Olga Vorobjova. Ceriņi

Olga Vorobjova. Ceriņi

Pavasaris šogad nāca tik ilgi, ka maija sākumā šķita, ka piedzīvojam brīnumu – pēc mokoši garās ziemas vienas diennakts laikā kailajos koku zaros sabrieda un izplauka mazas, maigi zaļas peļaustiņu lieluma lapiņas. Viss notika tik ātri, pārāk ātri, un nu jau pāris nedēļu valda karstums, kas drīzāk piestāv Latvijas jūlijam. Cilvēki naski sēja un stādīja, rāva nost ziemas drēbes, purināja mājas putekļus, bet man kaut kā grūtsirdīgi uz sirds – kāpēc tie ceriņi nozied tik steidzīgi?

Skaistais ziedonis nepatīkami kontrastēja ar pašvaldību vēlēšanu bļauriem, kas taurēja par saviem nākotnes sasniegumiem kā tie vecie baloži: māku, māku, nāku, nāku! (un zināms, ar ko tas baložiem beidzās). Varbūt ceļojuma, bet varbūt vēlēšanu solījumu iespaidā es daudz domāju par dzimteni. Skan it kā ar patosu, bet vienmēr ārzemēs kāds latviešu tūrists stāv pie kāda no slaveniem pasaules pieminekļiem un bēdīgs vaicā: ko gan mēs varam pasaulei parādīt? Jāatzīst, ka man pašai nekad tāds jautājums nav radies, jo man ir patīkami dzīvot nosacīti nelielā kultūras telpa un nedaudz pat justies tādai kā izredzētai. Lūk, ēdu es Romā parastu dārzeņu zupu (kāda itāļiem nav īpaši iecienīta) par tādu naudas summu, ko es negribu atcerēties, un domāju, ka manas mammas zupas ir simtreiz garšīgākas. Un arī visi citi itāļu ēdieni ir garšīgi, bet Latvijas ēdienam ir mājas garša. Vai tas ir muļķīgi, ja dzimtene vispirms saistās ar frikadeļu zupu, jaunajiem kartupeļiem ar siļķīti un biezpienu (dilles nevajag aizmirst!), gaisīgi rozā debesmannā, rabarberu plātsmaizi, ķimeņu sieru ar sviestiņu, speķa pīrādziņiem… STOP, par ēdienu pietiks.

Nesen lasītā grāmatā krievu žurnālists Ganapoļskis itāļu tautas kontekstā prāto par to, cik grūti ir dzīvot nācijai ar varenu pagātni. Tiešām, ja tavos senčos ir bijis Romas imperators vai Mikelandželo, vai nav zināma mazvērtības sajūta? Varbūt mēs, Latvijā dzīvojošie, nemaz nenovērtējam, ka būtībā pagātnes varenība var būt arī nasta. Lai cik tas dīvaini nešķistu, bet šobrīd itāļu, vācu un japāņu tautas savu zaudējumu Otrā pasaules karā ir atstājušas pagātnē un ir veiksmīgas nācijas, savukārt krievu tauta jau tūlīt 70 gadus savu uzvaru nevar vien beigt svinēt un pilnīgi neievēro, ka uzvaras lauri jau sen ir sakaltuši. Mums, latviešiem, šai sakarā ir savas brūces, kas beidzot jāsadziedē, un vispirms tā ir nevajadzīga mazvērtības sajūta. Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī Ēvalds Valters uzrunā teica: “Mana mīļā, mana drosmīgā arāju tauta!” un citēja tautasdziesmu: “Man pašam kungam būt, man pašam arājam!” Tā paša gada 7.oktobrī tautas manifestācijā Mežaparkā Māra Zālīte jau bija paspējusi pateikt: “Sveika, bāreņu tauta!” Tāda sajūta, ka tajā brīdī lielākā daļa izvēlējās būt par bāreņiem un turpmākos gadus vadīt apbižota bērna lomā, kuram jāmeklē mamma pa visu pasauli. Šobrīd lepnums par savu valsti tiek likts kopā pa kripatai, bet daudzviet tas izskan ļoti cerīgi. Maija mēneša jubilārs Ēriks Hānbergs saka: “Es no bērnības esmu audzināts – lepoties par savu sētu. Bet valsts taču tāpat ir mūsu sēta. Ir visādi aizlijumi un aizsalumi, bet, ja mēs šajos brīžos upurējam lepnumu par savu valsti, tas mani patiesi sāpina. Mēs esam lepni dziesmu svētkos, dažādos lielos saietos, bet ar to nepietiek. Arī ikdienā taču ir, par ko lepoties un priecāties. Varbūt esmu par daudz liels optimists, bet arī es redzu dzīvē visus sastrēgumus, redzu laukos visus dramatismus, kas tur ir. Bet visur, kur esmu, es ieraugu, par ko priecāties.” (Neatkarīgā, 2013. gada 27. maijs).

Ivars Jansons (1939), latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieks

Ivars Jansons (1939), latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieks

Šķiet, ka šobrīd latviešu grāmatu emuāros tāds pieklusums – visi mācās vai bauda silto laiciņu? Man, godīgi sakot, ir nedaudz  par karstu – lasīt vēl gribas, bet izlasītā aprakstīšanai pietrūkst enerģijas, tādēļ sanācis iekavēties ar atskaitēm. Par Itāliju vēl lasu vienu gudru grāmatu, bet vispār šai tēmai uz kādu laiku likšu punktu – paciemojusies es tur esmu, atklājusi daudz interesanta un noteikti atgriezīšos gan pie Senās Romas, gan renesanses. Nākamā tēma man kādu laiku būs beztēma :), jo sagribējās lasīt visādu pavieglu literatūru, drusciņ fantasy, drusciņ chik lit. Jāpiebeidz Bookworm Bitches pavasara izaicinājums. Tā kā Itālijas sakarā izlasīju trīs grāmatas, ko var nodēvēt par foodies read, atcerējos, ka tas ir izaicinājums, ko neīstenoju 2012. gadā, tad jau varētu izlasīt arī vēl kādas trīs par tēmu. Vienvārdsakot, visādas domas par lasāmo, piedevām sāk jau kremst, ka nelasu neko no latviešiem un vajadzētu arī beidzot izkasīties līdz raganām. Bet tas pēc Jāņiem.

Advertisements