grūti ir dzīvot nācijai ar varenu pagātni. Tiešām, ja tavos senčos ir bijis Romas imperators vai Mikelandželo, vai nav zināma mazvērtības sajūta? Varbūt mēs, Latvijā dzīvojošie, nemaz nenovērtējam, ka būtībā pagātnes varenība var būt arī nasta. Lai cik tas dīvaini nešķistu, bet šobrīd itāļu, vācu un japāņu tautas savu zaudējumu Otrā pasaules karā ir atstājušas pagātnē un ir veiksmīgas nācijas, savukārt krievu tauta jau tūlīt 70 gadus savu uzvaru nevar vien beigt svinēt un pilnīgi neievēro, ka uzvaras lauri jau sen ir sakaltuši. Mums, latviešiem, šai sakarā ir savas brūces, kas beidzot jāsadziedē, un vispirms tā ir nevajadzīga mazvērtības sajūta. Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī Ēvalds Valters uzrunā teica: “Mana mīļā, mana drosmīgā arāju tauta!” un citēja tautasdziesmu: “Man pašam kungam būt, man pašam arājam!” Tā paša gada 7.oktobrī tautas manifestācijā Mežaparkā Māra Zālīte jau bija paspējusi pateikt: “Sveika, bāreņu tauta!” Tāda sajūta, ka tajā brīdī lielākā daļa izvēlējās būt par bāreņiem un turpmākos gadus vadīt apbižota bērna lomā, kuram jāmeklē mamma pa visu pasauli. Šobrīd lepnums par savu valsti tiek likts kopā pa kripatai, bet daudzviet tas izskan ļoti cerīgi. Maija mēneša jubilārs Ēriks Hānbergs saka: “Es no bērnības esmu audzināts – lepoties par savu sētu. Bet valsts taču tāpat ir mūsu sēta. Ir visādi aizlijumi un aizsalumi, bet, ja mēs šajos brīžos upurējam lepnumu par savu valsti, tas mani patiesi sāpina. Mēs esam lepni dziesmu svētkos, dažādos lielos saietos, bet ar to nepietiek. Arī ikdienā taču ir, par ko lepoties un priecāties. Varbūt esmu par daudz liels optimists, bet arī es redzu dzīvē visus sastrēgumus, redzu laukos visus dramatismus, kas tur ir. Bet visur, kur esmu, es ieraugu, par ko priecāties.” (Neatkarīgā, 2013. gada 27. maijs).

Ivars Jansons (1939), latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieks

Ivars Jansons (1939), latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieks

Šķiet, ka šobrīd latviešu grāmatu emuāros tāds pieklusums – visi mācās vai bauda silto laiciņu? Man, godīgi sakot, ir nedaudz  par karstu – lasīt vēl gribas, bet izlasītā aprakstīšanai pietrūkst enerģijas, tādēļ sanācis iekavēties ar atskaitēm. Par Itāliju vēl lasu vienu gudru grāmatu, bet vispār šai tēmai uz kādu laiku likšu punktu – paciemojusies es tur esmu, atklājusi daudz interesanta un noteikti atgriezīšos gan pie Senās Romas, gan renesanses. Nākamā tēma man kādu laiku būs beztēma :), jo sagribējās lasīt visādu pavieglu literatūru, drusciņ fantasy, drusciņ chik lit. Jāpiebeidz Bookworm Bitches pavasara izaicinājums. Tā kā Itālijas sakarā izlasīju trīs grāmatas, ko var nodēvēt par foodies read, atcerējos, ka tas ir izaicinājums, ko neīstenoju 2012. gadā, tad jau varētu izlasīt arī vēl kādas trīs par tēmu. Vienvārdsakot, visādas domas par lasāmo, piedevām sāk jau kremst, ka nelasu neko no latviešiem un vajadzētu arī beidzot izkasīties līdz raganām. Bet tas pēc Jāņiem.

Матвей Ганапольский “Чао, Италия!” (2011)

Komentēt

Матвей Ганапольский. Чао, Италия!  – Москва:  Астрель/АСТ, 2011.

Ganapolskis_ChaoMatvejs Ganapoļskis ir pazīstams krievu žurnālists, kuru biju ievērojusi vadām sarunu raidījumus krievu TV kanālā RTVi. Būdams atraktīvs un dedzīgs savos izteicienos, viņš nevar palikt nepamanīts, tādēļ ar interesi uzzināju, ka viņa kontā ir grāmata par Itāliju, kas piedevām vēl solījās būt izklaidējoša un humorīga. Grāmata man tiešām patika, lai arī nevar teikt, ka tā atklāja kaut ko milzīgi jaunu par Itālijas vēsturi un tradīcijām. Tomēr mani vienmēr uzpērk entuziasma pilna attieksme pret kādu valsti, un tas, manuprāt, ir īstais veids, kā vajag par to stāstīt. Mani labākie braucieni uz ārvalstīm kopā ar gidu ir bijuši tie, kuros gids ir fatāli iemīlējies apskatāmajā valstī un dara visu iespējamo, lai cilvēkiem tā iepatiktos – aizved uz viņaprāt labākajām vietām skaistākajā laikā, izmisīgi kalkulē, kā parādīt vairāk, nebeidz runāt pat tad, kad lielākā daļa tūristu autobusā jau saldi aizmigusi, utt. Līdzīgi labam gidam Ganapoļskis ir centies pēc iespējas labāk atklāt Itāliju.

Autora iepazīšanās ar Itāliju sākusies ar viņa sievas starpniecību, kura, būdama gruzīniete, Itālijā bija studējusi un no turienes pārņēmusi dažu kulinārijas ieradumu, tai skaitā pastas vārīšanu al dente, t.i. drusku pacietu. Ganapoļskis bija pieradis pie padomju ēdnīcu saķepušajiem, pārvārītajiem makaroniem, un vispār – viņš ir vienkāršs ebreju puika no Ļvovas. Iespējams, ka Ganapoļskis nedaudz koķetē ar savu proletārieša izcelsmi, tomēr viņam ir pieticis saprāta savu pusgadu ilgo dzīvošanu Romā nevienādot ar varēšanu vienpersoniski par to uzrakstīt grāmatu. Tādēļ autors grāmatu ir veidojis kā sarunu ar ilggadējo ИТАР-ТАСС vadītāju Itālijā Alekseju Bukalovu, kurš Itālijā dzīvo jau gadus trīsdesmit un var pastāstīt par valsti daudz interesanta. Satikties ar erudītu stāstnieku, kurš ar prieku dalās savās zināšanās, vienmēr ir bauda. Abu autoru kopdarbs nav uzskatāms par enciklopēdisku izziņu krājumu, šeit patiesība ir savijusies ar leģendām, bet fakti tiek traktēti subjektīvi; autoru galvenais mērķis ir bijis lasītāju iemīlināt Itālijā.

Sarunas par itāļu virtuvi, Romas arhitektūru, Musolīni, Vatikānu un krieviem Itālijā tiek dažādotas ar Ganapoļska pastāstiem par dažādiem notikumiem iz paša dzīves, nebūt ne itāliskiem, tomēr savdabīgā veidā saistītiem ar Itāliju. Piemēram, savu pirmo satikšanos ar daiļo mākslu viņš apraksta izjusti un emocionāli – tālajos 60-tajos viņš klases sastāvā braucis ekskursijā  uz Kerču, nolikt ziedus pie kārtējā padomju pieminekļa, bet kaut kādā veidā noklīdis no grupas un iemaldījies pamestā stroikā, kur negaidīti haosa vidū cēli slējušās pāris antīkās kolonnas; pionieris Ganapoļskis nezināja, ka kolonnas cēluši senie helēņi, viņam vēsture sākās no 1917. gada, tomēr nezināšana nebija šķērslis, lai sajustu kolonnu absolūto skaistumu norietošas saules staros.

Līdzīgi stāsti – par to, kā gadu gaitā tikusi pārvarēta aprobežotā padomju audzināšana – caurvij grāmatu. Tas ir amizants lasāmais, tomēr vairāk gribējās tieši par Itālijas ikdienu. Piemēram, stāsts par to, kā vienkāršie itāļi pārvarēja krīzi jeb, pareizāk sakot, krīzes viņiem nebija, jo mazā biznesa pārsvars uztur apritē visus iesaistītos: Federiko pie Luidži nopērk lampiņu, Luidži pie Federiko iet frizēties, bet abi kopā dodas uz Karmīna restorānu, un tā krīze nemanot paiet garām.

Ganapoļskis atgādina, ka Itālija tikai salīdzinoši nesen kļuva par vienotu valsti, tādēļ vēl joprojām saglabājušās spilgtas reģionālās atšķirības. Itāļiem reģionāls nav sinonīms provinciālismam, bet gan daudzveidībai. Ja labi pameklē, tad te katrā miestā var atrast iemeslu lepoties ar savu dzimto vietu. Līdzīgi picai, kurā apvienojies jūdu plācenis, langobardu mocarella un Dienvidamerikas tomāti, itāļi ir gadsimtos veidojušies kā nācija, kura šobrīd savu dzīvesziņu un stilu ir padarījusi par eksporta preci. Pašpietiekami – tā diezgan precīzi varētu raksturot itāļus. Viņiem netraucē miskastes urna pie kādas antīkas kolonnas, jo dīvainā kārtā visa virspusējā mūsdienu draza tiešām neaizēno patiesu skaistumu.

Ganapoļska grāmata bija patīkams papildinājums jau zināmajam par Itālijas vēsturi un tradīcijām, kā arī vienkārši izklaidējoša lasāmviela par dažādiem dzīves gadījumiem. Viegli iztēloties, kā kādas tveicīgas dienas pievakarē Romā Ganapoļskis ar Bukalovu apsēžas pie galda, uz kura eklektiski servēta mocarella un ukraiņu speķis, tiek ieslēgts diktofons, atkorķēta pudele un pamēļošana par Itāliju un itāļiem var sākties!

Older Entries