Матвей Ганапольский. Чао, Италия!  – Москва:  Астрель/АСТ, 2011.

Ganapolskis_ChaoMatvejs Ganapoļskis ir pazīstams krievu žurnālists, kuru biju ievērojusi vadām sarunu raidījumus krievu TV kanālā RTVi. Būdams atraktīvs un dedzīgs savos izteicienos, viņš nevar palikt nepamanīts, tādēļ ar interesi uzzināju, ka viņa kontā ir grāmata par Itāliju, kas piedevām vēl solījās būt izklaidējoša un humorīga. Grāmata man tiešām patika, lai arī nevar teikt, ka tā atklāja kaut ko milzīgi jaunu par Itālijas vēsturi un tradīcijām. Tomēr mani vienmēr uzpērk entuziasma pilna attieksme pret kādu valsti, un tas, manuprāt, ir īstais veids, kā vajag par to stāstīt. Mani labākie braucieni uz ārvalstīm kopā ar gidu ir bijuši tie, kuros gids ir fatāli iemīlējies apskatāmajā valstī un dara visu iespējamo, lai cilvēkiem tā iepatiktos – aizved uz viņaprāt labākajām vietām skaistākajā laikā, izmisīgi kalkulē, kā parādīt vairāk, nebeidz runāt pat tad, kad lielākā daļa tūristu autobusā jau saldi aizmigusi, utt. Līdzīgi labam gidam Ganapoļskis ir centies pēc iespējas labāk atklāt Itāliju.

Autora iepazīšanās ar Itāliju sākusies ar viņa sievas starpniecību, kura, būdama gruzīniete, Itālijā bija studējusi un no turienes pārņēmusi dažu kulinārijas ieradumu, tai skaitā pastas vārīšanu al dente, t.i. drusku pacietu. Ganapoļskis bija pieradis pie padomju ēdnīcu saķepušajiem, pārvārītajiem makaroniem, un vispār – viņš ir vienkāršs ebreju puika no Ļvovas. Iespējams, ka Ganapoļskis nedaudz koķetē ar savu proletārieša izcelsmi, tomēr viņam ir pieticis saprāta savu pusgadu ilgo dzīvošanu Romā nevienādot ar varēšanu vienpersoniski par to uzrakstīt grāmatu. Tādēļ autors grāmatu ir veidojis kā sarunu ar ilggadējo ИТАР-ТАСС vadītāju Itālijā Alekseju Bukalovu, kurš Itālijā dzīvo jau gadus trīsdesmit un var pastāstīt par valsti daudz interesanta. Satikties ar erudītu stāstnieku, kurš ar prieku dalās savās zināšanās, vienmēr ir bauda. Abu autoru kopdarbs nav uzskatāms par enciklopēdisku izziņu krājumu, šeit patiesība ir savijusies ar leģendām, bet fakti tiek traktēti subjektīvi; autoru galvenais mērķis ir bijis lasītāju iemīlināt Itālijā.

Sarunas par itāļu virtuvi, Romas arhitektūru, Musolīni, Vatikānu un krieviem Itālijā tiek dažādotas ar Ganapoļska pastāstiem par dažādiem notikumiem iz paša dzīves, nebūt ne itāliskiem, tomēr savdabīgā veidā saistītiem ar Itāliju. Piemēram, savu pirmo satikšanos ar daiļo mākslu viņš apraksta izjusti un emocionāli – tālajos 60-tajos viņš klases sastāvā braucis ekskursijā  uz Kerču, nolikt ziedus pie kārtējā padomju pieminekļa, bet kaut kādā veidā noklīdis no grupas un iemaldījies pamestā stroikā, kur negaidīti haosa vidū cēli slējušās pāris antīkās kolonnas; pionieris Ganapoļskis nezināja, ka kolonnas cēluši senie helēņi, viņam vēsture sākās no 1917. gada, tomēr nezināšana nebija šķērslis, lai sajustu kolonnu absolūto skaistumu norietošas saules staros.

Līdzīgi stāsti – par to, kā gadu gaitā tikusi pārvarēta aprobežotā padomju audzināšana – caurvij grāmatu. Tas ir amizants lasāmais, tomēr vairāk gribējās tieši par Itālijas ikdienu. Piemēram, stāsts par to, kā vienkāršie itāļi pārvarēja krīzi jeb, pareizāk sakot, krīzes viņiem nebija, jo mazā biznesa pārsvars uztur apritē visus iesaistītos: Federiko pie Luidži nopērk lampiņu, Luidži pie Federiko iet frizēties, bet abi kopā dodas uz Karmīna restorānu, un tā krīze nemanot paiet garām.

Ganapoļskis atgādina, ka Itālija tikai salīdzinoši nesen kļuva par vienotu valsti, tādēļ vēl joprojām saglabājušās spilgtas reģionālās atšķirības. Itāļiem reģionāls nav sinonīms provinciālismam, bet gan daudzveidībai. Ja labi pameklē, tad te katrā miestā var atrast iemeslu lepoties ar savu dzimto vietu. Līdzīgi picai, kurā apvienojies jūdu plācenis, langobardu mocarella un Dienvidamerikas tomāti, itāļi ir gadsimtos veidojušies kā nācija, kura šobrīd savu dzīvesziņu un stilu ir padarījusi par eksporta preci. Pašpietiekami – tā diezgan precīzi varētu raksturot itāļus. Viņiem netraucē miskastes urna pie kādas antīkas kolonnas, jo dīvainā kārtā visa virspusējā mūsdienu draza tiešām neaizēno patiesu skaistumu.

Ganapoļska grāmata bija patīkams papildinājums jau zināmajam par Itālijas vēsturi un tradīcijām, kā arī vienkārši izklaidējoša lasāmviela par dažādiem dzīves gadījumiem. Viegli iztēloties, kā kādas tveicīgas dienas pievakarē Romā Ganapoļskis ar Bukalovu apsēžas pie galda, uz kura eklektiski servēta mocarella un ukraiņu speķis, tiek ieslēgts diktofons, atkorķēta pudele un pamēļošana par Itāliju un itāļiem var sākties!

Advertisements